Saiešanas telts

Saiešanas telts, arī Tabernākuls saskaņā ar Toru bija izraēļu galvenā svētnīca periodā pēc aiziešanas no Ēģiptes verdzības līdz pat Jeruzālemes tempļa uzcelšanai. Saiešanas telts celtniecības detaļas aprakstītas Otrajā Mozus grāmatā.

Saiešanas telts bija saliekams un pārvietojams templis, kas sastāvēja no telts ar krāsainiem pārklājiem, ko ierobežoja žogs. 15 x 20 metrus liela iežogota pagalma rietumu galā atradās 5x5 metrus liela, ar ādām pārklāta svētnīca, ko veidoja divas telpas — iekšējā svētnīca "Svētā vieta" ar Menoru un kvēpināmo upuru altāri un "Svētumu svētums" (Kodesh Hakodashim), kas bija Dieva klātbūtnes mājvieta un kur atradās arī Derības šķirsts. Pagalmā atradās mazgāšanās trauks un dedzināmo upuru altāris. Ieeja svētvietā bija no austrumiem un vissvētākā vieta atradās rietumu pusē. Pagalmā drīkstēja ieiet visi dievlūdzēji, Svētajā vietā priesteri, levīti, bet Svētumu svētumā tikai Augstākais priesteris vienu reizi gadā.

PI019
Saiešanas telts

Sinagogas modelis

Sinagogu struktūra seko Saiešanas telts izkārtojumam. Katrā sinagogā svētākā vieta ir arka "aron kodesh", kurā novietota Tora, tāpat kā Derības šķirstā bija ievietotas plāksnītes ar Desmit baušļiem. Līdzīgi Menorai, sinagogā deg lampa, "ner tamid". Sinagogas centrā ir paaugstinājums "bimah", uz kura tiek lasīta Tora. Tas atgādina altāri, uz kura tika veikta upurēšana. Un beidzot, lielākajos svētkos, priesteru pēcnācēji koeni, svētī draudzi, tāpat kā to darīja Saiešanas telts un vēlēk, Tempļa priesteri.

Ārējās saites

Antisemītisms

Antisemītisms ir aizspriedumi vai diskriminējoša attieksme pret ebrejiem kā etnisku grupu. Tas ir viens no rasu šovinisma veidiem.

Antisemītisma rašanās ir saistāma ar Senās Romas Impēriju, kad 70. gadā, pēc Jeruzalemes izpostīšanas ebreji bija spiesti doties trimdā. Jaunajās mītnes zemēs ebreji veidoja savas diasporas, kas cieši turējās kopā. Antisemītisma sākotnējais rašanās iemesls bija ebreju atšķirīga ticība. Vēlāk jau pēc kristietības plašas izplatības sākumā Senajā Romā, bet vēlāk arī Eiropā, pasaulē, antisemītisms bija saistīts ar Bībelē aprakstītajiem notikumiem. Viduslaikos ebrejiem bija jādzīvo nošķirti no pārējās sabiedrības speciālos geto. Modernais antisemītisms radās jau 20. gs., kad parādījās sazvērestības teorijas par ebreju varu, naudu, neierobežoto ietekmi. Visradikālākā antisemītisma izpausme bija Trešā Reiha realizētā politika pret ebrejiem, kuras apogejs bija holokausts. Arī mūsdienās antisemītisms ir plaši izplatīts atsevišķu kustību ideoloģijās, arābu valstu retorikā.

Cionisms

Cionisms ir starptautiska politiska kustība, kura atbalsta neatkarīgas ebreju valsts pastāvēšanu. Lai gan tā saknes ir daudz senākas, cionisms radās 19. gadsimta beigās. Jēdziens kļuva plašāk pazīstams, pēc tam, kad Austroungārijas žurnālists Teodors Hercls to popularizēja savā grāmatā "Ebreju valsts" (Der Judenstaat). Sākotnēji cionisma galvenā ideja bija neatkarīgas Izraēlas valsts izveidošana. 1948. gadā šāda valsts, Izraēla, tika izveidota.

