Zālamans

Zālamans, arī Salamans (ivritā: שְׁלֹמֹה, Shlomo; turku Süleyman; arābu سليمان Sulaymān; grieķu Σολομών Solomōn), atbilstoši Bībelei bija karaļa Dāvida dēls un trešais Izraēlas karalistes karalis.

Viņa valdīšanas laikā uzcelts pirmais Jeruzālemes templis. Vecajā derībā aprakstīts kā gudrs, bagāts un varens ķēniņš, taču vienlaikus, apņēmis simtiem sievu un ne pārāk rūpīgi ievērojis Dieva baušļus, kas bijis iemesls tam, ka jau viņa dēla valdīšanas sākumā Izraēlas karaliste sašķēlās.

Sheba demin
Zālamans un Sābas karaliene. (Džovanni Demina 19. gadsimta glezna).
Antisemītisms

Antisemītisms ir aizspriedumi vai diskriminējoša attieksme pret ebrejiem kā etnisku grupu. Tas ir viens no rasu šovinisma veidiem.

Antisemītisma rašanās ir saistāma ar Senās Romas Impēriju, kad 70. gadā, pēc Jeruzalemes izpostīšanas ebreji bija spiesti doties trimdā. Jaunajās mītnes zemēs ebreji veidoja savas diasporas, kas cieši turējās kopā. Antisemītisma sākotnējais rašanās iemesls bija ebreju atšķirīga ticība. Vēlāk jau pēc kristietības plašas izplatības sākumā Senajā Romā, bet vēlāk arī Eiropā, pasaulē, antisemītisms bija saistīts ar Bībelē aprakstītajiem notikumiem. Viduslaikos ebrejiem bija jādzīvo nošķirti no pārējās sabiedrības speciālos geto. Modernais antisemītisms radās jau 20. gs., kad parādījās sazvērestības teorijas par ebreju varu, naudu, neierobežoto ietekmi. Visradikālākā antisemītisma izpausme bija Trešā Reiha realizētā politika pret ebrejiem, kuras apogejs bija holokausts. Arī mūsdienās antisemītisms ir plaši izplatīts atsevišķu kustību ideoloģijās, arābu valstu retorikā.

Augstā dziesma

Augstā dziesma, arī Zālamana dziesmas un Dziesmu dziesmas (ivritā: שִׁיר הַשִּׁירִים, Šîr HašŠîrîm, sengrieķu: ᾎσμα ᾈσμάτων, asma asmaton), ir viena no grāmatām Tanahā un Vecajā Derībā.

Šī ir mīlestības dzejoļu virkne. Dziesmu krājums tiek datēts ar 1. gadu tūkstoti p.m.ē., par tā autoru tradicionāli tiek uzskatīts Zālamans. Augstā dziesma tiek uzskatīta par sakopojumu, tiek uzskatīts, ka to veido 25—31 dzejolis.

Bībele

Bībele (senebreju: תנ״ך, tanakh, grieķu: ἡ Βίβλος, hē biblos — ‘grāmata’) ir nosaukums, kuru lieto jūdaistu un kristiešu svēto tekstu apzīmēšanai.

Jūdu un kristiešu Bībele ir vairāku atsevišķu senu reliģisko tekstu apkopojums. Gan jūdi, gan kristieši attiecas pret Bībeli kā pret Dieva vārdu.

Jūdu Bībele tiek saukta par Tanakh (pēc tās trīs daļu nosaukumu pirmajiem burtiem: Torah — "Mācība", nevi'im — "Pravieši", Ketūvīm — "raksti"), un tā ietver 24 grāmatas.

Kristieši atsaucas uz Bībeli kā grāmatu, kura iekļauj Veco Derību (grāmatas par jūdu tautas dzīvi un attiecībām ar Dievu pirms Kristus dzimšanas) un Jauno Derību (grāmatas, kuras stāsta par Jēzus Kristus dzīvi, kā arī apustuļu vēstules un Jāņa atklāsmes grāmatu). Vecā Derība ir daudz citēta Jaunajā Derībā.

Bībele ir visizplatītākā grāmata pasaulē. Abas Bībeles daļas ir iztulkotas vairāk nekā 2100 valodās, kas ir vairāk nekā jebkura cita grāmata. Uzskata, ka kopš 1815. gada ir pārdoti un izplatīti bez maksas vairāk nekā 5 miljardi Bībeles kopiju un atsevišķu Bībeles daļu eksemplāru.

