Partizānu karš

Partizānu karš ir neregulāra rakstura karš, kurā piedalās mazas, organizētas un bruņotas vietējo iedzīvotāju grupas cīņā pret okupācijas armiju vai pastāvošo valdību. Nosaukums radies no "partizāne" — aukstā ieroča, ko plaši izmantoja t.s. zemnieku karos 15.—16. gs. Eiropā.

Partizāni var darboties gan lauku apvidos, kā patvērumu izmantojot mežus vai kalnus, kuros cīnītāji ļoti labi orientējas, gan pilsētās. T.s. Tupomari ("pilsētas partizāni") taktika radās 20 gs. 70.—80. gados Urugvajā, un aprakstīta 1969. gadā izdotajā brazīlieša Karlosa Marigelli (nogalināts apšaudē ar policiju Sanpaulu) rokasgrāmatā “Mazā instrukciju rokasgrāmata pilsētas partizāniem”, kas kļuva par paraugmodeli teroristiem Rietumeiropā 80. gados.

Partizānu darbības efektivitāte ir pilnībā atkarīga no vietējo civiliedzīvotāju atbalsta, kas partizānus nodrošina ar pārtiku un informē par to pretinieku aktivitātēm. Ja šāda atbalsta nav (civiliedzīvotāji ziņo varas iestādēm par jebkurām pamanītām partizānu aktivitātēm), partizānu grupas tiek ātri likvidētas.

Sten gun France ww2-102
Franču partizānis kopā ar amerikāņu virsnieku ielu kaujās, 1944. g.
Soviet guerilla
Padomju partizāni Baltkrievijas teritorijā, 1943. g.

Taktika

  • Pretinieka infrastruktūras iznīcināšana — piemēram, tiltu, sliežu ceļu spridzināšana, sakaru līniju iznīcināšana utt.
  • Propaganda — piemēram, patiesas un nepatiesas pretinieku nomelnojošas informācijas izplatīšana visos iespējamos veidos, nolūkā palielināt simpatizējošo skaitu iedzīvotāju vidū (retāk, ārvalstu atbalstu vai pat pretinieka pārstāvju atbalstu).
  • Pretinieka dzīvā spēka iznīcināšana — uzbrukumi, karaspēka, policijas, žandarmērijas vai t.s. nāves eskadronu patruļām.
  • Terors — pretinieka un tā atbalstītāju iebiedēšana jebkādā veidā (nogalinot pretinieka civilās varas pārstāvjus, to ģimeņu locekļus, spridzinot pārvaldes objektus utt.).

Nejaukt ar divu vai vairāku valstu militāra konflikta laikā pretinieka teritorijā iesūtītu kombatantu darbību, kuru taktika praktiski ir identiska, bet kuri tiek vadīti no ārienes.

Skatīt arī

Ārējās saites

Alžīrijas neatkarības karš

Alžīrijas neatkarības karš (franču: Guerre d'Algérie, arābu: الثورة الجزائرية) bija galvenokārt partizānu karš starp Francijas bruņotajiem spēkiem un Alžīrijas neatkarības piekritējiem. Kara rezultātā Francija atzina neatkarīgs Alžīrijas valsts izveidošanos.

Šis karš dziļi ietekmēja tālaika franču sabiedrību, un tā politiskās un sociālās sekas jūtamas joprojām. Alžīrijas karš bija viens no Francijas Ceturtās republikas sabrukuma galvenajiem cēloņiem, un karš noveda Franciju pie pilsoņu kara sliekšņa. Krīzi pārvarēt izdevās tikai pateicoties Šarla de Golla izlēmīgajai politikai.

Angļu—būru karš

Angļu—būru karš (angļu: Second Boer War vai The Boer War, afrikānsā — Anglo-Boereoorlog vai Tweede Vryheidsoorlog (Otrais Neatkarības karš)) bija karš mūsdienu Dienvidāfrikas Republikas teritorijā no 1899. gada 11. oktobra līdz 1902. gada 31. maijam starp Britu impēriju un divām neatkarīgām būru valstīm — Oranji un Transvālu. Smaga kara rezultātā Oranji un Transvālu anektēja Britu impērija. Kara gaitā tika izmantota kara vešanas taktika, kas guva plašu izplatību 20. gadsimta karu gaitā, — izdedzinātās zemes taktika, civiliedzīvotāju ieslodzīšana koncentrācijas nometnēs no britu puses un partizānu kara taktika no būru kaujinieku puses.