1975. gada 10. novembrī ANO ģenerālā asambleja oficiāli apstiprināja rezolūciju (ANO izdotā rezolūcija Nr. 3379), kas pielīdzināja cionismu rasismam, apzīmējot to kā "rasisma un rasu diskriminācijas formu". To atcēla 1991. gadā.

Falaši

Falaši (no amharu: svešinieki, trimdinieki;) ir Etiopijas izcelsmes ebreji.

Gandrīz 85% no falašiem (~ 130 000 cilvēku) ir emigrējuši uz Izraēlu. Etiopijas pilsoņu kara un bada gados Izraēlas valdība īstenoja speciālas glābšanas operācijas "Mozus" (1984. gadā) un "Zālamans" (1991. gadā) 30 000 falašu pārvietošanai no Etiopijas uz Izraēlu. Mūsdienās 81 tūkstotis no Izraēlā dzīvojošajiem falašiem ir dzimuši Etiopijā, bet 32% jau ir dzimuši Izraēlā.

Farizeji

Farizeji bija viena no senā jūdaisma sektām Otrā Jeruzālemes tempļa laikā. Lai arī tās saknes meklējamas jau Otrā tempļa celšanas laikā, farizeju paražas nostiprinājās ap 2. gs.p.m.ē, un pēc tempļa sagrāves 70. gadā kalpoja par pamatu rabīniskajam jūdaismam. Nosaukums cēlies no vārda saknes, kas apzīmē "atšķelt", "atdalīt", un sākotnēji varēja kalpot farizeju pretiniekiem, lai apzīmētu tos par ķecerīgu sektu.

Gadsimtos pirms Babilonijas trimdas seno jūdaismu plosīja nesaskaņas starp tempļa priesteru kārtu un praviešiem. Kamēr priesteri uzstāja uz stingru Torā aprakstīto kulta likumu izpildi un Mozus noteikto tempļa ziedojumu veikšanu, pravieši noraidīja kalpošanu kulta burtam, un aicināja kalpot Dievam, sekojot reliģijas būtībai par iecietību un mīlestību pret savu tuvāko.

Pēc atgriešanās no Babilonijas trimdas pravietošana izbeidzās. Ezras vadībā sākās tempļa un reliģiskās dzīves atjaunošana. Ezra iesāka publiskus svēto rakstu lasījumus iedzīvotājiem, kas no savas puses apņēmās stingri ievērot Mozus likumus. Sekošana saviem reliģiskajiem likumiem nodrošināja to, ka ebreji neizzuda apkārtējo tautu un reliģiju jūrā. Ebrejiem sākotnēji nācās sadzīvot ar persiešu zoroastrismu, kam pēc Aleksandra Lielā iekarojumiem sekoja hellēnisma laiks ar daudzajiem grieķu dieviem.

Pēc Makabeju sacelšanās uzvaras ebreji atguva savu neatkarīgu valsti, kurā ierobežoja grieķu kultūras ietekmi. Daudzie reliģiskie likumi ne tikai norobežoja ebreju dzīvi no cittautiešiem, bet arī sāka radīt šķelšanos ebreju vidū. Sadukeji apvienoja visu aristokrātiju un turīgo eliti, kas uzstāja uz Mozus likumu stingru ievērošanu, kā arī noraidīja vēlāk rakstītās praviešu grāmatas un tautas reliģiskās paražas, kas bija radušās gadsimtu laikā. Esēņi uzstāja uz reliģisko likumu tiešu ievērošanu, taču saprotot, ka modernajā sabiedrībā tas vairs nav iespējams, devās tuksnesī vai veidoja savas komūnas, kur nekas tiem netraucēja sekot Toras prasībām. Farizeji veidoja trešo sektu, kas bija tuvāka vienkāršās tautas ticībai. Farizeji formulē to, ka svēta un obligāta ir ne tikai rakstītā Tora, bet arī mutvārdu Tora (gadsimtu laikā radušās paražas, izskaidrojumi un komentāri).

