Sefardi

Sefardi ebreji ir ebreju tautas daļa, kas vēsturiski izveidojās musulmaņu iekarotajā Ibērijas pussalā un pašlaik veido ap 16% no visiem pasaules ebrejiem, ievērojami atpaliekot no aškenazi ebrejiem. No aptuveni 2,2 miljoniem pasaules sefardu 1,4 miljoni dzīvo Izraēlā, mazāk nekā 400 000 Francijā, mazāk nekā 300 000 ASV, ar ievērojamām kopienām Spānijā un Latīņamerikas valstīs.

Sefardu kopienai veidojoties tagadējās Spānijas un Portugāles teritorijās, tā sāka runāt ladino valodā. Pēc izraidīšanas no Ibērijas pussalas 15. gadsimta beigās sefardi izklīda pa Rietumeiropas un Vidusjūras reģiona valstīm, saglabājot savu kopienas identitāti un jūdaisma tradīcijas līdz mūsdienām. Sefardu bēgļi Tuvajos Austrumos nonāca kontaktā ar vietējiem mizrahi ebrejiem, kuru reliģiskie rituāli saplūda ar sefardu paražām. Mūsdienās gan Rietumeiropas izcelsmes sefardi, gan Centrālāzijas mizrahi atrodas sefardu virsrabīna reliģiskajā pakļautībā.

Sepharadic Migrations
Sefardu migrācija pēc padzīšanas no Ibērijas pussalas
Bitola

Bitola (maķedoniešu: Битола) ir pilsēta Ziemeļmaķedonijas dienvidrietumos, 15 kilometrus no Grieķijas robežas. Osmaņu impērijas laikos, kad tās nosaukums bija Monastira, bija svarīga pilsēta ar elitārām skolām un daudzu Eiropas valstu konsulātiem.

Ebreji

Ebreji (ivritā: יהודים) mūsdienās tiek uzskatīti ne tik daudz par konkrētas etniskas grupas pārstāvjiem, kā par no izraēļiem cēlušos jūdaisma piekritēju pēcnācējiem, kā arī tiem, kas šo reliģiju pieņēmuši brīvprātīgi. Līdz Otrā pasaules kara beigām ebreji Latvijā parasti tika dēvēti par žīdiem, apzīmējums ebreji tika lietots retāk. Pēc Otrā pasaules kara tiek lietots vārds "ebrejs", jo "žīds" tika negatīvi izmantots nacistu antisemītiskajā propagandā un Holokaustā. Vienlaikus, ņemot vērā, ka līdz ar PSRS okupāciju Latvijā iebrauca ebreji no Ukrainas, Krievijas un citām padomju republikām, tika pārņemta krievu valodas tradīcija izvairīties no vārda жид, kas krievu valodā uzskatāms par netaktisku ebreju apzīmējumu.

Jūdaismā etniskā un reliģiskā piederība ir savstarpēji cieši saistītas, tāpēc par ebrejiem tiek uzskatīti arī cilvēki, kas pieņēmuši jūdaismu. Vienlaikus, cilvēki, kas vairāk nav jūdaisma sekotāji, joprojām etniski ir ebreji. Gadsimtu gaitā ebreji ir tikuši pakļauti dažādiem sodiem un iznīcināšanas kampaņām. Pēc aptuveniem datiem, pašlaik pasaulē ir 13,2 miljoni ebreju. No tiem 41% dzīvo Izraēlā un 41% — ASV.

Ivrits

Ivrits (עִבְרִית, ‘Ivrit) ir semītu saimes mūsdienu ebreju valoda, kura de facto ir viena no divām Izraēlas oficiālajām valodām (otra ir arābu valoda). Ivrita senā forma senebreju valoda ir jūdaisma liturģiskā valoda. Kā saziņas valoda tā izzuda ap 4. gadsimtu, bet sākot ar 1880. gadiem sefardi to atdzīvināja. Mūsdienās ivritā runā aptuveni 7 miljoni Izraēlas iedzīvotāji un vēl 2 miljoni ebreju kopienās pārējā pasaulē.

Izmira

Nezināma vērtība "population_total_cite"Nezināma vērtība "gwebsite"Nezināma vērtība "area_city_total_km2"Nezināma vērtība "area_greater_izmir_km2"

Izmira (turku: İzmir) ir pilsēta Turcijas rietumos pie Egejas jūras Izmiras līča. Trešā lielākā Turcijas pilsēta un otrā lielākā jūras osta (aiz Stambulas). Izmiras provinces centrs. Vēsturiski pazīstama arī kā grieķu pilsēta Smirna. Vēsturiski arī liels sefardu kultūras centrs. Tiek uzskatīta par vienu no liberālākajām un uzskatos brīvākajām Turcijas pilsētām. Viens no Izmiras kulinārajiem simboliem ir smalkmaizīte boyoz.

Liturģiskā valoda

Liturģiskā valoda vai svētā valoda ir valoda, kuru cilvēki asociē ar kādu konkrētu konfesiju un izmanto reliģisko rituālu veikšanai, ikdienā pārsvarā lietojot citu valodu.

