Starptautiskā krimināltiesa

Starptautiskā krimināltiesa — 2002. g. dibinātā starptautiskās krimināljustīcijas iestāde. Rezidence - Hāga.

Starptautiskā sabiedrība pirmos soļus SKT izveides virzienā spēra pēc Otrā pasaules kara, sabiedroto izveidotajos Nirnbergas un Tokijas tribunālos tiesājot Vācijas un Japānas līderus. Kopš tā laika nacionālās, reģionālās un starptautiskās organizācijas ir daudz darījušas, lai aizsargātu cilvēktiesības un izmeklētu noziegumus. ANO Ģenerālā asambleja 1948.gadā pirmo reizi analizēja pastāvīgas krimināltiesas izveides iespēju. Šajā rezolūcijā ANO Ģenerālā asambleja aicināja Starptautisko tiesību komisiju pētīt tādas starptautiskās tiesas dibināšanas vēlamību un iespējamību, kas lemtu par indivīdu kriminālatbildību par genocīdu un citiem noziegumiem, kurus noteiktu starptautiska konvencija, pievēršot uzmanību iespējai nodibināt Starptautiskajā tiesā Kriminālpalātu.

Starptautiskā krimināltiesa ir starptautisko krimināltiesību, kā arī mūsdienu starptautisko tiesību nepieciešams institūts. Tās uzdevums ir kalpot par svarīgāko principu realizācijas garantu. Ne velti šādas tiesas ideju izteica filozofi un juristi. Tomēr doma par valstu vadītāju pakļaušanu starptautiskas tiesas jurisdikcijai, kaut arī, pastāvot nelielai tās īstenošanas iespējai, neizraisīja potenciālo apsūdzēto entuziasmu.

1998. g. 17. jūnijā Romā notika ANO pilnvaroto pārstāvju diplomātiskā konference, un tā pieņēma "Starptautiskās krimināltiesas Romas statūtus". Konferences darbā piedalījās 160 valstu delegācijas. Par Statūtu pieņemšanu nobalsoja 120 valstis, 21 valsts atturējās, bet 7 nobalsoja pret. Visaktīvāk par SKT pilnvaru ierobežošanu uzstājās Amerikas Savienotās Valstis. Romas statūti stājās spēkā 2002. gada 1. jūlijā, kad tos bija ratificējusi 60. līguma parakstītāja valsts. Latvijas Republikas Saeima lēmumu par pievienošanos līgumam par Starptautiskās krimināltiesas izveidošanu pieņēma 2002. gada 20. jūnijā, bet paši Romas statūti Latvijā stājās spēkā 2002. gada 1. septembrī.

Romas Statūtos ir daudz jauninājumu, un SKT raksturīgas vairākas pamatpazīmes, kas nosaka tās unikālo vietu arvien plašākajā tiesu institūciju pasaulē. Vissvarīgākās SKT iezīmes ir tās patstāvība, neatkarība no politiskajām organizācijām, tiesnešu sastāva dažādības garantijas, mijiedarbība ar nacionālajām valdībām un starptautiskajām organizācijām ar komplementaritātes principa un sadarbības palīdzību. SKT ir raksturīgs tas, kā tā nosaka atlīdzību cietušajiem un nodrošina viņiem iespēju piedalīties tiesvedībā.

SKT īsteno savu jurisdikciju, ja: a) situāciju, kurā tika izdarīts viens vai vairāki noziegumi, Prokuroram nodod dalībvalsts; b) Prokurors ir uzsācis izmeklēšanu pēc savas iniciatīvas. Jurisdikcijas īstenošana šādos gadījumos ir iespējama ar nosacījumu, ka tiek runāts par valstīm, kuras ir Statūtu dalībnieces vai ir atzinušas to jurisdikciju un ietilpst vienā no šādām kategorijām: a) valsts, kuras teritorijā atbilstošās darbības notika; b) valsts, kuras pilsonis ir apsūdzētā persona. Šīs prasības neattiecas uz gadījumu, ja situāciju Prokuroram ir iesniegusi Drošības padome saskaņā ar ANO Statūtu III nodaļu "Darbības pret miera apdraudējumu, miera traucējumiem un agresijas aktiem".

SKT neatzīst savu jurisdikciju šādos gadījumos: a) lieta ir izmeklēta vai valsts ir ierosinājusi kriminālvajāšanu. Izņēmums ir gadījumi, kad valsts nevēlas vai nav spējīga veikt pilnvērtīgu izmeklēšanu vai kriminālvajāšanu; b) valsts veica izmeklēšanu un lēma nevajāt attiecīgo personu. Izņēmums ir gadījums, kad šāds lēmums ir pieņemts, valstij nevēloties vai nespējot uzsākt pilnvērtīgu kriminālvajāšanu; c) persona jau ir bijusi tiesāta par attiecīgām darbībām un atkārtota tās lietas izskatīšana nav pieļaujama pēc principa "par vienu noziegumu nevar tiesāt divreiz"; d) noziegums nav pietiekami smags, lai tiktu izskatīts SKT (17. pants).

