Mēness

Mēness ir Zemes vienīgais dabiskais pavadonis. Mēness kā sugas vārds apzīmē debess ķermeni, kas riņķo ap kādu zvaigzni vai planētu. Mēness attālums līdz Zemei nav konstants, vidēji tas ir 384 400 km. Mēness kustas ap Zemi pa nedaudz eliptisku orbītu. Tas apriņķo Zemi apmēram 28 dienās (precīzāk 27 dienās, 7 stundās un 43 minūtēs). Mēness ir Zemei tuvākais debess ķermenis, tas ir tikai 4 reizes mazāks par Zemi, tāpēc sistēmu Zeme-Mēness sauc arī par dubultplanētu.

Mēness ir otrs spožākais debess spīdeklis pēc Saules, bet, atšķirībā no Saules, tas pats gaismu neizstaro. Mēness atstarotā Saules gaisma ir labi redzama naksnīgajās debesīs. Zeme Mēnesi apgaismo daudzreiz vairāk, nekā Mēness Zemi. Uz Mēness nav gaismas kontrastu, atmosfēras kontrastu un ēnas kontrastu. Nokļūstot uz Mēness, no tā uz Zemes praktiski nekas nav saskatāms, jo Zemes virsmu vienmēr klāj biezs mākoņu slānis, kuram cauri nevar redzēt. Nīls Ārmstrongs un Bazs Oldrins 1969. gadā kļuva par pirmajiem cilvēkiem, kas nolaidās uz Mēness.

Mēness  Mēness simbols
Pilnmēness
Pilnmēness skatoties no Zemes
Orbitālie parametri
Perigejs 363 104 km (0,0024 AU)
Apogejs 405 696 km (0,0027 AU)
Lielā pusass (rādiuss) 384 399 km (0,00257 AU[1])
Ekscentricitāte 0,054 9[1]
Apriņķojuma periods 27,321582 dienas
27 d 7 h 43,1 min[1]
Sinodiskais periods 29,530588 dienas
Vidējais apriņķošanas ātrums 1,022 km/s
Slīpums 5,145° attiecībā pret ekliptiku[1]
(starp 18,29° un 28,58° attiecībā pret Zemes ekvatoru)
Uzlecošā mezgla garums regressing by one revolution in 18.6 years
Pericentra arguments progressing by one revolution in 8.85 years
Riņķo ap Zemes pavadonis
Fiziskie parametri
Vidējais rādiuss 1 737,10 km (0,273 Zemes vidējā rādiusa)[1][2]
Ekvatoriālais rādiuss 1738,14 km (0,273 Zemes ekvatoriālie rādiusi)[2]
Polārais rādiuss 1 735,97 km (0,273 Zemes polārā rādiusa)[2]
Saspiedums 0,00125
Apkārtmērs 10 921 km (ekvatoriālais)
Virsmas laukums 3,793×107 km² (0,074 Zemes virsmas)
Tilpums 2,1958×1010 km³ (0,020 Zemes tilpuma)
Masa 7,3477×1022 kg (0,0123 Zemes masas[1])
Vidējais blīvums 3 346,4 kg/m³[1]
Ekvatoriālais brīvās krišanas paātrinājums uz virsmas 1,622 m/s² (0,165 4 g)
Otrais kosmiskais ātrums 2,38 km/s
Sideriskais rotācijas periods 27,321582 dienas (sinhronizēta)
Lineārais ātrums uz ekvatora 4,627 m/s
Ass slīpums 1,5424° (attiecībā pret ekliptiku)
6,687° (attiecībā pret orbitālo plakni)
Albedo 0,12
Virsmas temperatūra min vid maks
ekvators 100 K 220 K 390 K
85°N[3] 70 K 130 K 230 K
Redzamais spožums no −2,5 līdz −12,9
−12,74 (pilnmēness laikā)[2]
Leņķiskais diametrs no 29,3 līdz 34,1 leņķa minūtēm[2]
Atmosfēra[4][5]
Atmosfēras spiediens 10-7 Pa (dienā)
10-10 Pa (naktī)

Fizikālie parametri

Salīdzinājums ar tuvākajām planētām

Ķermenis Diametrs (km) Masa ( x 1024 kg) Vidējais blīvums (kg/m3) Virsmas temperatūra (°C)
Mēness 3475 0,074 3340 -170 līdz +130
Merkurs 4879 0,330 5440 -180 līdz +430
Venera 12104 4,869 5240 +470
Zeme 12756 5,974 5515 +15
Marss 6794 0,642 3940 -60

Mēness klimats un uzbūve

Moon-craters
Mēness krāteri.

Uz Mēness nav ūdens tvaika, gaisa, vēja, nokrišņu, kā arī Mēnesim nav atmosfēras, jo tā gravitācijas spēks ir pārāk mazs, lai noturētu gāzes molekulas. Tā kā uz Mēness nav atmosfēras, tad cilvēkiem tā ir pavisam nepiemērota vide dzīvošanai. Uz Mēness nav iedomājama dzīve bez skafandriem, jo cilvēka organisms nav piemērots dzīvošanai bez atmosfēras spiediena un ar lielām temperatūras izmaiņām. Arī pārvietošanās uz Mēness ir pavisam savādāka, nekā uz Zemes. Mēness cilvēka ķermeni pievelk ar 6 reizes mazāku gravitācijas spēku, nekā uz Zemes, tāpēc tur visi cilvēki ir vieglāki, arī kosmonauti, neskatoties uz to, ka viņi valkā aptuveni 115 kg smagus skafandrus. Atmosfēras trūkuma dēļ Mēness nav pasargāts no spēcīgās Saules staru iedarbības un no kosmosā klīstošiem lieliem un maziem meteorītiem.