Pirmo Makabeju valdnieku laikā farizeji iesaistījās politiskās cīņās, kas pārauga pilsoņu karā, kuru farizeji zaudēja. Kad Hasmoneju dinastijas troņa pretendentu konfliktā iejaucās Romas karavadonis Gnejs Pompejs, farizeji viņu aicināja izveidot republiku Romas pakļautībā. Hēroda Lielā varas laikā farizeji koncentrējas tikai uz reliģiskajiem jautājumiem. Šajā laikā viņi sašķēlās divās skolās, kas dažādi interpretēja reliģiskos likumus - Hilela un Šammaja skolās. Šammaja sekotāji stingrāk pieturējās likumam, kamēr Hilela sekotāji to interpretēja brīvāk un kļuva populārāki tautā. Leģenda vēsta, ka neebreju, kurš gribējis uzzināt visu par jūdaismu stāvot uz vienas kājas, Šammajs esot padzinis, bet Hilels atbildējis: "Kas Tev nepatīk, to nedari savam tuvākajam. Tā arī ir visa Tora. Viss pārējais ir tās komentāri. Ej un mācies." Kamēr Hilela sekotāji sadarbojās ar romiešiem, Šammaja sekotāju vidū izveidojās zelotu grupas, kas cīnījās pret romiešiem un noveda pie postošā romiešu-jūdu kara. Pēc romiešu uzvaras izdzīvojušajiem farizejiem izdevās izveidot reliģisko skolu Javnē, kur iesākās pēctempļa jūdaisma, rabīniskā jūdaisma veidošanās.

Kristiešu Jaunajā Derībā farizeji parasti pieminēti konfliktējot ar Jāni Kristītāju un Jēzu. Sv.Pāvils sākotnēji bija farizejs.

Hasīdisms

Hasīdisms (ivritā: חסידות (Hasīd) — 'laipnums') ir ortodoksālā jūdaisma virziens. Tas radies 18. gadsimtā Polijā, pamatlicējs ir Baalšemtovs (ap 1700—1760). Hasīdisms māca piekopt lūgšanas, cenšanos būt dievbijīgam un "ar prieku kalpot Tam Kungam". Daudzu tā ideju pamatā ir kabala.

Pārvarēdams spēcīgu opozīciju, 18. un 19. gadsimtā hasīdisms izplatījās visā Austrumeiropā. Kustības priekšgalā atradās harismatiski vadoņi cadiki.

Lielu nozīmi grupējums piešķīra ekstātiskajai reliģijas iezīmei, noraidot intelektuālo aspektu, ko piekopa talmūdiskās kadēmijas jeb rabīnu skolas. Hasīdisma piekritēji arī tagad valkā melnus uzvalkus un cepures ar platām malām, konservatīvi saglabājot 19. gadsimta eiropiešu ģērbšanās stilu. Pretestība modernajām tendencēm novedusi opozīcijā cionismam, lai gan daudzi hasīdi ir aktīvi Izraēlas atbalstītāji.

Hilels

Hilels (ivritā: הלל, dzimis ap 75. gadu pirms mūsu ēras, miris ap 10. gadu) bija ebreju likumu zinātājs Otrā tempļa laikā. Viens no Mišnas sastādītājiem, Sinedriona līderis. Dzīvoja Jeruzālemē Hēroda laikā. Hilelam tiek piedēvets viens no ētikas pamatprincipiem - "nedari citam to, ko negribi, lai darītu tev".

Jūdaisms

Jūdaisms (ivritā: יַהֲדוּת) ir ebreju reliģija un kultūra, viena no vecākajām zināmajām monoteistiskajām ticībām. Atbilstoši ebreju tradīcijai, jūdaisma vēsture sākas ar derību starp Ābramu, ebreju ciltstēvu un Dievu (aptuveni 2000 gadus p.m.ē.).