Ebreju un palestīniešu pretstāve

Ebreju un palestīniešu pretstāve ir konflikts par zemes teritoriālo piederību un etniski reliģiskajām tiesībām uz pašnoteikšanos starp ebrejiem un palestīniešiem Tuvajos Austrumos, kas rit kopš 19. gadsimta otrās puses līdz mūsu dienām un izpaužas kā savstarpējo bruņoti uzbrukumi, politiska propaganda, ekonomiska pretstāve un terora aktu veikšana.

Eduards Dāboliņš

Eduards Dāboliņš (segv. — apsesdēls, šalkonis; dzimis 1888. gada 20. aprīlī, miris 1948. gada 16. martā) ir latviešu leģionārs un nacionālais partizāns.

Dzimis Viesītes pagastā muižas kalpa ģimenē. 1919. gada jūlijā iestājies Latvijas Bruņotajos spēkos. Piedalījies Bermontiādē un vēlāk Latgales atbrīvošanā. 1924. gadā absolvējis Latvijas Kara skolu. Kā leitnants dienējis 1. Liepājas kājnieku pulkā, kur komandējis rotu. 1928. gadā veselības stāvokļa dēļ demobilizēts.

Pēc armijas vadījis savu zemnieku saimniecību Viesītes pagastā. Dāboliņš aktīvi piedalījies sabiedriskajā dzīvē, darbojies Aizsargu kustībā, par ko apbalvots ar Aizsargu medaļu "Par uzcītību" un Aizsargu "Nopelnu krustu". Latviešu Zemnieku savienības biedrs, neilgu laiku bijis iecelts par pagasta vecāko. 1935. gadā apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni.1940. gadā izvairījies no represijām un līdz pat 1941. gada vasarai slēpies pie paziņām Rīgā. Pēc Nacistiskās Vācijas uzbrukuma Padomju Savienībai izveidojis nacionālo partizānu grupu, kas uzbruka uz austrumiem bēgošajiem sarkanarmiešiem. Pēc vāciešu ienākšanas Latvijā dienējis kārtības dienestā. Kā policijas bataljona rotas komandieris 1941. gada ziemā nosūtīts uz Ļeņingradas fronti. No 1943. gada Dāboliņš dienēja Latviešu leģionā. 19. divīzijā komandējis rotu, bet jau vēlāk bataljonu. Paaugstināts par kapteini un apbalvots ar 1. un 2. šķiras Dzelzs Krustiem. Kara beigas piedzīvojis Kurzemes katlā.

Pēc vāciešu kapitulācijas kopā ar domubiedriem atkal aizgājis partizānos. 1946. gada nogalē ar savu vienību Dāboliņš darbojās dzimtās Viesītes pagasta mežos. Viņa grupa vairākas reizes sadūrās ar no Rīgas sūtītām NKVD ķērāju grupām, nogalinot kopumā 28 čekistus. Tikai 1948. gadā pēc četru stundu garas kaujas Dāboliņa grupa tika sakauta kaujā ar NKVD spēkiem paņemot sev līdzi četru čekistu dzīvības. Šīs kaujas vietā 1993. gadā tika uzstādīts piemiņas akmens.

Fidels Kastro

Fidels Alehandro Kastro Russ (spāņu: Fidel Alejandro Castro Ruz ( audio); dzimis 1926. gada 13. augustā Biranā, Kubā, miris 2016. gada 25. novembrī) bija kubiešu komunists, revolucionārs. Kastro vadīja Kubu no 1959. gada, kad 26. jūlija kustība gāza Fulhensio Batistas valdību un padarīja Kubu par pirmo sociālistisko valsti Rietumu puslodē līdz 2008. gadam, kad viņš valsts vadību nodeva savam brālim Raulam Kastro.

Filipīniešu—amerikāņu karš

Filipīniešu-amerikāņu karš (angļu: Philippine-American War) bija karš mūsdienu Filipīnu teritorijā no 1899. gada 14. augusta līdz 1902. gadam (pēc cita traktējuma līdz 1913. gadam) starp ASV un Filipīnām. Kara rezultātā ASV anektēja Filipīnu teritoriju.

Heinrihs Strods

Heinrihs Strods (1925-2012) bija latviešu vēsturnieks, habilitētais vēstures doktors (1992), Latvijas Zinātņu akadēmijas Goda loceklis (1992).

Latvijas Valsts Prezidenta Vēstures komisijas loceklis, Holokausta laika noziegumu izpētes starptautiskās komisijas loceklis, Latvijas Republikas Ministru kabineta komisijas PSRS okupācijas režīma nodarīto zaudējumu aprēķināšanai loceklis.