Mēness virsmu klāj dažus centimetrus biezs tumšu putekļu slānis. Tas nosaka gan Mēness krāsu, gan albedo. Mēness virsmas īstā krāsa ir brūnpelēka, tā atstaro tikai 7% saules un tā ir ļoti tumša. Tomēr raugoties uz Mēnesi naktīs, tas liekas spožs un sudrabains. Grunts paraugi, kas tika atvesti no Mēness uz Zemi, pierādīja to, ka Mēness sastāv no tiem pašiem ķīmiskajiem elementiem no kā Zeme. Mēness griežas diezgan lēni, jo diena uz Mēness ilgst divas nedēļas, bet nakts otras divas nedēļas. Neskatoties uz to, ka Mēness pagriež pret Sauli te vienu te otru pusi, šajā laikā Mēness virsma pagūst gan sakarst, gan atdzist. Dienā uz Mēness ir ļoti karsts, bet naktī gluži pretēji - ļoti auksts. Temperatūra uz ekvatora svārstās vidēji no +130 °C dienā līdz -170 °C naktī. Mēness virsmai ir slikta siltumvadītspēja, tāpēc tā virsmas slānī Saules siltums neuzglabājas. Dažu centimetru dziļumā temperatūras svārstības nav tik lielas kā virspusē, arī tāpēc, ka Mēness iežu ārējais slānis, ko sauc par regolītu, ir porains un tāpēc darbojas kā labs siltumizolators. Viena metra dziļumā temperatūra uz Mēness ir nemainīga, aptuveni -50 °C. Izņēmumi ir tikai daži ieži, kuru lielās īpatnējās siltumietilpības dēļ siltums saglabājas ilgāk. Viskarstākais ir Mēness ekvatoriālais rajons.

Novērojumi un ietekme uz Zemi

Mēness kustība un fāzes

Mēness, tāpat kā Saule pārvietojas pa zodiaka zvaigznājiem no labās uz kreiso pusi (no rietumiem uz austrumiem), tikai ātrāk. Gravitācijas spēku iedarbībā tas riņķo apkārt Zemei un pilnu apriņķojumu veic 27,3 dienās (27 dienas un 8 stundas). Mēness, riņķodams ap Zemi, kopā ar to pārvietojas ap Sauli un gada laikā veic vienu pilnu apriņķojumu. Mēness orbīta, tāpat kā citiem Saules sistēmas ķermeņiem, ir līdzīga nedaudz saspiestam riņķim - elipsei, tāpēc attālums līdz Mēnesim ir mainīgs. Tas griežas ap savu asi un pilnu riņķojumu izdara 27,3 dienās, tāpēc pret Zemi pavērsta viena un tā pati Mēness puse, otra nav redzama, jo Saule apgaismo tikai vienu Mēness pusi, bet otra paliek ēnā. Mēness redzamais izskats ir atkarīgs no tā, no kuras puses spīd Saule, kad mēs uz to skatāmies. Mēness ir otrs spožākais spīdeklis pie debess pēc Saules, tikai atšķirība ir tāda, ka tas pats gaismu neizstaro. Tas ir redzams, jo to apspīd Saule. Nakts debesīs būtu vajadzīgi apmēram 500 000 pilnmēnešu, lai to gaisma līdzinātos Saules gaismai. No Mēness nākošā gaisma vislabāk ir saskatāma ārpus pilsētas, jo pilsētās ir pārāk spēcīgs apgaismojums.

Earth-Moon2
Mēness attālums no Zemes, pilnā izmēra attēlā katrs pikselis atbilst 100 kilometriem

Mēness fāzes ir: jaunmēness, pirmais ceturksnis, pilnmēness un pēdējais ceturksnis. Tā fāzes mainās, jo Saule apspīd tikai vienu tā pusi un Mēnesim riņķojot ap Zemi, tā redzamā un neredzamā puse redzama dažādās proporcijās.

Mēness fāzes

Moon phase 0

Jauns mēness

Moon phase 1

Augošs mēness

Moon phase 2

Augošs mēness (pirmais ceturksnis)

Moon phase 3

Augošs mēness

Moon phase 4

Pilnmēness

Moon phase 5

Dilstošs mēness

Moon phase 6

Dilstošs mēness (pēdējais ceturksnis)

Moon phase 7

Dilstošs mēness

Mēness fāzes un to apraksts:

Fāze Raksturojums Mēness vecums, d
Jaunmēness Mēness fāze, kurā Mēness atrodas starp Sauli un Zemi. Tad pret zemi vērsta Mēness neapgaismotā puse un Saules apgaismotā Mēness daļa nav redzama. 7,4
Pirmais ceturksnis Mēness fāze, kurā Saules apgaismotā Mēness daļa redzama kā pusaplis ar izliekumu uz labo pusi(uz Saules pusi). Nākamās dienās Mēness fāze turpina augt. 14,8
Augošs Mēness No jaunmēness līdz pilnmēness fāzei Mēnesi sauc par augošu.
Pilnmēness Mēness fāze, kurā Mēness atrodas aiz Zemes un Saule pilnībā apgaismo visu Mēness redzamo daļu. 22,2
Pēdējais ceturksnis Mēness fāze, kurā Saules apgaismotā Mēness daļa redzama kā pusaplis ar izliekumu uz kreiso pusi. Pēc šīs fāzes atkal iestājas jaunmēness. 29,5
Dilstošs Mēness No pilnmēness fāzes līdz jaunmēness fāzei Mēnesi sauc par dilstošu.