Jūdaisma vēsture un paražas ir likusi pamatus daudzām mūsdienu reliģijām, īpaši kristietībai un islāmam. Jūdaistu svētie raksti ir ebreju Bībele (Tanakh), kas vēlāk, pēc Jeruzālemes tempļa sagrāves, izvērstāk izskaidroti Talmudā. Jūdaisms balstās uz Torā aprakstīto Dieva likumu studēšanu un ievērošanu.

Jūdaisms no citām reliģijām atšķiras ar to, ka tās centrālā autoritāte nav viena cilvēka vai grupas rokās, bet ir atrodama svētajos rakstos, mutvārdu un rakstiskajās tradīcijās un rabīnu spriedumos, kas šos likumus un tekstus izskaidro un piemēro ikdienas dzīves problēmām. Attiecīgi, modernais jūdaisms, kas veidojās pēc tempļa sagrāves, bieži tiek saukts par rabīnisko jūdaismu.

Karaīti

Karaīti jeb karaīmi ir jūdaisma sekta, kas atzīst tikai rakstīto ebreju Bībeles daļu, un, lai arī nenoliedz Talmudu, uzskata, ka katram pašam jāstudē Tora un jāpieņem pareizais lēmums. Karaītisms izveidojās 7.—9. gadsimtā Bagdādē, kas tajā laikā bija ievērojamākais jūdaisma centrs.

Menora

Menora, Torā aprakstīts septiņzaru zelta svečturis, ko sekojot Dieva norādēm, izgatavojis Mozus. Tas izmantots pirmstempļa periodā Saiešanas teltī, kā arī Jeruzālemes templī. Menora jau kopš senatnes ir viens no jūdaisma un ebreju simboliem; tā iekļauta Izraēlas valsts ģerbonī.

Minjans

Minjans (ivritā: מִנְיָן‎; skaits, cipars) ir desmit vīriešu (kas vecāki par 13 gadiem) kvorums, kas nepieciešams, lai sinagogā varētu notikt lūgšanas, kā arī veikti citi jūdaisma reliģiskie rituāli.

Vairākas vietas lūgšanu laikā var izteikt tikai visas ebreju kopienas vārdā, tāpēc, balstoties uz Svētajiem rakstiem, Talmudā tika noteikts, ka minjans sastāv no desmit vīriešiem, kas veido mazāko pieļaujamo skaitu, lai veiktās lūgšanas varētu uzskatīt par visas kongregācijas, nevis individuālām lūgšanām. Reformu jūdaismā minjanā tiek ieskaitītas arī sievietes.

Mišna

Mišna (ivritā: משנה — 'atkārtošana') ir ievērojams rabīniskā jūdaisma pamatkodekss un pirmais rakstu avots, kurā apkopota nerakstītā, mutvārdu Tora.

Tā tapusi, kā rabīnu diskusiju rezultāts, laikā pēc Jeruzālemes tempļa sagraušanas 70. gadā. Aptuveni 200. gadā rabīns Juda ha-Nasi rediģē un izveido Mišnas rakstīto versiju. Tajos gados ebreju vajāšanas, kā arī tempļa sagrāve un kulta ceremoniju pārtraukšana radīja risku, ka daudzi no jūdaisma likumiem tiks aizmirsti.

Mišnā nav jaunu likumu, bet tā kalpo kā seno ebreju tradīciju un likumu apkopojums. Talmudā rakstīts, ka viedokļi, kuriem nav atsauce ir rabīna Meira viedokļi, tādējādi atbalstot teoriju, ka viņš bijis kādas agrīnas Mišnas versijas autors. Rabīns Juda ha-Nasi esot pirmais publicējis Mišnu, taču pastāv dalīts viedoklis jautājumā par to, vai viņš tiešām pierakstīja Mišnu, vai arī izveidoja orālu versiju, kas bija jāiemācās no galvas.

