Otons

Marks Salvijs Otons (latīņu: Marcus Salvius Otho, dzimis 32. gada 28. aprīlī, miris 69. gada 16. aprīlī) bija Romas imperators 69. gadā no 15. janvāra līdz 16. aprīlim. Viņš bija otrais imperators Četru imperatoru gadā. Otons par imperatoru kļuva, kad tika nogalināts iepriekšējais imperators Galba. Trīs mēnešus vēlāk viņš piekāpās konfliktā ar Vitēliju un veica pašnāvību. Pirms kļūšanas par imperatoru, Otons bija Luzitānijas gubernators.

Politiskie un sabiedriskie amati un pozīcijas
Priekštecis:
Galba
Romas imperators
69
Pēctecis:
Vitēlijs
Marks Salvijs Otons
Marcus Salvius Otho
Oth001
7. Romas imperators
69. gada 15. janvāris — 69. gada 16. aprīlis
Priekštecis(-e) Galba
Pēctecis(-e) Vitēlijs
Dzimis 32. gada 28. aprīlī
Ferentium, Itālijas province, Romas impērija
Miris 69. gada 16. aprīlī (36 gadu vecumā)
Roma, Romas impērija
Dzīvesbiedre Poppeja Sabīna (Poppaea Sabina)
Dinastija nav
Tēvs Lūcijs Otons
Māte Terentija Albija
10. gadsimts

10. gadsimts jeb X gadsimts bija laika posms vēsturē no 901. līdz 1000, kā arī 1. tūkstošgades noslēdzošais gadsimts.

Šajā gadsimtā Ķīnas pārvaldīšanā nostiprinājās Sunu dinastija. Islāma pasaule piedzīvoja kulturālu uzplaukumu, īpaši Kordovas kalifātā. Vēl 10. gadsimts bija Bizantijas un Bulgāru Impērijas zenīta laiks.

Medievistiķis un tehnoloģiju vēsturnieks Lins Vaits ir teicis: "mūsdienu acīm, šīs laiks ir tuvs tumšākajam no tumšajiem viduslaikiem", un piebildis ". . . ja tā bija tumsa, tad tā bija dzemdes tumsa." 15. gadsimtā Lorenco Valla raksturoja šo laika posmu kā "Svina un dzelzs gadsimtu".

Saskaņā ar vienu pētījumu, desmitajā gadsimtā bija mazāk karos bojā gājušo (procentuāli pret kopējo iedzīvotāju skaitu) nekā citos gadsimtos kopš 3000. gada p.m.ē.

19. maijs

19. maijs ir gada 139. diena pēc Gregora kalendāra (140. garajā gadā). Līdz gada beigām ir atlikušas 226 dienas.

25. aprīlis

25. aprīlis ir gada 115. diena pēc Gregora kalendāra (116. garajā gadā). Līdz gada beigām ir atlikušas 250 dienas. Pēdējā diena ziemeļu puslodē, kurā var būt Lieldienas.

Frīdrihs II Hoenštaufens

Frīdrihs II Hoenštaufens (latīņu: Fridericus II, vācu: Friedrich II., sicīliešu: Fidiricu II; dzimis 1194. gada 26. decembrī Ezi pie Ankonas, miris 1250. gada 13. decembrī Fjorentīno pilī pie Lučeras) bija viens no ietekmīgākajiem 13. gadsimta pirmās puses valdniekiem Eiropā. Sākotnēji Sicīlijas karalis, tad Vācijas karalis no 1212. gada. 1220. gadā kronēts par Svētās Romas impērijas imperatoru, kura nominālā pakļautībā tajā laikā atradās arī Livonijas bīskapija. Sestā krusta kara vadītājs.

Heinrihs II Svētais

Heinrihs II Svētais (vācu: Heinrich II der Heilige; dzimis 972. gada 6. maijā, miris 1024. gada 13. jūlijā) pēdējais Otonu dinastijas Svētās Romas impērijas valdnieks, Romiešu karalis no 1002. gada, Svētās Romas impērijas imperators (latīņu: Romanorum imperator) no 1014. gada līdz savai nāvei. Vienīgais kanonizētais Vācijas karalis. Kanonizēts 1147. gadā, bet viņa sieva Luksemburgas Kunigunde 1200. gadā. Pēc viņa nāves par nākamo valdnieku tika ievēlēts Saliešu dinastijas pārstāvis Konrāds II.