Paisums un bēgums

Mēness gravitācijas spēks izraisa Zemes okeānos bēgumus un paisumus. Zemes ūdens apvalks izstiepjas Mēness virzienā. Uz līnijas, kas iet caur Zemes centru un Mēnesi, ir paisums - okeānos un jūrās ceļas ūdens līmenis. Perpendikulāri šim virzienam ūdens līmenis pazeminās, jo no turienes Mēness pievilkšanās spēks aizvelk ūdeni prom. Dažās vietās uz Zemes ūdens līmenis paceļas līdz pat 18 metriem. Tad paisuma vilnis iet atpakaļ un nāk bēgums. Paisumu un bēgumu parādības ietekmē kontinentu izraisītā berze, sarežģītā krastu līnija, okeānu dibenu profils. Iekšējās jūras - Baltijas jūrā, paisums ir tik niecīgs, ka to nemaz neievēro. Ir ostas, kurās kuģu ieiešana un iziešana stingri pakļaujas paisumam un bēgumam. Zeme rotējot ap savu asi, tiecas pagriezt sev līdz arī paisuma vilni. Zeme ap savu asi rotē ātrāk, nekā Mēness ap Zemi. Rodas paisuma berze, kas bremzē Zemes diennakts rotāciju un pagarina Zemes diennakti. Zemes diennakts pagarināšanās notiek ļoti lēni, simts gados diennakts kļūst garāka tikai par 0,001 sekundi. Paisuma spēki izraisa arī pārmaiņas Mēness cietajos iežos. Paisuma viļņi spēj saārdīt gabalos pat asteroīdus un planētu pavadoņus. Tā var notikt tikai ar nelielas masas debess ķermeņiem, kam iekšējie gravitācijas spēki ir pārāk mazi.

Aptumsums

Jurvetson - Earthshine (by)
Mēness aptumsums

Mēness aptumsums ir samērā reta, neparasta parādība, kas visos laikos piesaistījusi pastiprinātu uzmanību. Mēness aptumsums notiek tikai tad, kad visi trīs debess ķermeņi - Zeme, Mēness un Saule atrodas tieši vai gandrīz uz vienas līnijas. Saules aptumsums notiek tad, kad Mēness atrodas starp Zemi un Sauli un aizsedz Saules disku, tas nozīmē, ka Saules aptumsums iespējams tikai jaunmēness fāzēs. Aptumsumi nenotiek katrā jaunā Mēnesī, jo Mēness orbīta attiecībā pret Zemi ir slīpa.

Saules aptumsums var būt pilns, gredzenveida vai daļējs. Pilnais Saules aptumsums vienlaikus redzams tur, kur Mēness ēna skar Zemes virsmu, izveidojot lielu, ovālu plankumu. Zemei griežoties, Mēness ēnas plankums pārvietojas pa Zemes virsmu, izveidojot garu joslu. Ārpus pilnā aptumsuma joslas tur, kur uz Zemi krīt Mēness pusēna, novērojams tikai daļējs Saules aptumsums.

Daļējā aptumsuma josla ir platāka par pilno joslu, bet tomēr Saules aptumsums novērojams tikai noteiktā Zemes apgabalā. Moteiktā pilnā Saules aptumsuma gaita ir šāda: Mēness, kas nav saskatāms, lēni virzās virsū Saulei no labās uz kreiso pusi, kamēr pieskaras Saules diskam, sākas daļējais aptumsums. Tad uz spožā Saules diska parādās tumšs rombs, tas aug aizvien lielāks, tomēr Saules gaismas pavājināšanās kļūst jūtama tikai tad, kad Saule izskatās kā šaurs sirpis, tad seko pilnais Saules aptumsums, kura laikā kļūst tumšs un ir redzamas spožākās zvaigznes un planētas. Pamale kļūst sārta, bet ārpus Mēness ēnas joprojām spīd Saule. Saule nepazūd pilnībā. Apkārt melnajam Mēness diskam redzams rožains aplis, kas ir Saules atmosfēra. Pilnā Saules aptumsuma vidējais ilgums ir 2-3 minūtes. Pilnajai fāzei beidzoties, sāk iemirdzēties pirmie Saules stari un atkal kļūst gaišs. Mēness tad pakāpeniski noiet no Saules diska, līdz beidzot pazūd arī pēdējais rombs, tad aptumsums ir beidzies. Ja Mēness atrodas apogeja tuvumā, tad tā leņķiskais diametrs ir nepietiekams, lai pilnībā nosegtu Saules disku, tāpēc ir novērojams gredzenveida Saules aptumsums. Šī aptumsuma gaita ir tāda pati kā pilnam Saules aptumsumam, vienīgi maksimālās fāzes laikā Saule redzama kā spožs gredzens. Reizēm mēdz gadīties, ka Mēness ēna atrodas Zemes tuvumā, bet tomēr neskar tās virsmu, tad uz Zemes vērojams daļējs Saules aptumsums, kam pilnās fāzes nav.