Rabīniskais jūdaisms

Rabīniskais jūdaisms (ivritā: "Yahadut Rabanit" - יהדות רבנית) ir jūdaisma veids, kas radās pēc Jeruzālemes tempļa pilnīgās iznīcināšanas 1. gadsimta 70. gados. Faktiski, visi mūsdienu reliģiskie ebreji, neskatoties uz atšķirībām, ir rabīniskā jūdaisma sekotāji. Vienīgi, savulaik spēcīgais, taču mūsdienās gandrīz izzudušais karaītisms, noliedz rabīnu uzsvaru uz orālo Toru, kā tā definēta Mišnā un Talmudā, un seko tikai rakstītajai Torai.

Rabīns

Rabīns (ivritā: רב) ir reliģisks ebreju tituls, kas ceļas no ivrita vārda rabbi vai aramiešu vārda rabbuni (meistars, skolotājs). Arī Jēzus no Nācaretes tiek uzrunāts kā "rabbi" Jaunajā derībā.

Tradicionāli ivritā "rabīns" nozīmēja reliģisku "skolotāju", vai precīzāk "mans augstais", ja tika lietots attiecībā pret jebkuru augstākstāvošu personu.

Raši

Šlomo Jichaki, biežāk pazīstams kā Raši (ivritā: רַשִׁ"י‏‎‎‎, dzimis 1040. gada 22. februārī, miris 1105. gada 13. jūlijā) bija rabīns un sabiedrisks darbinieks, pazīstamu Talmuda un Tanaha komentāru autors. Tā laika Ziemeļfrancijas ebreju līderis.

Jaunībā mācījās Vormsas un Maincas ješivās. Pēc apprecēšanās atgriezās dzimtajā Truā un nodibināja šeit ješivu. Dzīves laikā radīja Tanaha komenrtārus, kuru ietekme saglabājusies arī mūsdienās. Līdzekļus dzīvošanai raši ieguva, radīdams vīnu, kas bija slavens visā Šampaņā. Par Raši dzīvi saglabājušās daudzas leģendas.

Sabats

Sabats (ivritā: שַׁבָּת, shabbāt, "atpūta" vai "pārtraukums") ir ebreju nedēļas septītā diena, tiek uzskatīts par vissvarīgākajiem ebreju reliģiskajiem svētkiem. Tam ir bijusi ļoti svarīga loma jūdaisma saglabāšanā.

Reliģiskajos tekstos Sabatam ir trīs mērķi:

Tas piemin seno Izraēļu izglābšanu no Ēģiptes verdzības;

Atgādina par to, ka Dievs pabeidza radīšanas darbu un svētīja septīto dienu;

Ļauj sajust to, kāda būs pasaule pēc Mesijas atnākšanas.Sabats sākas piektdienā, līdz ar saulrietu, un turpinās līdz sestdienas vakara brīdim, kad debesīs var ieraudzīt trīs zvaigznes. Attiecīgi Sabata sākums un ilgums ir ļoti mainīgs. Šāda "diena" atbilst senajiem priekšstatiem par "dienu", kas sākas nevis no rīta līdz ar saullēktu, bet vakarā, līdz ar saulrietu.

Sabats ir pirmā svētā diena, kas minēta Torā un Dievs bija pirmais, kas to ievēroja. Senatnē Sabats bija tik svēts, ka Torā par tā pārkāpšanu paredzētais sods ir nomētāšana ar akmeņiem līdz nāvei. Jūdaisma liturģijā Sabats tiek saukts par "karalieni" un "līgavu", kas nāk pie ebrejiem.

Samarieši

Samarieši (ivritā: שומרונים‎ Shomronim, arābu: السامريون‎ as Sāmariyūn) ir etnoreliģiska grupa Izraēlā.

Atbilstoši datiem, 2007. gada 1. novembrī kopumā bija 712 samarieši, kas dzīvo galvenokārt Kirjatluzas pilsētā pie Gerizima kalna, kas atrodas Palestīnas pašpārvaldes teritorijā un Holonas pilsētā, Izraēlā.

Samarieši esot cēlušies no senās Samārijas iedzīvotājiem, kas tur uz dzīvi apmetās Babilonas trimdas laikā. Samariešu reliģija ir samaritānisms, kas ir jūdaisma "māsas reliģija" un ko samarieši uzskata par seno izraēļu īsteno ticību, kuras saknes meklējamas laikā pirms Jeruzālemes tempļa uzcelšanas.