SKT sastāvā ietilpst šādas četras atsevišķas institūcijas: Prezidijs, Tiesvedības nodaļas, Sekretariāts un Prokuroru birojs. Prezidijs ir atbildīgs par SKT pārvaldīšanu (Romas statūtu 43. p. 2. d.), arī par Sekretariāta uzraudzīšanu un Pirmstiesas palātas un Tiesas palātas izveidi (Romas statūtu 61. p. 11.d. un SKT Procedūras un pierādījumu noteikumu 46. p. 1. d.),

Kopumā SKT ir 18 tiesneši. No ievēlēšanas brīža viņiem jābūt gataviem uzsākt savu pienākumu izpildīšanu, ja radīsies tāda nepieciešamība. Atšķirībā no tā tiesneši, kas veido Prezidiju, jau no paša sākuma pastāvīgi izpilda savus pienākumus.

Par tiesnešiem var būt tikai personas, kam piemīt augstas morālās un profesionālās īpašības. Daļai no tiesnešiem ir jābūt pieredzei tiesneša, prokurora vai advokāta darbā. Citai daļai - speciālistiem tādās starptautisko tiesību nozarēs kā starptautiskās humānās tiesības un cilvēktiesības. Katram kandidātam jāpārvalda vismaz viena no SKT darba valodām. Tiesneši ir neatkarīgi, izpildot savas funkcijas. Tiesnešus ievēl Statūtu dalībvalstis uz 9 gadu termiņu, un tie nevar tikt pārvēlēti uz jaunu termiņu.

SKT sastāvam ir jānodrošina pasaules tiesību pamatsistēmu pārstāvība, taisnīga ģeogrāfiskā pārstāvība un taisnīga sieviešu un vīriešu pārstāvība. Par SKT tiesnesi ir ievēlēta Latvijas pārstāve, bijusī Satversmes tiesas tiesnese Anita Ušacka. Tiesnešu vēlēšanas notika ANO mītnē Ņujorkā. Uz 18 tiesnešu vietām pretendēja 43 valstu pārstāvji. Latvijas izvirzītā kandidāte tika ievēlēta devītajā balsošanas kārtā, izpelnoties 59 valstu uzticību (no 89 valstīm). Latvijas pārstāves ievēlēšana šajā starptautiskajā institūcijā ir vērtējama kā ļoti liela atzinība Latvijas izvirzītajai kandidātei, viņas kompetencei un vienlaikus arī kā nozīmīgs diplomātijas panākums, jo A. Ušacka bija vienīgā Austrumeiropas pārstāve tiesnešu vidū. Uz vēlēšanām savus pārstāvjus bija izvirzījušas arī citas Eiropas vidus un austrumdaļas “jaunās demokrātijas” - Rumānija, Bulgārija, Horvātija, Ungārija, Polija un Slovēnija, taču šie kandidāti tiesnešu skaitā neiekļuva.

Priekšsēdētāju un divus viceprezidentus ievēl tiesneši uz 3 gadu termiņu. Viņi veido SKT Prezidiju, kurš veic SKT vadību.

Apelācijas nodaļa sastāv no SKT priekšsēdētāja un četriem citiem tiesnešiem. Tiesas nodaļa un Pirmstiesas nodaļa sastāv katra no 6 tiesnešiem.

Tiesas funkcijas katra nodaļa veic palātās. Apelācijas palāta sastāv no visiem Apelācijas nodaļas tiesnešiem. Tiesas palātas funkcijas veic trīs tiesneši, bet Pirmstiesas palātas - trīs vai pat viens tiesneši/sis.

Prokurora birojs SKT sastāvā ir neatkarīga institūcija un Prezidijs to neuzrauga. Tādējādi prokuroram ir plaša rīcības brīvība ierosināt izmeklēšanu pēc paša iniciatīvas. Tās ir atbildīgs par kriminālās vajāšanas īstenošanu. Neatkarības nozīmi pasvītro tas, ka prokuroru un viņa vietniekus ievēl nevis SKT, bet Statūtu dalībvalstis uz 9 gadu termiņu. Viņus arī nevar pārvēlēt.

Tiesneši, prokurors un viņa vietnieki, kā arī SKT sekretārs, pildot savus pienākumus, bauda diplomātisko imunitāti. Šīs amatpersonas dalībvalstu asambleja var atbrīvot no amata par nopietniem pārkāpumiem vai nopietnu savu pienākumu nepildīšanu vai ja tā nav spējīga pildīt savus pienākumus. Par mazāk nopietniem pārkāpumiem var tikt piemērots disciplinārsods. SKT darba valodas ir angļu un franču, bet oficiālās - angļu, arābu, spāņu, ķīniešu, krievu un franču.