Mēness aptumsums notiek tad, kad Zeme atrodas starp Sauli, Mēnesi un Mēness ieiet Zemes ēnā. Mēness aptumsums ir iespējams pilnmēness fāzē, taču aptumsums nenotiek katrā pilnā Mēnesī, izšķir pusēnas, daļēju un pilnu Mēness aptumsumu atkarībā no tā, kurai Zemes ēnas daļai Mēness iet cauri. Ja Mēness ieiet tikai Zemes pusēnā, tas notiek tikai pusēnas Mēness aptumsums, kura laikā Mēness spožums gandrīz nemaz nesamazinās. Ja Mēness daļēji ieiet Zemes ēnā, tad redzams daļējs Mēness aptumsums, bet ja Mēness ieiet pilnībā Zemes ēnā, tad novērojams pilns mēness aptumsums.

Aptumsuma veidi:

Aptumsuma tips Aptumsuma veids Raksturojums Saules vai Mēness izskats
Daļējs Mēness daļēji aizsedz Sauli Saules diskā redzams melns lokveida rombs
Saules Gredzenveida Mēness aizsedz Sauli, taču tā ēnas konuss nesasniedzas līdz Zemes virsmai Saule izskatās kā spožsgredzens
Pilns Mēness pilnīgi aizsedz Sauli Melns aplis, ko apņem rozā vainags
Pusēnas Mēness atrodas Zemes pusēnā Manāms neliels Mēness diska aptumsums
Mēness Daļējs Mēness daļēji atrodas Zemes ēnā Mēness diksā redzams melns, lokveida rombs
Pilns Mēness pilnīgi atrodas Zemes ēnā Mēness disks sarkans un košs

Aptumsumu kalendārs no 2004. gada līdz 2005. gadam.

Datums Aptumsumu tips Redzamības apgabals Redzmība Latvijā
19.04.2004 Daļējs Saules aptumsums Atlantijas okeāna dienvidu daļa, Āfrikas dienvidu daļa -
04.05.2004 Pilns Mēness aptumsums Eiropa, Āfrika, Austrālija, Āzija +
14.10.2004 Daļējs Saules aptumsums Japāna, Āzijas ziemeļaustrumu daļa, Klusā okeāna ziemeļu daļa -
28.10.2004 Pilns Mēness aptumsums Ziemeļamerika, Dienvidamerika, Eiropa, Āfrika +
08.04.2005 Gredzenveida-pilns Saules aptumsums Klusā okeāna dienvidrietumu daļa, Panama,

Kolumbija, Venecuēla

-
24.04.2005 Pusēnas Mēness aptumsums Austrālija, Klusais okeāns -
03.10.2005 Gredzenveida Saules aptumsums Atlantijas okeāna ziemeļu daļa,

Spānija, Āfrika, Indijas okeāns, Eiropa

+
17.10.2005 Daļējs Mēness aptumsums Āzijas austrumu daļa, Austrālija,

Klusais okeāns, Ziemeļamerikas rietumu daļa

-

Mēness rašanās teorija

Izpētot no Mēness vestos grunts paraugus, tika secināts, ka to vecums ir tāds pats kā Zemei, tādēļ var secināt, ka Mēness radies aptuveni tad pat, kad Zeme. Par Mēness izcelšanos pastāv vairākas teorijas.

  • Pirms 4,5 miljardiem gadu Zeme sadūrās ar kādu lielu debess ķermeni un tā rezultātā izveidojušies gabali savākušies uz orbītas ap Zemi. Pēc tam tie nepārtraukti sadūrušies, drupinājušies un izveidojusies auksta masa, kura ar laiku sablīvējusies līdz beigās kļuvusi par Mēnesi. Tagad Mēnesim ir garoza, bet nav šķidra kodola un magnētiskā lauka, savukārt tā ģeoloģiskā attīstība beigusies pirms vairākiem miljardiem gadu.
  • Zemei garām lidojis kāda debess ķermenis, kuru piesaistījusi Zemes gravitācija.
  • Mēness ir veidojies vienlaicīgi ar Zemi, sablīvējoties putekļu un gāzu mākoņiem.
  • Mēness ir no zemeslodes atdalījies fragments.

Mēness izpēte

Aldrin Apollo 11
Bazs Oldrins uz mēness virsmas

Mēness ir pats piemērotākais apskates objekts gan lielā, gan mazā teleskopā. Mēness dažādās detaļas var pat saskatīt caur binokli, bet tam ir vajadzīgs ilgs laiks. Pilnā Mēness fāzē tas ir spožāks, tāpēc uz to ir jāskatās caur speciālu, pelēku filtru.