Heinrihs bija imperatora Oto II otrās pakāpes brālēns un Bavārijas hercogistes hercogs (kā Heinrihs IV) no 995. gada. Viņa tēvs, hercogs Heinrihs II bija regulāri centies sagrābt varu impērijā, tāpēc vairākus gadus atradās ieslodzījumā, kamēr jaunais Heinrihs tika gatavots baznīcas karjerai.

Pēc Oto III nāves Itālijā Heinrihs neveiksmīgi centās panākt, lai augstmaņi viņu ievēl par impērijas nākamo valdnieku. 1002. gada 9. jūlijā viņš panāca savu kronēšanu par romiešu karali un pēc vairāku troņa pretendentu sakaušanas 1004. gada 15. maijā kronējās par Itālijas karali.

Atšķirībā no Oto III, kas Itālijā vēlējās Romas impērijas atjaunošanu, Heinrihs vairāk koncentrējās uz vācu zemēm un savas varas gados tikai trīs reizes devās uz Itāliju. 1014. gada 14. oktobrī Heinrihs II beidzot tika Romā kronēts par imperatoru, taču imperators arī turpmāk Itālijas politikā iejaucās minimāli. Tā kā daudzi vācu augstmaņi sākumā neatbalstīja Heinrihu II, savas varas nostiprināšanai viņš paļāvās uz baznīcas bīskapiem. Viņš arī piespieda pāvestu papildināt Nīkajas ticības apliecinājuma tekstu, kas bija viens no iemesliem, kas noveda pie 1054. gada Lielās Shizmas.

1004. gadā viņš palīdzēja Bohēmijas kņazistes valdniekam Jaromiram pret poļu uzbrukumu un panāca Bohēmijas iekļaušanos impērijā. Heinrihs savas varas laikā ilgstoši karoja ar Polijas hercogu Boļeslavu I.

1013. gada beigās Heinrihs II devās uz Itāliju, kur 1015. gadā beidzot sakāva pašpasludināto Itālijas karali, langobardu augstmani Ardvinu. 1020. gadā pāvests ieradās Vācijā, lai personīgi lūgtu imperatoru trešo reizi atgriezties Itālijā un palīdzēt sakaut pieaugošo Bizantijas varu Itālijas pussalas dienvidos. 1022. gadā Heinriha II vadītās armijas iebruka dienvidos, taču, negūstot izšķirošas uzvaras, atgriezās ziemeļos.

1024. gada 13. jūlijā viņš nomira, neatstājot bērnus. Heinriha II sieva nomira 1040. gadā.

Heinrihs VI

Heinrihs VI (latīņu: Henricus VI, vācu: Heinrich VI., sicīliešu: Arricu VI; dzimis 1165. gada novembrī, miris 1197. gada 28. septembrī) bija Svētās Romas impērijas imperatora Frīdriha I otrais dēls. Vācijas karalis no 1190. gada, imperators no 1191. gada un Sicīlijas karalis no 1194. gada.

Jau četru gadu vecumā Āhenē kronēts par Vācijas karali. Kļuva par pretendentu uz Sicīlijas karalistes troni apprecot Sicīlijas karaļa Rožēra II meitu Konstanci. Saņemot milzīgu izpirkuma maksu par Ričarda Lauvassirds atbrīvošanu, konsolidēja varu Sicīlijas karalistē. Heinriham VI tomēr neizdevās panākt, lai Vācijas tronis kļūtu par mantojamu.

Kārlis II Plikgalvis

Kārlis II Plikgalvis (franču: Charles II le Chauve; dzimis 823. gada 13. jūnijā, miris 877. gada 6. oktobrī) bija Karolingu dinastijas valdnieks: laikā no 843. līdz 877. gadam Rietumfranku valsts (vēlākās Francijas karalistes) karalis, bet no 875. līdz 877. gadam arī Rietumu imperators. Viņš bija imperatora Luija I Dievbijīgā un viņa otrās sievas Bavārijas Judītes jaunākais dēls.

Pēc Luija I Dievbijīgā nāves 840. gadā sākās cīņas par Franku karalistes valdnieka troni starp trim viņa dēliem. 843. gadā Kārlis Plikgalvis ar brāļiem, Kārļa Lielā mazdēliem Lotāru I un Ludviķi Vācieti noslēdza Verdenas līgumu, kā rezultātā sadalīja Franku valsti. Līguma parakstīšanas rezultātā Kārlis ieguva teritoriju uz rietumiem no Reinas. Pēc brāļa Lotāra I dēla Ludviga II nāves viņš ieguva arī Vidusfranku valsti (tostarp mūsdienu Itālijas ziemeļus) un pāvests Jānis VIII Kārli II kronēja par imperatoru.