Liturģijā tiek izmantotas samāriešu ivrita, samariešu aramiešu un samariešu arābu valodas, visas no kurām tiek rakstītas īpašā samariešu alfabētā, kas balstīts uz seno ivrita rakstību, atšķirībā no mūsdienu ebreju alfabēta, kas balstīts uz aramiešu alfabētu.

Talmūds

Talmūds (ivritā: תלמוד — ‘mācība’) ir pēc Toras vissvarīgākais jūdaisma teksts, kas aptver līdz pat 10 000 lappusēm vairāk nekā desmit sējumos. Divi pazīstamākie Talmūda varianti ir "Babilonijas Talmūds", kas tapis ebreju diasporas reliģiskajos centros Surā un Pumbeditā, un daudz īsākais "Jeruzālemes Talmūds". Abas Talmūda versijas satur apmēram 500 gadu laikā tapušus un vēlāk kanonizētus rabīnu komentārus par ebreju reliģiskajiem likumiem, ētiku, paražām un vēsturi.

Tanahs

Tanahs (ivritā: תנ"ך, izrunā: [taˈnaχ]) ir termins jūdaismā, ar kuru apzīmē ebreju Bībeles kanonus. Būtībā tas ir akronīms, kuru veido pirmie ebreju alfabēta burti no Tanaha tradicionālā apakšiedalījuma: Toras ("Likumi"), Neviim ("Pravieši") un Ketuvim ("raksti"). Tanahā ir apvienotas 24 grāmatas: 5 Toras grāmatas (tiek sauktas arī par Mozus grāmatām), 8 praviešu grāmatas un 11 pārējo rakstu grāmatas.

Šulhan aruh

Šulhan aruh (Uzklātais galds) ir 1565. gadā publicēts jūdaisma likumu kodekss, kuru sarakstījis sefardu rabīns Jozefs Karo Safedas pilsētā. Apmēram desmit gadus vēlāk tas tika papildināts ar Polijas aškenazu rabīna Mošes Isserla kritiku un komentāriem par likumiem, kas jāievēro aškenaziem. Tas joprojām ir autoritatīvākais ebreju reliģisko likumu kodekss, īpaši ortodoksālo un sefardu ebreju rabīnu vidū, taču Šulhan aruh ir akceptēts arī aškenazi ebreju vidū. Likumu kodekss sniedz praktisku reliģisko likumu izskaidrojumu un rituālu pareizu veikšanu. Rabīnu eksāmenos Šulhan aruh zināšanas joprojām ir viens no svarīgākajiem pārbaudījumiem.Kad 1492. gadā sefardi tika izraidīti no Spānijas karalistes, viņu izceļošana no savas dzimtenes un pārcelšanās uz zemēm, kur valdīja aškenazu likumi, radīja neskaidrības pareizā reliģisko likumu ievērošanā. Karo sarakstītais likumu krājums bija paredzēts, lai ieviestu skaidrību ikdienas problēmās. Šulhan aruh ir dalīts četrās daļās:

Dzīvesveids, Orakh Hayyim, kas regulē ikdienas lūgšanas, sabatu un reliģiskās brīvdienas.

Zinību mācība, Yereh De’ah, kas aptver plašu likumu klāstu (kašruta ievērošana, Toras studēšana, attiecības ar neebrejiem, labdarības ziedojumi u.c.).

Palīdzības akmens, Even haEzer, likumi par laulību, bērnu radīšanu un šķiršanos.

Tiesāšanas bruņas, Khoshen Mishpat, civillikumu apkopojums par tiesām, īpašumu iegādi, mantojumu, aizdevumiem, darba attiecībām u.c.

Citās valodās

This page is based on a Wikipedia article written by authors (here).
Text is available under the CC BY-SA 3.0 license; additional terms may apply.
Images, videos and audio are available under their respective licenses.