Tādēļ, ka kristietības paustajām idejām ir bijusi vadoša loma uz Eiropas sabiedrību kopš vēlīnās Romas laikmeta līdz Apgaismības laikmetam, Bībele ir ietekmējusi ne tikai reliģiju, bet arī valodu, likumus un Eiropas civilizācijas domāšanu. Apgaismības laikmets un zinātnes revolūcija Eiropā un Amerikā radīja skeptisku attieksmi pret Bībeles dievišķo izcelsmi un vēsturisko precizitāti. Tomēr Bībele ir spēcīgs vēstures dokuments, kuru arī pamato materiālie (piemēram, arheoloģiskie) un nemateriālie (piemēram, vēsturisko dokumentu uzticamības izvērtēšanas kritēriji) pierādījumi.[nepieciešama atsauce]

Cionisms

Cionisms ir starptautiska politiska kustība, kura atbalsta neatkarīgas ebreju valsts pastāvēšanu. Lai gan tā saknes ir daudz senākas, cionisms radās 19. gadsimta beigās. Jēdziens kļuva plašāk pazīstams, pēc tam, kad Austroungārijas žurnālists Teodors Hercls to popularizēja savā grāmatā "Ebreju valsts" (Der Judenstaat). Sākotnēji cionisma galvenā ideja bija neatkarīgas Izraēlas valsts izveidošana. 1948. gadā šāda valsts, Izraēla, tika izveidota.

1975. gada 10. novembrī ANO ģenerālā asambleja oficiāli apstiprināja rezolūciju (ANO izdotā rezolūcija Nr. 3379), kas pielīdzināja cionismu rasismam, apzīmējot to kā "rasisma un rasu diskriminācijas formu". To atcēla 1991. gadā.

Ebreji

Ebreji (ivritā: יהודים) mūsdienās tiek uzskatīti ne tik daudz par konkrētas etniskas grupas pārstāvjiem, kā par no izraēļiem cēlušos jūdaisma piekritēju pēcnācējiem, kā arī tiem, kas šo reliģiju pieņēmuši brīvprātīgi. Līdz Otrā pasaules kara beigām ebreji Latvijā parasti tika dēvēti par žīdiem, apzīmējums ebreji tika lietots retāk. Pēc Otrā pasaules kara tiek lietots vārds "ebrejs", jo "žīds" tika negatīvi izmantots nacistu antisemītiskajā propagandā un Holokaustā. Vienlaikus, ņemot vērā, ka līdz ar PSRS okupāciju Latvijā iebrauca ebreji no Ukrainas, Krievijas un citām padomju republikām, tika pārņemta krievu valodas tradīcija izvairīties no vārda жид, kas krievu valodā uzskatāms par netaktisku ebreju apzīmējumu.

Jūdaismā etniskā un reliģiskā piederība ir savstarpēji cieši saistītas, tāpēc par ebrejiem tiek uzskatīti arī cilvēki, kas pieņēmuši jūdaismu. Vienlaikus, cilvēki, kas vairāk nav jūdaisma sekotāji, joprojām etniski ir ebreji. Gadsimtu gaitā ebreji ir tikuši pakļauti dažādiem sodiem un iznīcināšanas kampaņām. Pēc aptuveniem datiem, pašlaik pasaulē ir 13,2 miljoni ebreju. No tiem 41% dzīvo Izraēlā un 41% — ASV.

Falaši

Falaši (no amharu: svešinieki, trimdinieki;) ir Etiopijas izcelsmes ebreji.

Gandrīz 85% no falašiem (~ 130 000 cilvēku) ir emigrējuši uz Izraēlu. Etiopijas pilsoņu kara un bada gados Izraēlas valdība īstenoja speciālas glābšanas operācijas "Mozus" (1984. gadā) un "Zālamans" (1991. gadā) 30 000 falašu pārvietošanai no Etiopijas uz Izraēlu. Mūsdienās 81 tūkstotis no Izraēlā dzīvojošajiem falašiem ir dzimuši Etiopijā, bet 32% jau ir dzimuši Izraēlā.

Farizeji

Farizeji bija viena no senā jūdaisma sektām Otrā Jeruzālemes tempļa laikā. Lai arī tās saknes meklējamas jau Otrā tempļa celšanas laikā, farizeju paražas nostiprinājās ap 2. gs.p.m.ē, un pēc tempļa sagrāves 70. gadā kalpoja par pamatu rabīniskajam jūdaismam. Nosaukums cēlies no vārda saknes, kas apzīmē "atšķelt", "atdalīt", un sākotnēji varēja kalpot farizeju pretiniekiem, lai apzīmētu tos par ķecerīgu sektu.