1957. gada 4. oktobrī PSRS palaida kosmosā pirmo Zemes mākslīgo pavadoni - Sputnik-1. Tas uz Zemi raidīja regulārus radiosignālus - pīkstienus. Pēc mēneša pirmajam pavadonim sekoja otrais - Sputnik-2. Ar Sputņik 2 orbītā devās pirmā dzīvā būtne - suns Laika. 1958. gadā PSRS palaida kosmosā jau trešo pavadoni, kura masa jau sasniedza 1,3 tonnas. 1958. gada 31. janvārī amerikāņi palaida savu pirmo pavadoni kosmosā, kura nosaukums bija Explorer 1, tā masa bija tikai 5 kilogrami, bet ar tā palīdzību tikai veikti nozīmīgi atklājumi. Panākumu iedvesmoti, amerikāņi 1958. gadā mēģināja palaist pirmo zondi uz Mēnesi, bet panākumus pirmā guva PSRS. 1959. gadā 2. janvārī palaida pirmo zondi - Luna-1, kas Mēnesim palidoja garām 5000 km attālumā. Tai sekoja Luna-2, kas 1959. gada septembrī beidzot sasniedza Mēness virsmu, precīzāk, ietriecās tajā. Ar šīs zondes palīdzību tika noskaidrots, ka Mēnesim nav magnētiskā lauka un radiācijas joslu. Līdz pat 1959. gadam Mēness redzamo virsmu nebija iespējams aplūkot. 1959. gada oktobrī ar starpplanētu stacijas Luna 3 palīdzību tika veikti pirmie Mēness neredzamās puses fotoattēli. No 1959. gada sākās aktīva Mēness izpēte un 17 gadu laikā uz Mēnesi tika palaisti apmēram 50 dažādu tipu starpplanētu staciju, kurām bija dažāda nozīme, jo dažas no tām fotografēja tā virsmu un veica dažādus mērījumus uz tā, bet dažas mēģināja kļūt par tā pavadoņiem.

1966. gadā PSRS starpplanētu stacija Luna 9 pirmo reizi lēni nosēdās uz Mēness, taču tajā pašā gadā ASV sāka realizēt programmu Apollo, kuras galvenais mērķis bija nogādāt uz Mēness cilvēku. 1968. gada oktobrī kosmosā devās pirmais pilotējamais kuģis Apollo 7. Amerikāņi šim notikumam gatavojās ļoti ilgi un uzmanīgi, iepriekš sūtot 3 kosmosa kuģus, kuri nenolaidās uz tā.

1969. gada 21. jūlijā uz Mēness nolaidās ASV kosmosa kuģis - Apollo 11. Amerikāņu astronauts Nīls Ārmstrongs bija pirmais cilvēks, kas spēris kāju uz Mēness. Viņam pievienojās arī Bazs Oldrins. Viņi kopā uzstādīja dažādas zinātniskas iekārtas, savāca Mēness iežu paraugus, fotografēja tā apkārtni un pārraidīja televīzijas reportāžu. Viņi uz Mēness pavadīja veselu diennakti un tad devās atpakaļ uz Zemi. Viņi veica nozīmīgu darbu gan zinātnei, gan tehnikai. Viņiem ar kosmosa kuģi bija jāveic sarežģīts ceļš, jo bija jāveic dažādi sarežģīti manevri un darbam uz Mēness bija nepieciešami izturīgi skafandri. Nākamajos gados vēl tika veiktas vēl 5 veiksmīgas ekspedīcijas uz Mēnesi. līdz 1972. gadam uz Mēness bija pabijuši jau 12 cilvēki. Katra lidojuma laikā ekspedīcijā piedalījās trīs cilvēki, bet drošības apsvērumu dēļ uz Mēness varēja izkāpt tikai divi no tiem, bet trešajam nācās palikt kosmosa kuģī Apollo, kas riņķoja apkārt Mēnesim. Pēdējo ekspedīciju uzturēšanās laiks ilga līdz pat trim diennaktīm,kuru laikā astronauti veica nozīmīgus zinātniskus pētījumus.

Vienīgā neveiksmīgā ekspedīcija uz Mēness bija Apollo 13 avārija. Tam ceļā uz Mēnesi sprāga skābekļa balons, kā rezultātā sabojājās orbitālā bloka elektropiegāde. Astronautiem nācās pāriet uz ekspedīcijas bloku, un viņi ar pūlēm atgriezās uz Zemes. Pēc 1976. gada izpēte uz Mēness ar kosmiskajiem aparātiem izsīka. Neraugoties uz to, ka Mēness ir sastingusi pasaule, arī uz tā pa reizei notiek kādas izmaiņas, paretam kāds no novērotājiem ziņo, ka kādam no krāteriem mainījies krāsa vai spožums.

Līdz 2019. gadam ASV, PSRS, Japāna, Eiropas Savienība, Ķīna un Indija nosūtīja savus kosmiskos kuģus uz Mēnesi. 2019. gadā Indijas Kosmosa pētījumu organizācija (ISRO) nosūtīja "Čandrajāna 2" (Chandrayaan 2) kosmisko aparātu uz Mēness dienvidpolu, kurā atrodami sasaluša ūdens krājumi.[6] Arī NASA plāno veikt Artemīdas misiju (Artemis mission) uz Mēness dienvidpolu 2024. gadā.[7]

Nākotne

Šobrīd Mēness attālinās no Zemes vidēji par 4 cm gadā, kas nozīmē, ka šādā tempā tas varētu izbēgt no Zemes pievilkšanas spēka un kļūt par atsevišķu Saules sistēmas planētu pēc aptuveni 5 miljardiem gadu.[8]