Kārļa II valdīšanas laikā Rietumfranku valsti pastāvīgi apdraudēja vikingu iebrukumi. 845. gadā vikingu karaspēks, iespējams, leģendārā Ragnāra Lodbroka vadībā ieņēma un izlaupīja Parīzi. Vienīgā iespēja izvairīties no vikingu sirojumiem bija maksāt tiem izpirkuma maksu, lai atpirktos, karalis bija spiests izmaksāt 7000 mārciņas sudraba. 858. gadā Kārlis II uzsāka cīņu pret vikingiem, taču vienlakus viņam nācās cīnīties arī pret iekšējiem ienaidniekiem, īpaši Akvitānijas karali Pipinu II. No 860. gada franki pamazām guva panākumus, tai skaitā uzpērkot dāņu vikingus, lai tie uzbrūk citiem vikingiem Sēnas lejtecē. Daļa vikingu pārgāja franku karaļa pusē, pieņēma kristietību un palīdzēja aizsargāties pret iebrucējiem. Tāpat nozīmīga bija nocietinājumu būve ap pilsētām, kuru ieņemšanai vikingu sirotājiem prasmju nebija.

Kārlis Lielais

Kārlis Lielais (latīņu: Carolus Magnus, franču: Charlemagne, vācu: Karl der Große; dzimis 742. gada 2. aprīlī, miris 814. gada 28. janvārī) bija franku karalis, Karolingu dinastijas pārstāvis. 800. gadā Romā pāvests viņu kronēja par pirmo Svētās Romas imperatoru. No Kārļa Lielā vārda (Carolus) cēlies vārds "karalis" ar tā locījumiem dažādās baltu (Karalis, Karalius) un slāvu valodās (Král, Król, Kralj, Krůl, Крал, Краљ, Король), kā arī ungāru (Király) un turku valodā (Kral). Kārļa Lielā valdīšana iezīmējas ar Rietumeiropas varas koncentrāciju, t.s. Karolingu renesansi kultūrā un Rietumeiropas kopējās identitātes izveidi.

Lotārs III Zuplinburgs

Lotārs III (vācu: Lothar III.; dzimis 1075. gada 9. jūnijā, miris 1137. gada 4. decembrī) bija Zuplinburgu dinastijas Saksijas hercogs no 1106. gada, kā arī Vācijas karalis no 1125. gada un Svētās Romas impērijas imperators no 1133. gada. Lotāra valdīšana noritēja cīnoties par ietekmi pret Hoenštaufenu dinastijas troņa pretendentiem — Švābijas Frīdrihu I un Frankonijas Konrādu III. Miris, atgriežoties no veiksmīgas kampaņas pret normāņiem Dienviditālijā.

Oto III Otons

Oto III (vācu: Otto III., itāļu: Ottone III; dzimis 980. gadā, miris 1002. gada 24. janvārī), Otonu dinastijas Svētās Romas impērijas imperators no 996. gada līdz savai nāvei. Jau trīs gadu vecumā ievēlēts par Vācijas karali pēc tēva Oto II negaidītās nāves 983. gadā. Līdz Oto III pilngadībai par reģentiem kalpo viņa tuvākie radinieki - tēvocis Heinrihs II Ķildīgais, Maincas arhibīskaps Villigis, Oto III māte Teofanu un Oto III vecāmāte Burgundijas Adelaīda, kuru starpā pirmajos gados notiek cīņa par varu.

994. gadā Oto III sāka valdīt patstāvīgi un pievērsās impērijas varas nostiprināšanai Itālijas karalistē. Ar Oto III atbalstu par pāvestu Romā tika iecelts viņa radinieks, 24 gadus vecais Gregorijs V, bet jaunais pāvests savukārt kronēja Oto III par Svētās Romas imperatoru. Gadu vēlāk, kad imperators pameta Romu, vietējais augstmanis Joans Krescencijs padzina Gregoriju V un par pāvestu iecēla antipāvestu Jāni XVI. Otto III atgriezās Romā, antipāvests tika nogalināts, bet pāvesta tronī atjaunots Gregorijs V. 999. gadā Gregorijs mira un pāvesta tronī ar imperatora atbalstu nokļuva Silvestrs II.