Gadsimtos pirms Babilonijas trimdas seno jūdaismu plosīja nesaskaņas starp tempļa priesteru kārtu un praviešiem. Kamēr priesteri uzstāja uz stingru Torā aprakstīto kulta likumu izpildi un Mozus noteikto tempļa ziedojumu veikšanu, pravieši noraidīja kalpošanu kulta burtam, un aicināja kalpot Dievam, sekojot reliģijas būtībai par iecietību un mīlestību pret savu tuvāko.

Pēc atgriešanās no Babilonijas trimdas pravietošana izbeidzās. Ezras vadībā sākās tempļa un reliģiskās dzīves atjaunošana. Ezra iesāka publiskus svēto rakstu lasījumus iedzīvotājiem, kas no savas puses apņēmās stingri ievērot Mozus likumus. Sekošana saviem reliģiskajiem likumiem nodrošināja to, ka ebreji neizzuda apkārtējo tautu un reliģiju jūrā. Ebrejiem sākotnēji nācās sadzīvot ar persiešu zoroastrismu, kam pēc Aleksandra Lielā iekarojumiem sekoja hellēnisma laiks ar daudzajiem grieķu dieviem.

Pēc Makabeju sacelšanās uzvaras ebreji atguva savu neatkarīgu valsti, kurā ierobežoja grieķu kultūras ietekmi. Daudzie reliģiskie likumi ne tikai norobežoja ebreju dzīvi no cittautiešiem, bet arī sāka radīt šķelšanos ebreju vidū. Sadukeji apvienoja visu aristokrātiju un turīgo eliti, kas uzstāja uz Mozus likumu stingru ievērošanu, kā arī noraidīja vēlāk rakstītās praviešu grāmatas un tautas reliģiskās paražas, kas bija radušās gadsimtu laikā. Esēņi uzstāja uz reliģisko likumu tiešu ievērošanu, taču saprotot, ka modernajā sabiedrībā tas vairs nav iespējams, devās tuksnesī vai veidoja savas komūnas, kur nekas tiem netraucēja sekot Toras prasībām. Farizeji veidoja trešo sektu, kas bija tuvāka vienkāršās tautas ticībai. Farizeji formulē to, ka svēta un obligāta ir ne tikai rakstītā Tora, bet arī mutvārdu Tora (gadsimtu laikā radušās paražas, izskaidrojumi un komentāri).

Pirmo Makabeju valdnieku laikā farizeji iesaistījās politiskās cīņās, kas pārauga pilsoņu karā, kuru farizeji zaudēja. Kad Hasmoneju dinastijas troņa pretendentu konfliktā iejaucās Romas karavadonis Gnejs Pompejs, farizeji viņu aicināja izveidot republiku Romas pakļautībā. Hēroda Lielā varas laikā farizeji koncentrējas tikai uz reliģiskajiem jautājumiem. Šajā laikā viņi sašķēlās divās skolās, kas dažādi interpretēja reliģiskos likumus - Hilela un Šammaja skolās. Šammaja sekotāji stingrāk pieturējās likumam, kamēr Hilela sekotāji to interpretēja brīvāk un kļuva populārāki tautā. Leģenda vēsta, ka neebreju, kurš gribējis uzzināt visu par jūdaismu stāvot uz vienas kājas, Šammajs esot padzinis, bet Hilels atbildējis: "Kas Tev nepatīk, to nedari savam tuvākajam. Tā arī ir visa Tora. Viss pārējais ir tās komentāri. Ej un mācies." Kamēr Hilela sekotāji sadarbojās ar romiešiem, Šammaja sekotāju vidū izveidojās zelotu grupas, kas cīnījās pret romiešiem un noveda pie postošā romiešu-jūdu kara. Pēc romiešu uzvaras izdzīvojušajiem farizejiem izdevās izveidot reliģisko skolu Javnē, kur iesākās pēctempļa jūdaisma, rabīniskā jūdaisma veidošanās.

Kristiešu Jaunajā Derībā farizeji parasti pieminēti konfliktējot ar Jāni Kristītāju un Jēzu. Sv.Pāvils sākotnēji bija farizejs.

Hasīdisms

Hasīdisms (ivritā: חסידות (Hasīd) — 'laipnums') ir ortodoksālā jūdaisma virziens. Tas radies 18. gadsimtā Polijā, pamatlicējs ir Baalšemtovs (ap 1700—1760). Hasīdisms māca piekopt lūgšanas, cenšanos būt dievbijīgam un "ar prieku kalpot Tam Kungam". Daudzu tā ideju pamatā ir kabala.