Papildliteratūra

Atsauces

  1. 1,0 1,1 1,2 1,3 1,4 1,5 1,6 Wieczorek, M.; et al. (2006). "The constitution and structure of the lunar interior". Reviews in Mineralogy and Geochemistry 60: 221–364. doi:10.2138/rmg.2006.60.3.
  2. 2,0 2,1 2,2 2,3 2,4 Dr. David R. Williams. «Moon Fact Sheet». NASA (National Space Science Data Center), 2006-02-10. Skatīts: 2008-12-31.
  3. A.R. Vasavada, D.A. Paige, and S.E. Wood (1999). "Near-Surface Temperatures on Mercury and the Moon and the Stability of Polar Ice Deposits". Icarus 141: 179. doi:10.1006/icar.1999.6175.
  4. Lucey, P.; et al. (2006). "Understanding the lunar surface and space-Moon interactions". Reviews in Mineralogy and Geochemistry 60: 83–219. doi:10.2138/rmg.2006.60.2.
  5. Lucey et al. (2006) give 107 particles cm−3 by day and 105 particles cm−3 by night. Along with equatorial surface temperatures of 390 K by day and 100 K by night, the ideal gas law yields the pressures given in the infobox (rounded to the nearest order of magnitude; 10-7 Pa by day and 10-10 Pa by night.
  6. Indijas kosmiskā zonde sasniegusi Mēnesi lsm.lv 2019. gada 6. septembrī
  7. ‘Lot of anxiety’, says ISRO chief on Chandrayaan 2 Moon landing tonight hindustantimes.com September 6, 2019 (angliski)
  8. Kristin Houser. «Our Moon Could Escape Earth’s Orbit and Become a “Ploonet”». futurism.com, 2019. gada 10. jūlijs. Skatīts: 2019. gada 18. septembris.
1966. gads

1966. (MCMLXVI) bija parastais gads, kas pēc Gregora kalendāra sākās sestdienā.

1969. gads

1969. (MCMLXIX) bija parastais gads, kas pēc Gregora kalendāra sākās trešdienā.

22. maijs

22. maijs ir gada 142. diena pēc Gregora kalendāra (143. garajā gadā). Līdz gada beigām ir atlikušas 223 dienas.

Apollo programma

Apollo programma bija ASV pilotējamu kosmisko lidojumu projekts, ko veica Nacionālā aeronautikas un kosmosa administrācija (NASA). No 1969. līdz 1972. gadam pirmajiem cilvēkiem izdevās nolaisties uz Mēness.

1961. gadā ASV prezidents Džons Kenedijs nolaišanos uz Mēness līdz 1960. gadu beigām pasludināja par nacionālo mērķi. Lai izmēģinātu tehnoloģijas un operācijas kosmosā, ka būtu nepieciešamas Apollo programmai, no 1961. līdz 1965. gadam tika īstenots Gemini projekts. Lai droši nogādātu cilvēkus uz Mēnesi un atpakaļ uz Zemi, tika izstrādāta nesējraķete Saturn un kosmosa kuģis Apollo. Pēc Mēness lidojumu pārtraukšanas raķete un kosmosa kuģis tika izmantots Skylab programmā 1973. — 1974. gadā, kā arī ASV un PSRS projektā Apollo-Sojuz 1975. gadā.

Programmas kulminācija tika sasniegta Apollo 11 lidojumā, kad astronauti Nīls Ārmstrongs un Bazs Oldrins 1969. gada 20. jūlijā mēness modulī nolaidās uz Mēness un izkāpa uz Mēness virsmas, kamēr Maikls Kolinss palika Mēness orbītā komandas un servisa modulī; 24. jūlijā visi trīs droši nolaidās uz Zemes. Ppēc tam piecās Apollo ekspedīcijās desmit kosmonauti izkāpa uz Mēness. Pēdējais Apollo lidojums uz Mēnesi notika 1972. gada decembrī.

Apollo projekts tika veikts no 1961. līdz 1972. gadam, pirmo apkalpi paceļot kosmosā 1968. gadā. Programmas realizācijas laikā notika divas lielas avārijas, no kurām viena beidzās traģiski — astronauti Virdžils Grisoms, Eds Vaits un Rodžers Čeifī sadega kosmosa kuģī Apollo 1 starta laukumā. Otrs negadījums notika Apollo 13 lidojumā, kad sprādzienā tika bojāts kosmosa kuģis, bet, pateicoties lidojuma vadītāju, inženieru un kosmonautu prasmēm un atjautībai, apkalpe dzīva atgriezās uz Zemes.

Apollo sasniedza vairākus galvenos pilotējamās kosmonautikas atskaites punktus. Šī programma ir vienīgā, kas veikusi cilvēku lidojumus virs zemas Zemes orbītas. Apollo 8 bija pirmais kosmosa kuģis, kas iegājis cita debess ķermeņa orbītā. Apollo 17 misija iezīmēja sesto, pēdējo nolaišanos uz Mēness un devīto lidojumu tālāk par zemo Zemes orbītu. Programmas gaitā uz Zemes tika nogādāti 382 kg Mēness iežu un grunts, lielā mērā veicinot Mēness sastāva un ģeoloģiskās vēstures izpratni. Šī programma attīstīja NASA turpmākās pilotējamo kosmosa lidojuma iespējas un veicināja Džonsona kosmosa centra un Kenedija kosmosa centra būvniecību. Apollo arī veicināja progresu daudzās tehnoloģiju jomās, kas saistītas ar raķešu un cilvēka veiktu kosmosa lidojumu, tostarp aviācijas, telesakaru un datoru jomā.