Mizrahi ebreji

Mizrahi (Mizrahim, ivritā: מזרחים‎‎) jeb Austrumu ebreji ir ebreju tautas daļa, kas vēsturiski izveidojusies Tuvajos Austrumos, Kaukāzā un Centrālāzijā. Atšķirībā no Centrāleiropas aškenazi ebrejiem un Ibērijas sefardi ebrejiem, mizrahi vēsturiski apdzīvoja austrumu musulmaņu zemes un pēc Izraēlas valsts izveidošanās brīvprātīgi vai piespiedu kārtā gandrīz pilnībā pārcēlās uz Izraēlu, arābu valstīs atstājot vien nelielas mizrahi grupas ar lielākām kopienām bijušās PSRS Centrālāzijas republikās.

Tā kā no jūdaisma viedokļa mizrahi reliģiskie rituāli sakrīt ar sefardu rituāliem, tad ebreju reliģiskajā dalījumā viņi tiek uzskatīti par sefardiem un Izraēlā ir sefardu virsrabīna pakļautībā. Tomēr sefardi savu izcelšanos saista ar Spāniju un Portugāli, bet mizrahi ar senajiem Babilonijas un Jemenas ebrejiem.

Šaurā izpratnē termins mizrahi tiek attiecināts tikai uz ebrejiem, kas cēlušies no arābu zemēm, bet plašākā, arī uz Persijas, Gruzijas, Buhāras, Indijas, Kurdistānas un Kaukāza ebrejiem. Tieši šo ļoti dažādo izcelsmes vetu dēļ mizrahi ebreji bieži vien sevi identificē pēc savas izcelsmes vietas, jo katrā no tām bija izveidojusies atsevišķa kopiena ar savu kultūru.

Moše Kordovero

Moše Kordovero jeb Moše ben Jakobs Kordovero (akronīms RaMaK, 1522 - 1570. 27. maijs, ivritā: משה קורדובירו, bija viens no ievērojamākajiem ebreju mistiķiem un kabalistiem. Kordovero no 1540. gada līdz pat savai nāvei mācīja Galilejas pilsētā Cfatā, kura bija tā laika nozīmīgākais jūdaisma garīgās tradīcijas centrs.

Saimons Sebags Montefjore

Saimons Džonatans Sebags Montefjore (angļu: Simon Jonathan Sebag Montefiore; dzimis 1965. gada 27. jūnijā) ir britu vēsturnieks, žurnālists un rakstnieks.

Guvis starptautisku ievērību ar savām populāri vēsturiskajām grāmatām, kas tulkotas 40 valodās. Par grāmatu "Staļins: sarkanā cara galms" (Stalin: The Court of the Red Tsar, 2003) saņēmis balvu British Book Awards (nominācijā The History Book of the Year, 2004. gadā), bet par grāmatu Young Stalin (2007) - britu literatūras balvu Costa Book Awards (nominācijā Biography Award, 2007. gadā).Vairākas Sebaga Montefjores grāmatas kļuvušas par bestselleriem, tai skaitā, "Kņazs Potjomkins, Ķeizarienes Katrīnas Otrās mīla" (Catherine the Great and Potemkin, 2000) un "Jeruzaleme: biogrāfija" (Jerusalem: The Biography, 2011).

Šulhan aruh

Šulhan aruh (Uzklātais galds) ir 1565. gadā publicēts jūdaisma likumu kodekss, kuru sarakstījis sefardu rabīns Jozefs Karo Safedas pilsētā. Apmēram desmit gadus vēlāk tas tika papildināts ar Polijas aškenazu rabīna Mošes Isserla kritiku un komentāriem par likumiem, kas jāievēro aškenaziem. Tas joprojām ir autoritatīvākais ebreju reliģisko likumu kodekss, īpaši ortodoksālo un sefardu ebreju rabīnu vidū, taču Šulhan aruh ir akceptēts arī aškenazi ebreju vidū. Likumu kodekss sniedz praktisku reliģisko likumu izskaidrojumu un rituālu pareizu veikšanu. Rabīnu eksāmenos Šulhan aruh zināšanas joprojām ir viens no svarīgākajiem pārbaudījumiem.Kad 1492. gadā sefardi tika izraidīti no Spānijas karalistes, viņu izceļošana no savas dzimtenes un pārcelšanās uz zemēm, kur valdīja aškenazu likumi, radīja neskaidrības pareizā reliģisko likumu ievērošanā. Karo sarakstītais likumu krājums bija paredzēts, lai ieviestu skaidrību ikdienas problēmās. Šulhan aruh ir dalīts četrās daļās:

Dzīvesveids, Orakh Hayyim, kas regulē ikdienas lūgšanas, sabatu un reliģiskās brīvdienas.

Zinību mācība, Yereh De’ah, kas aptver plašu likumu klāstu (kašruta ievērošana, Toras studēšana, attiecības ar neebrejiem, labdarības ziedojumi u.c.).

Palīdzības akmens, Even haEzer, likumi par laulību, bērnu radīšanu un šķiršanos.

Tiesāšanas bruņas, Khoshen Mishpat, civillikumu apkopojums par tiesām, īpašumu iegādi, mantojumu, aizdevumiem, darba attiecībām u.c.

Citās valodās

This page is based on a Wikipedia article written by authors (here).
Text is available under the CC BY-SA 3.0 license; additional terms may apply.
Images, videos and audio are available under their respective licenses.