Oto II dzīves pēdējā gadā sacelšanās rezultātā impērija bija zaudējusi kontroli pār Baltijas piekrastes slāvu zemēm. Oto III centās nostiprināt austrumu robežas, 1000. gada 11. martā kopā ar Boļeslavu I Drosmīgo piedaloties Gņezno kongresā, kur tika izveidota arhibīskapija, tā nostiprinot kristietību Polijā, kā arī 1000. gadā ar imperatora akceptu tiek kronēts pirmais Ungārijas Karalistes karalis Ištvāns I.

Otto III izveidoja Romu par impērijas administratīvo galvaspilsētu un centās radīt galma ārējo spožumu, ņemot par piemēru Bizantijas galma tradīcijas, kā arī atjaunojot virkni senās Romas titulu.

1001. gadā romieši atkal sacēlās, padzenot imperatoru un pāvestu no pilsētas. Oto III pēkšņi mira 1002. gadā Itālijā, nepaguvis atgūt Romu un apprecēties ar Bizantijas princesi Zoju, kura šī nolūka dēļ bija ieradusies Apūlijā. Oto līķis tika pārvests atpakaļ uz Vāciju un apglabāts Āhenē blakus Kārlim Lielajam.

Oto III nāve pārtrauca tiešo Otonu ģimenes valdnieku troņa mantošanu, jo jaunais imperators vēl nebija precējies un radījis bērnus. Kad Oto līķis bija sasniedzis Bavārijas hercogisti, viņa radinieks, Heinrihs II lūdza impērijas augstmaņiem ievēlēt par jauno karali, taču nesaņem atbalstu. Par spīti tam, 1002. gada 9. jūlijā viņš liek sevi kronēt par Romiešu karali.

Oto II Otons

Oto II (vācu: Otto II; 955. — 983. gada 7. decembris) bija Svētās Romas impērijas ķeizars no 973. līdz 983. gadam, ķeizara Otona I jaunākais dēls, Otonu dinastijas pārstāvis.

Otona I un Itālijas Adelaides janākais un vienīgais izdzīvojušais dēls. Par jaunā prinča skolotāju ķeizars iecēla savu ārlaulības dēlu, Maincas arhibīskapu Vilhelmu. Lai nodrošinātu dēla mantojuma tiesības, pirms došanās karagājienā uz Itāliju, kas beidzās ar viņa kronēšanu Romā par ķeizaru, Otons I 961. gadā panāca Oto ievēlēšanu par Vācijas karalistes līdzvaldnieku. Lai uzlabotu attiecības ar Bizantijas impēriju, kuras valdnieks iebilda pret Otona I kronēšanu par ķeizaru (uzskatot sevi par vienīgo leģitīmo imperatoru), Otons I uzsāka sarunas par sava dēla precībām ar Bizantijas princesi. Lai laulības būtu līdzvērtīgas, 967. gada 25. decembrī Oto Romā tika kronēts par līdzimperatoru. 972. gadā laulību sarunas beidzot noslēdzās un Oto apprecēja Bizantijas imperatora māsasmeitu, 12 gadus veco princesi Teofanu.

Oto fon Luterbergs

Oto fon Luterbergs (vācu: Otto von Lutterberg, latīņu: Otho von Rodenstein) arī Otons Rodenšteins bija Livonijas ordeņa mestrs no 1266. gada līdz 1270. gada 16. februārim, kad krita kaujā pret lietuviešiem un zemgaļiem uz ledus pie Karūzes kaujā (starp Muhu salu un Sāmsalu).

Otons I

Otons I Lielais (vācu: Otto der Grosse; dzimis 912. gada 23. novembrī, miris 973. gada 7. maijā) bija Vācijas karalistes karalis un Svētās Romas impērijas ķeizars. Uzskatāms par Svētās Romas impērijas nodibinātāju.

Turpinājis tēva Heinriha I Putnuķērāja darbu visu vācu hercogistu apvienošanā vienotā karalistē, nostiprināja karaļa varu. Vairāku karagājienu uz Itāliju rezultātā iekarojis Ziemeļitāliju un Vidusitāliju. 955. gadā viņa vadībā tika gūta uzvara pār maģāriem kaujā pie Lehas. Turpinājis slāvu zemju iekarošanu.

Otons IV

Otons IV (vācu: Otto IV; dzimis 1175. gadā, miris 1218. gada 19. maijā) bija viens no diviem Vācijas karaļiem no 1198. gada, no 1208. gada — vienīgais Vācijas karalis. Svētās Romas impērijas imperators no 1209. līdz 1215. gadam, kad bija spiests pamest troni. Vēsturē vienīgais Velfu dinastijas imperators, konfliktēja ar Romas pāvestu Inocentu III, kurš 1210. gadā Otonu ekskomunicēja.