Apriņķojuma periods

Apriņķojuma periods, arī orbitālais periods ir laika posms, kurā debess ķermenis veic pilnu apriņķojumu ap centrālo ķermeni attiecībā pret noteiktu atskaites punktu.

Debess ķermeņiem izšķir vairākus apriņķojuma periodu veidus:

sideriskais apriņķojuma periods — laika posms, kurā debess ķermenis veic pilnu apriņķojumu ap centrālo ķermeni attiecībā pret zvaigznēm.

sinodiskais apriņķojuma periods — laika posms, kurā debess ķermenis, skatoties no Zemes, veic pilnu apriņķojumu ap Sauli. Attiecībā uz Mēnesi, tas ir laiks, kamēr Mēness iziet visas fāzes, piemēram, no pilnmēness līdz pilnmēnesim;

drakoniskais apriņķojuma periods — laika posms, kurā debess ķermenis veic pilnu apriņķojumu attiecībā pret orbītas mezglu līniju, tas ir, divreiz šķērso, piemēram, uzlecošo orbītas mezglu. Tas atšķiras no sideriskā apriņķojuma perioda, jo orbītas mezglu līnija mainās precesijas ietekmē.

anomālistiskais apriņķojuma periods — laika posms, kurā debess ķermenis divreiz šķērso pericentru.

tropiskais apriņķojuma periods — laika posms, kurā debess ķermenis divreiz šķērso rektascensijas atskaites punktu.Astronomijā, runājot par apriņķojuma periodu, ja tas nav precīzi klasificēts, tiek domāts sideriskais apriņķojuma periods.

Astronomija

Astronomija (grieķu: αστρον (astros) — 'zvaigzne' un νόμος (nomos) — 'likums') ir zinātne par Visumu un tajā sastopamo matērijas formu (atsevišķu debess ķermeņu, to sistēmu un citu veidojumu) uzbūvi, izvietojumu, kustību un attīstību. Astronomija ir cieši saistīta ar citām zinātnēm, kā, piemēram, ar fiziku, ķīmiju, meteoroloģiju, ģeogrāfiju, bioloģiju un, protams, ar matemātiku. Astronomijā uzkrātās zināšanas tiek izmantotas cilvēka praktiskajām vajadzībām. Cilvēki, kas pēc profesijas ir saistīti ar astronomiju, tiek saukti par astronomiem.

Kopš cilvēces sākuma ļaudis vienmēr ir skatījušies debesīs, tāpēc astronomiju var uzskatīt par vienu no vecākajām zinātnes nozarēm. Var teikt, ka astronomija kļuva par zinātni tajā brīdī, kad cilvēki pamanīja, ka debess ķermeņi kustas pa noteiktām un paredzamām trajektorijām. Vēl joprojām arī mūsdienās daži no jaunākajiem zinātnes atklājumiem tiek veikti tieši astronomijā. Astronomija ietver gan vienkāršus Saules un zvaigžņu kustību novērojumus pār debesjumu, gan arī komplicētas teorijas, piemēram, par zvaigžņu kolapsiem vai Visuma izcelšanos.

Gadsimtiem ilgi astronomi koncentrējās tikai uz debess ķermeņu kustību novērošanu. Viņi bija novērojuši, ka Saule lec austrumos, bet riet rietumos. Naktīs viņi pie debesīm redzēja mazus gaismas punktus. Lielākā daļa no šiem gaismas punktiem, tas ir, zvaigznes, izskatījās tā, it kā tās visu laiku būtu "piestiprinātas" vienā konkrētā punktā pie debess sfēras, kas savukārt griežas. Cilvēki ievēroja arī to, ka atsevišķi gaismas punkti pārvietojas attiecībā pret šiem "piestiprinātajiem" punktiem. Tos viņi nosauca par planētām, kas no grieķu valodas nozīmē "klejotāji".

Antīkie astronomi uzskatīja, ka debess ķermeņu pozīcijas norāda uz to, kas notiek vai notiks uz Zemes virsmas. Viņi pēc zvaigznēm prognozēja karus, slimības, dzimšanu - nāvi, laimi - nelaimi un tā tālāk. Mūsdienās joprojām cilvēki ar to nodarbojas, un šo jomu sauc par astroloģiju. Daudzi zinātnieki uzskata, ka astroloģija ir pseidozinātne, kas nav saistīta ar astronomiju.

Bengāliešu kalendārs

Bengāliešu kalendārs (bengāļu: বঙ্গাব্দ) ir Saules kalendārs, ko izmanto Bangladešā un dažos Indijas austrumu štatos (Rietumbengālē, Asamā, Tripurā).

Gads sākas 14. aprīlī Bangladešā un 15. aprīlī Indijā. No Gregora kalendāra bengāliešu kalendārs atpaliek par 593—594 gadiem (2010. gads pēc Gregora kalendāra bija 1416. gads pēc bengāliešu kalendāra).

Kalendāra izveidi saista ar valdnieku Šašanku, kas valdīja Bengālijas karalistē apmēram no 590. līdz 625. gadam. Tomēr pilnībā kalendāru ieviesa 1585. gadā, Mogulu impērijā Akbara Lielā valdīšanas laikā.

Bengāliešu kalendārs ir sadalīts sešās sezonās, pa diviem mēnešiem katrā sezonā.

Bengāliešu nedēļā ir septiņas dienas, kas nosauktas par godu kosmosa objektiem:

Pirmdiena (bengāļu: সোমবার - šombars) — Mēness dievība.

