Pirts ordenis

Pirts ordenis (angļu: Order of the Bath; The Most Honourable Order of the Bath) ir britu bruņinieku ordenis, kuru 1725. gada 18. maijā dibināja Lielbritānijas un Īrijas karalis Džordžs I.[1] Ordeņa nosaukums cēlies no viduslaikiem, kad bruņinieku iecelšanas ceremonijā viena no tradīcijām bija iešana mazgāties (kā attīrīšanās simbols). Bruņiniekus, kuri bija iekļauti šajā ordenī, sauca par pirts bruņiniekiem ("Knights of Bath").[2]

Order of the Bath DSC05151
Pirts ordeņa nozīmīte.

Atsauces un piezīmes

  1. (1725) Statutes of the Most Honourable Order of the Bath
  2. Anstis, John (1752). Observations introductory to an historical essay, upon the Knighthood of the Bath. London: James Woodman. p4
Bernards Montgomerijs

Bernards Lovs Montgomerijs, Pirmais Alameinas vikonts Montgomerijs (angļu: Bernard Law Montgomery, 1st Viscount Montgomery of Alamein, dzimis 1887. gada 17. novembrī, miris 1976. gada 24. martā) bija Apvienotās Karalistes armijas feldmaršals, viens no pazīstamākajiem britu komandieriem Otrā pasaules kara laikā. Komandēja britu spēkus Otrās Alameinas kaujas laikā 1942. gada oktobrī — novembrī, ko var uzskatīt par pagrieziena punktu Otrā pasaules kara Vidusjūras kara teātrī.

Dzimis Londonā anglikāņu priestera ģimenē. Tēvs 1889. gadā tika nozīmēts par bīskapu Tasmanijā, bet māte gandrīz nenodarbojās ar Bernarda audzināšanu. Studēja Sandhērstas militārajā akadēmijā.

Pirmā pasaules kara laikā Montgomerija daļa cīnījās Francijā. 1914. gada oktobrī Montgomerijs tika nopietni ievainots, tika pat izrakts viņa kaps gadījumam, ja viņš neizdzīvotu. Tomēr 1915. gadā viņš atgriezās armijas rindās, bet 1916. gadā kā štāba virsnieks piedalījās Sommas, Arrasas, Pašendeilas, Lisas un Trešajā Enes kaujās. Karu beidza kā britu ģenerālštāba virsnieks.

No 1920. gada dienēja par 17. kājnieku brigādes štāba priekšnieku. Brigāde bija dislocēta Korkā Īrijas neatkarības kara laikā, vēlāk atgriezās dienestā Anglijā. Līdz Otrā pasaules kara sākumam dienēja arī Palestīnā un Indijā.

Otro pasaules karā Montgomerijs iesaistījās kā britu 3. kājnieku divīzijas komandieris Britu ekspedīcijas spēku sastāvā Beļģijā un piedalījās Dinkerkas evakuācijas operācijā. 1942. gadā Mantgomerijs tika iecelts par Ziemelāfrikā dislocētās 8. armijas komandieri. Ātri paceldams karavīru morāli un kaujasspējas 1942. gada augustā - septembrī Montgomerijs atsita vācu feldmaršala Ervina Rommela uzbrukumu Alemaelhalfas kaujā. 1942. gada 23. oktobrī sākās Otrā Alameinas kauja, kurā divpadsmit dienu laikā tika izcīnīta pirmā lielā britu uzvara Otrajā pasaules karā. Montgomers tika paaugstināts par ģenerāli. Kopā ar Haroldu Aleksanderu vadīja britu spēkus Sabiedroto iebrukumā Sicīlijā 1943. gada jūlijā - augustā un Sabiedroto iebrukumā Itālijā 1943. gada septembrī.

Normandijas operācijas sākuma posmā Montgomerijs komandēja britu un kanādiešu daļas (21. armijas grupu), kā arī visu Sabiedroto sauszemes spēku darbību, vadību pār kopējiem spēkiem uzņemoties amerikāņu ģenerālim Dvaitam Eizenhaueram. 1944. gada septembrī Montgomerijs iecerēja un vadīja operāciju "Market Garden" Nīderlandes ieņemšanai, kura izvērtās par lielāko gaisa desanta operāciju vēsturē un Sabiedroto neveiksmi. 1944. gada 16. decembrī vācu armija sāka Ardēnu ofensīvu, tomēr lielā mērā pateicoties Montgomerijam, Sabiedrotajiem izdevās stāvokli normalizēt un doties pretuzbrukumā. Kara beigās britu karaspēka daļas ieņēma Hamburgu un Rostoku. 1945. gada 4. maijā Lineburgas tīrelī Montgomerijs pieņēma vācu daļu Ziemeļvācijā, Nīderlandē un Dānijā kapitulāciju.