Ārejās saites

1. jūlijs

1. jūlijs ir gada 182. diena pēc Gregora kalendāra (183. diena garajā gadā). Līdz gada beigām ir atlikušas 280 dienas.

2002. gads

2002. (MMII) bija parastais gads, kas pēc Gregora kalendāra sākās otrdienā.

Šis gads bija:

Starptautiskais Ekotūrisma un Kalnu gads.

Lielbritānijā Nacionālais Zinātnes gads.

21. gadsimts

21. gadsimts vai XXI gadsimts ir gadsimts, kurš pēc Gregora kalendāra sākās mūsu ēras 2001. gada 1. janvārī un beigsies 2100. gada 31. decembrī.

Aruša

Aruša (svahili: Arusha) ir Tanzānijas otrā lielākā pilsēta, kas atrodas valsts ziemeļu daļā, netālu no Meru kalna. Pilsēta atrodas 320 km attālumā no Serengeti Nacionālā parka, 80 km attālumā no Kilimandžāro un 423 km attālumā no Tanzānijas galvaspilsēta Dodomas. Pēc 2012. gada datiem pilsētā dzīvo 416 442 iedzīvotāji, bet tās aglomerācijā — ap 323 198 iedzīvotājiem. Pilsēta atrodas 1387 metrus virs jūras līmeņa.

Pilsēta ir Austrumāfrikas kopienas mītnes vieta. No 1994. līdz 2015. gadam pilsētā notika Ruandas Starptautiskā krimināltiesa, kuras laikā tika izskatīts Ruandas genocīds.

Krima

Krima ir pussala Melnās jūras ziemeļu piekrastē Ukrainas dienvidos. Tajā atrodas Krimas Autonomā Republika, kas ir vienīgā Ukrainas autonomā republika, kā arī valsts nozīmes pilsēta Sevastopole un daļa Hersonas apgabala (Arabata strēles ziemeļdaļa). Krastus apskalo Melnā jūra rietumos un dienvidos, Azovas jūra ziemeļaustrumos un Sivašs ziemeļos. Ar kontinentu pussalu savieno Perekopa zemesšaurums. Austrumos Kerčas šaurums Krimu atdala no Krievijai piederošās Tamaņas pussalas. Krimā atrodas vieni no lielākajiem kūrorta centriem pie Melnās jūras.

Krimas krīze

Krimas krīze ir apzīmējums starptautiskai krīzei 2014. gadā, ko izraisīja Krievijas Federācijas bruņots iebrukums Ukrainai piederošajā Krimas Autonomajā Republikā. Kā tās ieganstu izmantoja Krimas iedzīvotāju vairuma prokrievisko noskaņojumu pēc Ukrainas prezidenta Viktora Janukoviča atstādināšanas Eiromaidana sacelšanās rezultātā.16. martā Krievijas karaspēka klātbūtnē Krimā notika referendums, kurā pēc balsu skaitīšanas komisijas ziņām par „atkalapvienošanos ar Krieviju” nobalsoja vairāk nekā 90% referenduma dalībnieku un 18. martā Krievijas prezidents Vladimirs Putins parakstīja vienošanos par Krimas uzņemšanu Krievijas sastāvā.

Kaut arī sākotnēji Vladimirs Putins paziņoja, ka Krimā darbojas „vietējie pašaizsardzības spēki”, 17. aprīlī viņš atzina, ka Krievijas karavīri atradušies Krimā pirms referenduma un tā laikā.

Krimināltiesības

Krimināltiesības ir publisko tiesību nozare, kas "nosaka kriminālatbildības pamatus un principus, par noziedzīgiem atzītos nodarījumus un par to izdarīšanu paredzetos sodus, reglamentē soda noteikšanas principus, kā arī nosacījumus atbrīvošanai no kriminālatbildības un soda". Krimināltiesības iedalāmas vispārīgajā (noziedzīgs nodarījums, tā stadijas un sastāvs, sodu veidi un noteikšanas principi, apstākļi, kas izslēdz kriminālatbildību) un sevišķajā (noziedzīgu nodarījumu un sankciju par to uzskaitījums) daļā. Latvijas krimināltiesību pamatavots ir 1998. g. Krimināllikums. No administratīvo pārkāpumu tiesībām Latvijā krimināltiesības atšķiras ar smagākām sankcijām un sarežģītāku procesu. Dažu nodarījumu (genocids, kara noziegumi u. c.) sodīšanu regulē arī t. s. starptautiskās krimināltiesības.