Pārvarēdams spēcīgu opozīciju, 18. un 19. gadsimtā hasīdisms izplatījās visā Austrumeiropā. Kustības priekšgalā atradās harismatiski vadoņi cadiki.

Lielu nozīmi grupējums piešķīra ekstātiskajai reliģijas iezīmei, noraidot intelektuālo aspektu, ko piekopa talmūdiskās kadēmijas jeb rabīnu skolas. Hasīdisma piekritēji arī tagad valkā melnus uzvalkus un cepures ar platām malām, konservatīvi saglabājot 19. gadsimta eiropiešu ģērbšanās stilu. Pretestība modernajām tendencēm novedusi opozīcijā cionismam, lai gan daudzi hasīdi ir aktīvi Izraēlas atbalstītāji.

Hilels

Hilels (ivritā: הלל, dzimis ap 75. gadu pirms mūsu ēras, miris ap 10. gadu) bija ebreju likumu zinātājs Otrā tempļa laikā. Viens no Mišnas sastādītājiem, Sinedriona līderis. Dzīvoja Jeruzālemē Hēroda laikā. Hilelam tiek piedēvets viens no ētikas pamatprincipiem - "nedari citam to, ko negribi, lai darītu tev".

Islāma pravieši

Pravieši islāmā ir personas, kurām islāmā piešķirts tituls nabi (arābu valodā pravietis, dsk. anbijā). Praviešus Dievs sūtījis katrai tautai un katrs pravietis (izņemot Muhamedu) sūtīts noteiktai tautai ar vēstījumu, bet Muhameds saņēmis vēstījumu visai pasaulei.

Islāma pravieša jēdziens ir plašāks nekā kristiešu vai jūdu pravietis, jo islāmā pastāv atšķirība starp rasûl (ziņnesis) un nabi (pravietis).[nepieciešama atsauce] Abi ir saņēmuši Dieva atklāsmes, bet tikai ziņnesis ir tas, kuram Dievs ir nodevis ziņu sludināšanai kādai tautai un nodrošinājis viņam veiksmi. Dažus praviešus islāmā īpaši izceļ, jo viņi Korānā nosaukti vārdā.

Visi pravieši bija saņēmuši „vahi” (Dieva atklāsme) un tie pravieši, kas bija saņēmuši „šariā” (dzīves likumi) un tos apkopojuši vienā grāmatā, arī sauc par ziņnešiem.

Jūdaisms

Jūdaisms (ivritā: יַהֲדוּת) ir ebreju reliģija un kultūra, viena no vecākajām zināmajām monoteistiskajām ticībām. Atbilstoši ebreju tradīcijai, jūdaisma vēsture sākas ar derību starp Ābramu, ebreju ciltstēvu un Dievu (aptuveni 2000 gadus p.m.ē.).

Jūdaisma vēsture un paražas ir likusi pamatus daudzām mūsdienu reliģijām, īpaši kristietībai un islāmam. Jūdaistu svētie raksti ir ebreju Bībele (Tanahs), kas vēlāk, pēc Jeruzālemes tempļa sagrāves, izvērstāk izskaidroti Talmūdā. Jūdaisms balstās uz Torā aprakstīto Dieva likumu studēšanu un ievērošanu.

Jūdaisms no citām reliģijām atšķiras ar to, ka tās centrālā autoritāte nav viena cilvēka vai grupas rokās, bet ir atrodama svētajos rakstos, mutvārdu un rakstiskajās tradīcijās un rabīnu spriedumos, kas šos likumus un tekstus izskaidro un piemēro ikdienas dzīves problēmām. Attiecīgi, modernais jūdaisms, kas veidojās pēc tempļa sagrāves, bieži tiek saukts par rabīnisko jūdaismu.

Karaīti

Karaīti jeb karaīmi ir jūdaisma sekta, kas atzīst tikai rakstīto ebreju Bībeles daļu, un, lai arī nenoliedz Talmudu, uzskata, ka katram pašam jāstudē Tora un jāpieņem pareizais lēmums. Karaītisms izveidojās 7.—9. gadsimtā Bagdādē, kas tajā laikā bija ievērojamākais jūdaisma centrs.

Minjans

Minjans (ivritā: מִנְיָן‎ — 'skaits, cipars') ir desmit vīriešu (kas vecāki par 13 gadiem) kvorums, kas nepieciešams, lai sinagogā varētu notikt lūgšanas, kā arī veikti citi jūdaisma reliģiskie rituāli.