Pēc kara kādu laiku bija britu ģenerālstāba priekšnieks, vēlāk NATO Eiropas virspavēlnieka vietnieks. 1958. gadā demobilizējās. 1958. gadā publicēja memuārus, kurus daudzi cīņasbiedri atzina par netaktiskiem un netaisniem. Arī Montgomerija publiskie izteikumi (par atbalstu aparteīda un Mao Dzedunam, pret homoseksuālisma legalizēšanu) tika vērtēti pretrunīgi. Miris 1976. gadā 88 gadu vecumā.

Mihaels Andreass Barklajs de Tolli

Mihaels Andreass Barklajs de Tolli (vācu: Michael Andreas Barclay de Tolly, krievu: Михаил Богданович Барклай-де-Толли; 1761. gada 27. decembris [v.s. 16. decembris] — 1818. gada 26. maijs [v.s. 14. maijs]) bija vācbaltiešu virsnieks, Somijas lielhercogistes ģenerālgubernators (1809-1810).

Kā Krievijas impērijas kara ministrs (1810-1812) vadīja impērijas armiju 1812. gada karā ar Napoleonu I, vēlāk komandēja apvienotos Prūsijas-Krievijas spēkus (1813-1814). Iecelts par ģenerālfeldmaršalu (1814) un kņazu (1815).

T. E. Lorenss

Tomass Edvards Lorenss (angļu: Thomas Edward Lawrence; dzimis 1888. gada 16. augustā, miris 1935. gada 19. maijā) bija britu virsnieks. Viņš piedalījās karadarbībā Tuvajos Austrumos Pirmajā pasaules karā un kļuva slavens ar savu nozīmīgo ieguldījumu Arābu sacelšanās notikumos.

Pirms militārā dienesta Lorenss bija studējis arheoloģiju, daudz laika pavadījis Tuvajos Austrumos, iemācījies arābu valodu, pārzināja arābu kultūru. Britu Ēģiptes valdība deleģēja Lorensu sadarbībai ar arābu vadoņu Faisala un Abdullaha vienībām, lai nodrošinātu arābu atbalstu britu stratēģijai pret Osmaņu impēriju. Lorenss panāca arābu spēku apvienošanās un organizēja veiksmīgus uzbrukumus Osmaņu karaspēka vienībām.Lorenss aprakstījis Arābu sacelšanos savā grāmatā "Septiņi gudrības pīlāri" (Seven Pillars of Wisdom, 1922). Lorenss bieži tiek saukts par Arābijas Lorensu (Lawrence of Arabia). Šis viņa vārds izmantots kā nosaukums 1962. gada filmai "Arābijas Lorenss", kas balstīta uz Lorensa aprakstītajiem Arābu sacelšanās notikumiem.

1935. gadā, divus mēnešus pēc atvaļināšanās no militāra dienesta 46 gadu vecumā, Lorenss avarēja, braucot ar motociklu. Viņš guva nāvējošus ievainojumus un sešas dienas vēlāk nomira.

Čārlzs Džordžs Gordons

Čārlzs Džordžs Gordons (angļu: Charles George Gordon; dzimis 1833. gada 28. janvārī, miris 1885. gada 25. janvārī) saukts arī par Ķīnas Gordonu (Chinese Gordon), Hartūmas Gordonu (Gordon of Khartoum) un Gordonu-pašā (Gordon Pasha), bija 19. gadsimta britu ģenerālis un koloniju administrators.

Piedalījies Krimas karā - Sevastopoles aplenkumā, par ko no Francijas saņēmis Goda leģiona ordeņa nosaukumu. No 1860. gada darbojās Ķīnā, 1863. gadā kļūdams par t.s. Vienmēr uzvarošās armijas komandieri. Tā bija Ķīnas armija, kas tika izveidota pēc eiropiešu armiju parauga, un tai bija būtiska loma Taipinu sacelšanās apspiešanā.

1873. gadā stājās Ēģiptes hedīva dienestā, vēlāk kļūdams par Sudānas ģenerālgubernatoru. 1879. gadā pameta Ēģiptes dienestu. 1884. gadā britu valdība piedāvāja Gordonam vadīt operāciju eiropiešu evakuācijai no Sudānas, jo valstī bija sākusies Mahdi sacelšanās. Ieradies Hartūmā un sapratis, ka pretošanās Mahdi spēkiem ir bezcerīga, tikās ar sacelšanās vadītāju Muhamedu Ahmedu, kurš piedāvāja Gordonam vienam pamest Hartūmu. Gordons atteicās un organizēja Hartūmas aizstāvēšanu. Krita 25. janvārī, divas dienas pirms angļu karaspēka, kas bija izsūtīts Gordona glābšanai, ierašanās.

Citās valodās

This page is based on a Wikipedia article written by authors (here).
Text is available under the CC BY-SA 3.0 license; additional terms may apply.
Images, videos and audio are available under their respective licenses.