Iznīcinātāju bataljoni

Iznīcinātāju bataljoni (krievu: истребительные батальоны) bija PSRS militarizēti formējumi Otrā pasaules kara laikā un neilgi pēc tā. Iznīcinātāju bataljoni tika izveidoti 1941. gada vasarā pēc vācu uzbrukuma PSRS piefrontes rajonos. Bataljonu uzdevums bija cīņa ar iespējamo pretinieku desantu, vietējās pretošanās apspiešana un militāro objektu apsardze. Bataljoni bija pakļauti NKGB (vēlāk- NKVD). 1941. gada jūlijā PSRS bija izveidoti 1755 iznīcinātāju bataljoni ar 328 tūkstošiem cilvēku. Sarkanajai armijai atkāpjoties, 250 tūkstošus cilvēku iekļāva regulārās armijas rindās, bet ap 30 tūkstošu atstāja partizānu cīņām. Pēc kara beigām bataljoni tika izmantoti cīņai ar pretpadomju partizāniem un represiju veikšanai.

Karš Afganistānā (2001—2014)

Karš Afganistānā (2001—2014) bija karš, ko pēc 2001. gada 11. septembra uzbrukuma ASV 7. oktobrī sāka ASV un to sabiedrotās valstis ar mērķi mainīt Afganistānas Islāma Emirāta valdību un iekārtu. NATO aktivizēja alianses Statūtu 5. pantu, kas nosaka, ka uzbrukums vienai dalībvalstij nozīmē uzbrukumu visai aliansei. Pēc Taliban režīma gāšanas 2001. gada decembrī tika izveidoti "Starptautiskās drošības atbalsta spēki Afganistānā" (International Security Assistance Force, ISAF), kas kopš 2003. gada darbojās NATO vadībā. Saskaņā ar Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) rezolūcijām ISAF galvenais uzdevums bija atbalstīt Afganistānas valdību drošības un stabilitātes nodrošināšanai.

Karā kopš 2003. gada piedalījās arī Latvijas Nacionālo bruņoto spēku vienības, kas bija izvietotas gan Kabulas starptautiskajā lidostā, gan Ziemeļu reģionālās pavēlniecības štābā Mazarišarīfā un Meimenas karabāzē, gan Kandahāras lidostā.

2011. gadā sākās koalīcijas spēku izvešana, 2013. gadā militāro varu pārņēma Afganistānas valdības spēki, kas turpināja karu pret radikālajiem islāmistiem.

2014. gada 28. decembrī ASV formāli pasludināja kara beigšanos.

Krievijas vēsture

Krievijas vēsture ietver vairāk kā tūkstoš gadu ilgu krievu valsts attīstību no viduslaiku Rurika dinastijas kņazu valstu savienības cauri Krievijas caristes nestabilitātes periodam līdz Krievijas impērijas izveidei 18. gadsimta sākumā, kas 20. gadsimtā tika pārveidota par PSRS. Pēc 1991. gada izveidotā Krievijas Federācija ir starptautiski atzīta iepriekšējo krievu lielvalstu tiesību mantiniece, kas mēģina apvienot centralizētu pārvaldes sistēmu ar tirgus ekonomiku un turpināt cara un padomju laikiem raksturīgo Krievijas politisko un sabiedrisko kultūru.

Latvijas PSR

Latvijas Padomju Sociālistiskā Republika jeb Latvijas PSR bija Otrā pasaules kara laikā PSRS okupētās Latvijas teritorijā izveidota Padomju Sociālistiskā Republika, kas pastāvēja no 1940. līdz 1941. gadam un no 1944. līdz 1990. gadam.

1989. gadā Latvijas PSR platība bija 64 600 km², tajā dzīvoja 2 666 600 iedzīvotāju, sauszemes robežas garums bija 1300 km, bet jūras krasta garums ap 500 km. 1968. gadā pastāvēja 26 rajoni, 49 rajonu pakļautības pilsētas un 34 pilsētciemati, industrializācijas gaitā izveidojās jaunas pilsētas — Stučka, Olaine, kā arī jauni pilsētciemati — Seda, Zilaiskalns, Brocēni, Kalnciems u.c.

Latvijas PSR pastāvēšanas laiku raksturo Komunistiskās partijas vienpartijas režīms, kas izvērsa represijas pret latviešu nacionālajiem centieniem, privātīpašuma likvidēšana, zemkopības kolektivizācija, vietējiem apstākļiem nepiemērota industrializācija un iedzīvotāju pārkrievošana.