Lībijas pilsoņu karš (2011)

2011. gada Lībijas pilsoņu karš, arī 2011. gada sacelšanās Lībijā, bija no 2011. gada marta līdz oktobrim Ziemeļāfrikas valstī Lībijā notiekošs pilsoņu karš ar virknes Rietumu valstu līdzdalību, kurā tika gāzts Muamara Kadāfi 42 gadus ilgais režīms. 2014. gadā karadarbība Lībijā atjaunojās kā Lībijas pilsoņu karš (no 2014).

Muamars Kadāfi

Muamars Kadāfi (arābu: معمر القذافي, Muʿammar al-Qaḏḏāfī; dzimis 1942. gada 7. jūnijā Sirtā, Lībijā, miris 2011. gada 20. oktobrī Sirtā) bija Lībijas valsts līderis kopš valsts apvērsuma 1969. gadā. Lībijas premjerministrs un aizsardzības ministrs (1970—1972), Vistautas kongresa ģenerālsekretārs (1977—1979). Kopš 1972. gada, kad M. Kadāfi atteicās no premjerministra nosaukuma, viņš tiek saukts par Brāli Vadoni un Revolūcijas Vadītāju. Pēc Omāra Bongo (Gabona) nāves 2009. gada 8. jūnijā viņš kļuva par visilgāk valdījušo starp prezidentiem un premjerministriem (1969. gadā, kad viņš vadīja valsts apvērsumu pret karali Idrisu, M. Kadāfi bija tikai 27 gadus vecs).

Omārs el Bešīrs

Omārs el Bešīrs (arābu: عمر حسن أحمد البشير, dzimis 1944. gada 1. janvārī) ir Sudānas vadītājs kopš 1989. gada (no 1993. gada valsts prezidents).

Rohindžas

Rohindžas (Ruáingga, رُاَࣺينڠَ) ir indoāriešu saimes etniskā grupa, kura pārstāvji galvenokārt dzīvo Mjanmas rietumos un Bangladešā. Kopējais rohindžu skaits tiek lēsts vairāk par diviem miljoniem. Mjanmā dzīvo aptuveni 400 tūkstoši rohindžu, bet pirms 2016. gada beigās uzsākās rohindžu vajāšanas to skaits valstī tika lēsts ap vienu miljonu.

2016. gada beigās Mjanmas bruņotie spēki un policija ar valdības ziņu uzsāka rohindžu vajāšanu. Vairākas ANO institūcijas, Starptautiskā krimināltiesa, cilvēktiesību aktīvisti un citi norādījuši, ka Mjanmas valdība veic etnisko tīrīšanu un genocīdu pret šo etnisko grupu. Daudzi rohindžas aizbēga uz kaimiņvalsti Bangladešu.

2013. gadā ANO raksturoja rohindžas kā vienu no visvairāk vajātajām minoritātēm pasaulē.

Starptautiskais kriminālnoziegumu tribunāls bijušajai Dienvidslāvijai

Starptautiskais kriminālnoziegumu tribunāls bijušajai Dienvidslāvijai (angļu: International Criminal Tribunal for the former Yugoslavia, ICTY) bija Apvienoto Nāciju Organizācijas iestāde, kas izveidota, lai apsūdzētos sauktu pie atbildības smagos noziegumos, kas izdarīti Dienvidslāvijas karu laikā, un viņus tiesātu. Tā bija speciāli šai lietai izveidota tiesa, kas atradās Hāgā, Nīderlandē.

Tiesa tika izveidota ar ANO Drošības padomes 827. rezolūciju, kas tika nodota 1993. gada 25. maijā. Tai bija tiesvedība pār četrām noziegumu kopām, kas pastrādātas bijušās Dienvidslāvijas teritorijā kopš 1991. gada: nopietni Ženēvas konvenciju pārkāpumi, kara likumu pārkāpumi, genocīds un noziegums pret cilvēci. Maksimālais sods, ko varēja piespriest, bija mūža ieslodzījums.

Kopumā tika apsūdzēta 161 persona; pēdējās apsūdzības tika izsniegtas 2004. gada decembrī. 2011. gada 20. jūlijā tika notverts pēdējais līdz tam nenotvertais apsūdzētais Gorans Hadžičs. Galīgais spriedums tika pieņemts 2017. gada 29. novembrī un iestāde oficiāli beidza pastāvēt 2017. gada 31. decembrī.

Sodu izciešanas uzraudzības funkcijas un pārsūdzību izskatīšanu turpmāk pārņēma Starptautiskā krimināltiesa.

Citās valodās

This page is based on a Wikipedia article written by authors (here).
Text is available under the CC BY-SA 3.0 license; additional terms may apply.
Images, videos and audio are available under their respective licenses.