Vairākas vietas lūgšanu laikā var izteikt tikai visas ebreju kopienas vārdā, tāpēc, balstoties uz Svētajiem rakstiem, Talmūdā tika noteikts, ka minjans sastāv no desmit vīriešiem, kas veido mazāko pieļaujamo skaitu, lai veiktās lūgšanas varētu uzskatīt par visas draudzes, nevis individuālām lūgšanām. Reformu jūdaismā minjanā tiek ieskaitītas arī sievietes.

Rabīniskais jūdaisms

Rabīniskais jūdaisms (ivritā: "Yahadut Rabanit" - יהדות רבנית) ir jūdaisma veids, kas radās pēc Jeruzālemes tempļa pilnīgās iznīcināšanas 1. gadsimta 70. gados. Faktiski, visi mūsdienu reliģiskie ebreji, neskatoties uz atšķirībām, ir rabīniskā jūdaisma sekotāji. Vienīgi, savulaik spēcīgais, taču mūsdienās gandrīz izzudušais karaītisms, noliedz rabīnu uzsvaru uz orālo Toru, kā tā definēta Mišnā un Talmudā, un seko tikai rakstītajai Torai.

Rabīns

Rabīns (ivritā: רב) ir reliģisks ebreju tituls, kas ceļas no ivrita vārda rabbi vai aramiešu vārda rabbuni (meistars, skolotājs). Arī Jēzus no Nācaretes tiek uzrunāts kā "rabbi" Jaunajā derībā.

Tradicionāli ivritā "rabīns" nozīmēja reliģisku "skolotāju", vai precīzāk "mans augstais", ja tika lietots attiecībā pret jebkuru augstākstāvošu personu.

Tanahs

Tanahs (ivritā: תנ"ך, izrunā: [taˈnaχ]) ir termins jūdaismā, ar kuru apzīmē ebreju Bībeles kanonus. Būtībā tas ir akronīms, kuru veido pirmie ebreju alfabēta burti no Tanaha tradicionālā apakšiedalījuma: Toras ("Likumi"), Neviim ("Pravieši") un Ketuvim ("raksti"). Tanahā ir apvienotas 24 grāmatas: 5 Toras grāmatas (tiek sauktas arī par Mozus grāmatām), 8 praviešu grāmatas un 11 pārējo rakstu grāmatas.

Zālamana Pamācību grāmata

Zālamana Pamācību grāmata (ivritā: משלי, Míshlê) ir viena no grāmatā Tanahā un Vecājā Derībā. Par tās autoru tradicionāli uzskata Izraēlas ķēniņu Zālamanu, karaļa Dāvida dēlu. Daži pētnieki uzskata, ka pēdējās divas grāmatas nodaļas uzrakstīja Agurs, Jakes dēls, un ķēniņs Lemuēls. Grāmata aicina "piesavināties dzīves ziņu, iekšēju stāju un prātu" (Zālamana Pamācības 1:2).

Zālamans tronī kāpa 965. gadā p.m.ē., un viņš lūdza Dievam ne tikai bagātību un slavu, bet arī gudrību un zināšanas. Dievs viņam atbildēja un deva gudrību un zināšanas. Ķēniņu pirmajā grāmatā teikts, ka Zālamans sacerēja un lietoja trīs tūkstošus sakāmvārdu, no kurām tikai neliela daļa ierakstītas Pamācību grāmatā. Jaunajā Derībā ir 35 citāti vai atsauces uz Zālamana Pamācību grāmatu.

Zālamana templis

Zālamana templis, pazīstams kā Pirmais templis, saskaņā ar Bībeles rakstiem, bija pirmais Jeruzālemes templis. Tas tika uzcelts 10. gadsimtā p.m.ē., nopostīts 586. gadā p.m.ē.

516. gadā p.m.ē. Jeruzālemes templi atjaunoja un līdz 70. gadam bija pazīstams kā Otrais templis jeb Zerubābela templis.

Zālamans Mācītājs

"Zālamans Mācītājs" ir viena no grāmatām Vecajā Derībā un Tanahā. Tā ir eseja par dzīves mērķi, jēgu un vērtību.Mācītājs sevi sauc par "Dāvida dēlu, Jeruzalemes ķēniņu", tādējādi, iespējams, autors vēlējies, lai tiktu uzskatīts, ka šo grāmatu sarakstījis Zālamans, kas tomēr tiek apšaubīts. Tiek uzskatīts, ka darbs ticis sarakstīts apmēram 3. gadsimta p.m.ē. beigu daļā.

Citās valodās

This page is based on a Wikipedia article written by authors (here).
Text is available under the CC BY-SA 3.0 license; additional terms may apply.
Images, videos and audio are available under their respective licenses.