Latvijas PSR Augstākā Padome 1989. gada 28. jūlijā pieņēma deklarāciju „Par Latvijas PSR suverenitāti”, bet 1990. gada 15. februārī „Deklarāciju jautājumā par Latvijas valstisko neatkarību”.

1990. gada 4. maijā vispārējās vēlēšanās ievēlētā Latvijas PSR Augstākā Padome ar balsu vairākumu pieņēma deklarāciju Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu un pārdēvēja Latvijas PSR par Latvijas Republiku. 1991. gada 21. augustā, pēc Augusta puča sakāves Maskavā, Latvijas Republikas Augstākā Padome pieņēma konstitucionālo likumu Par Latvijas Republikas valstisko statusu, kas pasludināja pilnīgu Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu, ko drīz atzina gandrīz visas pasaules valstis, ieskaitot PSRS.

Latvijas nacionālie partizāni

Latvijas nacionālie partizāni bija cīnītāji, kas ar partizānu kara metodēm cīnījās pret padomju okupācijas varu pēc Otrā pasaules kara. Partizāni tiek saukti arī par mežabrāļiem, jo viņu apmešanās vietas bija galvenokārt mežos. Pamatojumu nacionālo partizānu kustībai deva «Deklarācija par Latvijas valsts atjaunošanu» kuru 1944. gada 8. septembrī Rīgā pieņēma Latvijas Centrālā Padome.

Maoisms

Maoisms, oficiāli zināma kā Mao Dzeduna Domas, ir politiskā teorija, kas cēlusies no Ķīnas politiskā līdera Mao Dzeduna (1893—1976). Tā sekotāji, zināmi kā maoisti, tiek uzskatīti par marksisma – ļeņinisma teorijas revidētājiem. Izveidojusies 20. gadsimta piecdesmitajos un sešdesmitajos gados. Tā tiek lietota kā vadošā politiskā un militārā ideoloģija Ķīnas Komunistiskajā partijā (ĶKP).[nepieciešama atsauce]Maoisms uzskata lauku zemniecību, mazāk darbaļaužu klasi, kā revolucionāru spēku, kas spēj pārveidot kapitālistisku sabiedrību sociālismā. Uzskatot, ka „visi politiskie spēki rodas šautenes stobrā”, maoistu organizācijas aizstāv Mao ideoloģiju par Pilsoņu karu – mobilizējot lielas lauku iedzīvotāju masas, tiek radīta sacelšanās pret pastāvošo iekārtu un sākas partizānu karš.

Maoismu var attiecināt arī uz vienlīdzību, kas bija redzama Mao ēras laikā, pretēji Dena Sjaopina brīvā tirgus ideoloģijai; kā maoistu paradumu, daži izvirza arī personības kultu un politisku lozungu pielietošanu. 1978. gadā Ķīnā maoisms krita nežēlastībā. Dens Sjaopins pārkārtoja un ieturēja atvērtas ekonomikas politikas kursu, un ieveda valstī kapitālistisko valstu tirgus noteikumus. Līdzgaitnieki maoisti kritizē sociālo nevienlīdzību valstī, ko izraisījusi kapitālistu un „revizionistisku uzskatu paudēju” Komunistiskā partija.

Mūsdienās dažās zemēs, sevišķi trešās attīstības valstīs, pastāv ievērojamas maoistu organizācijas un bruņotas grupas. Nozīmīgākās no tām ir Peru ("Gaišais Ceļš") un Indijas maoistu partijas, kā arī Nepālas Komunistiskā partija – šajā valstī tiek uzturēti demokrātiski procesi.

Nikaragva

Nikaragva (spāņu: Nicaragua, izrunā: /nikaˈɾaɣwa/), oficiāli Nikaragvas Republika (República de Nicaragua), ir valsts Centrālamerikā. Robežojas ar divām valstīm: ziemeļos ar Hondurasu, bet dienvidos ar Kostariku. Nikaragvas galvaspilsēta un lielākā pilsēta ir Managva.

Pēc 2012. gada datiem Nikaragvā dzīvo 6,167 miljoni iedzīvotāju, no kuriem lielākā daļa ir metisi. Oficiālā valsts valoda ir spāņu valoda, lai gan plaši izplatītas ir arī Amerikas pamatiedzīvotāju valodas un angļu valoda. Lielākā daļa iedzīvotāju ir kristieši, galvenokārt Romas katoļi, kā arī protestanti. Oficiālā valūta ir Nikaragvas kordova (C$).