Uzaudzis Anglijā vectēva Henrija II galmā. Kļuva par Ričarda Lauvassirds pieņemto dēlu. Pēc Svētās Romas impērijas imperatora Heinriha IV nāves impērijā izveidojās divas konkurējošas partijas. Viena ar Anglijas atbalstu virzīja par Vācijas karali Otonu, otra — ar Francijas atbalstu Švābijas Filipu. 1198. gadā notika divas kronēšanas. Romas pāvests Inocents III izvēlējās atbalstīt Otonu, tomēr starp abiem pretendentiem turpinājās cīņa.

Hoenštaufeniem bija atbalsts impērijas aristokrātos, kamēr Velfus atbalstīja ekonomiski attīstītā Reinzeme, kurā dominēja Ķelne, kurai bija svarīgas tirdzniecības attiecības ar Angliju. Ķelnes arhibīskaps Ādolfs, sens Heinriha VI pretinieks, drīz pēc imperatora nāves sāka meklēt jaunu troņa kandidātu. Ar Anglijas karaļa Ričarda I atbalstu arhibīskaps izvēlējās Oto IV, hercoga Heinriha Lauvas dēlu, kurš bija uzaudzis pie sava vectēva Anglijā. Ādolfs ievēlēja un kronēja Oto IV par karali 1198. gada vasarā. Hoenštaufeni tikmēr panāca Švābijas Filipa ievēlēšanu par karali. Abu troņa pretendentu starpā izvērsās cīņa, kas turpinājās līdz Filipa nāvei 1208. gadā. Oto IV sabojāja attiecības ar pāvestu, kurš 1210. gada 18. novembri viņu izslēdza no baznīcas. Francijas karalis Filips II Augusts pāvestam ieteica atbalstīt Frīdrihu II, kuru atbalstīja arī ietekmīgi vācu augstmaņi un garīdznieki. 1211. gada 31. martā pāvests atbrīvoja Oto IV vasaļus no uzticības zvēresta imperatoram, tam sekoja slepena Frīdriha II ievēlēšana par karali. Gan Oto IV, gan Frīdrihs II šajā laikā atradās Itālijā, kur karoja viens pret otru. Abi karaļi steidzās uz vācu zemēm, pie saviem atbalstītājiem. Frīdrihs II ar pāvesta un franču atbalstu cīņā uzvarēja, un līdz 1215. gadam Oto IV pretestība bija pilnībā sagrauta. 1214. gada 27. jūlijā Otons IV zaudēja Buvīnas kaujā Francijas karalim Filipam II Augustam, 1215. gadā atteicās no troņa, bet par imperatoru 1220. gadā tika kronēts Frīdrihs II, kurš atzina Oto IV brāļa Frīdriha tiesības uz Velfu zemēm.

Otonu dinastija

Otonu dinastija (vācu: Ottonen) bija no Ziemeļvācijas Saksijas hercogistes cēlusies Svētās Romas impērijas imperatoru dinastija, zināma arī kā Sakšu dinastija un Liudolfingu dinastija, pēc tās pirmā pārstāvja, Saksijas hercoga Liudolfa. Otonu dinastija nāca pie varas Austrumfranku valstī pēc pēdējā Karolingu dinastijas pārstāvja nāves.

Svētā Romas impērija

Svētā Romas impērija, pēc 1512. gada arī Vācu nācijas svētā Romas impērija (latīņu: Sacrum Imperium Romanum Nationis Teutonicae, vācu: Heiliges Römisches Reich Deutscher Nation), bija feodāli federatīvs valstisks veidojums Eiropā laikā no 962. gada līdz 1806. gadam. Impērijas teritorija aptvēra galvenokārt vācu apdzīvotās zemes, Bohēmiju, Nīderlandi un Itālijas ziemeļu daļu. Impērija uzskatīja sevi par Romas impērijas un Kārļa Lielā franku impērijas mantinieci.