Otrais Itālijas-Etiopijas karš

Otrais Itālijas-Etiopijas karš noritēja no 1935. gada 3. oktobra līdz 1936. gada maijam, fašistiskajai Itālijai iebrūkot Etiopijas impērijā. Pēc Etiopijas galvaspilsētas Adisabebas okupēšanas, Musolīni 1936. gada 8. maijā Romā pasludināja, ka Itālija atkal ir impērija. Apvienojot itāļu kolonijas Somālilendā un Eritrejā ar iekaroto Etiopiju, itāļi izveidoja Itālijas Austrumāfrikas koloniju, kas pastāvēja līdz 1941. gadam.

Pirmais Čečenijas karš

Pirmais Čečenijas karš bija militārs konflikts starp Krievijas Federāciju un Čečeniju no 1994. gada decembra līdz 1996. gada augustam, kura laikā Krievija neveiksmīgi mēģināja bruņotā ceļā pakļaut Maskavas kontrolei de facto neatkarīgo republiku.

Tibetas autonomais reģions

Tibetas autonomais reģions ir 1965. gadā izveidota Ķīnas Tautas Republikas autonoma teritoriālā iedalījuma vienība Tibetā, galvaspilsēta ir Lhasa.

Vjetnamas karš

Vjetnamas karš, kas pazīstams arī kā Otrais Indoķīnas karš, bija Aukstā kara perioda karš, kas notika Vjetnamā, Laosā un Kambodžā no 1955. gada 1. novembra līdz Saigonas krišanai 1975. gada 30. aprīlī, lai novērstu Vjetnamas atkalapvienošanos zem komunistu varas. Tajā piedalījās Vjetnamas Republika (Dienvidvjetnama) ar ASV un citu valstu atbalstu, pret Vjetnamas vietējo partizānu atbrīvošanās fronti (Vjetkongs) un Vjetnamas Demokrātiskās Republikas armiju (Ziemeļvjetnama), kuru atbalstīja galvenokārt Ķīna un Padomju Savienība. Tiek lēsts, ka karā bojā gāja starp vienu miljonu un 5,7 miljoniem cilvēku. ASV zaudēja 58 159 karavīrus un vairāk nekā 1700 cilvēku pazuda.

Konflikts sākās ar mēģinājumu apvienot divas "Vjetnamas" vienā valstī, kurās valda PSRS un Ķīnas kontrolēta komunistu valdība. Pasākumi, lai novērstu atkalapvienošanos, kopā ar neapmierinātību pret Dienvidvjetnamas korumpēto un neefektīvo valdību, ko atbalstīja ASV, izraisīja "Nacionālās atbrīvošanās frontes "Vjetkongs" izveidošanu, kuru uzreiz atbalstīja toreizējā Padomju Savienība un Mao Dzeduna vadītā Ķīna. Karš tika sadalīts četros posmos: sākotnējais posms, ar Saigonas teritorijas zaudēšanu; otrais posms, kad karā ienāca ASV karaspēks un kad tā atguva pusi no zaudētās teritorijas; trešais posms, kurā ASV sāka pakāpenisku atkāpšanos un pēdējais posms, kas sākās ar Parīzes miera līguma parakstīšanu 1973. gadā un Vjetnamas Demokrātiskās Republikas armija ieņem Saigonu, un apvieno abas valsts 1976. gada 2. jūlijā ar nosaukumu Vjetnamas Sociālistiskā Republika. Pirmie trīs posmi aizritēja bez tradicionālo frontes līniju veidošanas, kuros notika teroristu un partizānu karš, kuriem misija bija "meklēt un iznīcināt". Pēdējais posms bija parasts karš. Bet kara beigas bija tikai Indoķīnas kara pauze. Pēc iebrukumiem Kambodžā un Laosā komunisti ieguva varu un tās sāka sadarboties ar Vjetnamu un Austrumķīnu. Turpretī ASV beidza intensīvi iejaukties ārvalstu politikā.

Čečenija

Čečenijas Republika (krievu: Чече́нская Респу́блика, čečenu: Нохчийн Республика) jeb Čečenija (krievu: Чечня́, čečenu: Нохчийчоь), arī Ičkērija ir viena no Krievijas Federācijas republikām. Čečenija robežojas ar Dagestānu austrumos un ziemeļaustrumos, Stavropoles novadu ziemeļrietumos, Ingušiju un Ziemeļosetiju rietumos, kā arī ar Gruziju dienvidos.

Citās valodās

This page is based on a Wikipedia article written by authors (here).
Text is available under the CC BY-SA 3.0 license; additional terms may apply.
Images, videos and audio are available under their respective licenses.