Svētās Romas impērijas imperatoru uzskaitījums

Šajā uzskaitījumā apkopoti Svētās Romas impērijas imperatori arī ķeizari (latīņu: Imperatores Romani Sacri, vācu: Römisch-deutscher Kaiser, no vārda "cēzars"). Pirmais Eiropas rietumu daļas Romas imperators (latīņu: Imperator Romanorum) pēc Rietumromas impērijas sabrukuma bija 800. gadā kronētais Kārlis Lielais. Viņa mantinieku laikā imperatora tituls zaudēja nozīmi un kļuva par Itālijas karaļa pretendentu cīņu objektu. 962. gadā Otons I Romā tiek kronēts par imperatoru un sākas Svētās Romas impērija. Pirmos gadsimtus imperatoru kronēšana notika Romā, ja dažādu iemeslu dēļ tas nebija iespējams, impērijas valdnieks valdīja kā Romiešu karalis. Dažreiz no ievēlēšanas par Romiešu karali līdz kronēšanai par imperatoru pagāja vairāki gadi. Hābsburgu dinastijas imperatori tika kronēti impērijas zemēs, nedodoties uz Romu.

Vīne

Vīne (Wien) ir Austrijas galvaspilsēta un lielākā pilsēta. Tā atrodas pie Donavas upes valsts austrumos. Gadsimtiem bijusi Hābsburgu impērijas galvaspilsēta. Devusi nepārvērtējamu ieguldījumu pasaules kultūrā, it sevišķi mūzikā.

Vīnē atrodas ANO Rūpnieciskās attīstības organizācijas, Naftas eksportētājvalstu organizācijas un ANO Starptautiskās atomenerģijas aģentūras galvenās mītnes.

Slavena ar klasicisma un jūgendstila arhitektūru un savām greznajām kafejnīcām.

Āhene

Āhene (vācu: Aachen, nīderlandiešu: Aken, franču: Aix-la-Chapelle, latīņu: Aquisgranum) ir pilsēta Vācijas galējos rietumos, Ziemeļreinas-Vestfālenes zemē, netālu no Beļģijas un Nīderlandes robežas.

Āhene pazīstama kā kūrortpilsēta, jo pilsētas apkārtnē atrodas karstā ūdens avoti, kuru dziednieciskās īpašības izmantoja jau romieši. Pati pilsēta radās viduslaikos kā varenā karaļa Kārļa Lielā rezidence. Šeit viņš uzbūvēja savu pili un Āhenes domu, kurā 814. gadā tika apbedīts. Āhenes domā atrodas arī Kārļa Lielā tronis. Kopš 936. gada, kad Svētā Romas impērijas tronī kāpa Otons I, līdz pat 1531. gadam (imperators Ferdinands I), Āhene bija Svētās Romas imperatoru kronēšanas vieta. Āhenes doms 1978. gadā tika iekļauts UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā.

Citādā ziņā pilsētai bija provinciāla nozīme. 1656. gadā lielākā daļa no pilsētas nodega. 17. gadsimta vidū popularitāti ieguva Āhenes kūrortpilsēta, ne tik daudz silto avotu, bet vairāk plaši izplatītās prostitūcijas dēļ. 1667. gadā pilsētā tika noslēgts Pirmais Āhenes miers, kurš izbeidza Devolūcijas karu (War of Devolution) starp Franciju un Spāniju. 1801. gadā pilsēta iekļāvās Pirmajā Napoleona impērijā, bet 1814. gadā — Prūsijas valstī. 2.pasaules kara beigu posmā pilsēta gandrīz pilnīgi tika nopostīta. Āheni pēc sīvām kaujām 1944. gada 21.oktobrī ieņēma ASV karaspēks, un tā bija pirmā lielā ieņemtā vācu pilsēta. Par laimi kaujās maz cieta Āhenes doms.

Mūsdienās Āhene pazīstama kā tehnoloģiju attīstības centrs, šeit atrodas ievērojams Vācijas tehniskās izglītības centrs — Āhenes Tehniskā universitāte (RWTH Aachen). Pilsētas futbolkomanda — Āhenes "Alemannia" 2006/07. gada sezonā spēlē Bundeslīgā pirmoreiz kopš 1969. gada.

Senās Romas un Bizantijas imperatori
Principāts
27 p.m.ē. – 235 m.ē.
Trešā gadsimtajuku periods
235–284
Domināts
284–395
Rietumromas impērija
395–480
Austrumromas/
Bizantijas impērija

395–1204
Nīkejas impērija
1204–1261
Austrumromas/
Bizantijas impērija

1261–1453

Citās valodās

This page is based on a Wikipedia article written by authors (here).
Text is available under the CC BY-SA 3.0 license; additional terms may apply.
Images, videos and audio are available under their respective licenses.