Otrdiena (bengāļu: মঙ্গলবার - monggolbars) — Marss.

Trešdiena (bengāļu: বুধবার - budhbars) — Merkurs.

Ceturtdiena (bengāļu: বৃহস্পতিবার - brihošpotibars) — Jupiters.

Piektdiena (bengāļu: শুক্রবার - šukrobars) — Venera.

Sestdiena (bengāļu: শনিবার - šonibars) — Saturns.

Svētdiena (bengāļu: রবিবার - robibars) — Saules dievība.Jaunas dienas sākums un iepriekšējās dienas beigas nāk ar saullēktu, savukārt jauna nedēļa sākas ar svētdienu.

Chang'e 3

Chang'e 3 (ķīniešu: 嫦娥三号 Cháng'é Sānhào) ir Ķīnas kosmiskā misija, kuras mērķis ir uz Mēness nogādāt nolaižamo aparātu un mobili. Zonde palaista 2013. gada 1. decembrī un 14. decembrī tā nolaidās uz Mēness virsmas. Yutu ir Ķīnas pirmais mobilis uz Mēness un šī ir pirmā mīkstā nolaišanās uz Mēness virsmas pēdējos 37 gados pēc padomju Luna-24 lidojuma 1976. gadā.

Gravity Recovery and Interior Laboratory

Gravity Recovery and Interior Laboratory jeb GRAIL bija ASV kosmiskā misija Mēness gravitācijas lauka kartēšanai, lai noteiktu tā iekšējo struktūru. Tā ietilpa NASA Discovery programmā un sastāvēja no diviem kosmiskiem aparātiem GRAIL A (Ebb) un GRAIL B (Flow), kuri tika palaisti 2011. gada septembrī.

GRAIL gravitācijas kartēšanas tehnoloģija bija līdzīga tai, ko izmantoja Zemes kartēšanai ar Gravity Recovery and Climate Experiment (GRACE).

GRAIL primārie zinātniskie uzdevumi:

Mēness garozas un litosfēras struktūras kartēšana;

Mēness asimetriskās termālās evolūcijas izprašana;

noteikt triecienkrāteru pazemes struktūru un Mēness maskonu izcelsmi;

noskaidrot garozas brekčiju un magmatisma īslaicīgo evolūciju;

gūt ieskatu Mēness iekšējā uzbūvē;

noteikt Mēness iekšējā kodola robežas un izmērus.

Gregora kalendārs

Gregora kalendārs, arī Gregoriskais kalendārs (latīņu: Calendarium Gregorianum) jeb t.s. jaunais stils, ir laika skaitīšanas sistēma, kurā kalendārā gada vidējais garums ir 365,2425 diennaktis. Gads sadalās 12 dažāda garuma mēnešos, kam pamatā ir Mēness fāzes. Tālākais mēnešu sadalījums ir 7 dienu nedēļās. Katrs ceturtais gads ir garais gads, atskaitot tos pilno gadsimtu gadus, kuri nedalās ar 400. Oficiāli spēkā ar 1582. gada 15. oktobri, bet praktiski ieviesās tikai ar XVII gs. un tikai daļēji, jo paralēli tam daudzviet turpināja lietot arī Jūlija kalendāru. Mūsdienās oficiālais kalendārs lielākajā daļā valstu pasaulē.

Islāma kalendārs

Islāma kalendārs, musulmaņu kalendārs, jeb Hidžrī kalendārs (arābu valodā: التقويم الهجري [al-takui:m al-hiʒri:]) tiek lietots vairākās musulmaņu apdzīvotajās valstīs un ar tā palīdzību musulmaņi nosaka islāma reliģisko svētku un piemiņas dienas. Islāma kalendāra gadā ir 12 lunārie mēneši un tajā ir aptuveni 354 dienas. Lunārais gads ir par 11 dienām īsāks nekā saules gads, kuru lieto par pamatu Gregora kalendāram. Islāma kalendāra gadus sauc par hidžras gadiem, jo tos skaita no gada, kad Muhameds pārcēlās no Mekas uz Medīnu un arābu vārds hidžra nozīmē pārcelšanos.

Korejas kalendārs

Korejas kalendārs ir Mēness un Saules cikla kalendārs, kas līdzinās arī citu Austrumāzijas valstu kalendāriem. Datumi tiek aprēķināti pēc Korejas meridiāna (135. austrumu platuma meridiāns, mūsdienās Dienvidkorejai), un balstoties uz šo kalendāru tiek atzīmētas visas Korejas kultūras svinamās dienas.

Gregora kalendāru oficiāli sāka izmantot 1896. gadā, bet tradicionālos svētkus un dzimšanas dienas vecākā paaudze joprojām svin pēc vecā stila kalendāra. Lielākie mūsdienu svētki ir Korejas jaunais gads (Sollals).

LADEE

Lunar Atmosphere and Dust Environment Explorer jeb LADEE bija ASV zonde Mēness atmosfēras un putekļu izpētei. Tā palaista 2013. gada septembrī un bija paredzēta 100 dienu zinātniskajai misijai. 2014. gada aprīlī zonde ietriecās Mēness virsmā.

LADEE primārie zinātniskie uzdevumi:

Mēness niecīgās eksosfēras blīvuma un sastāva noteikšana, kā arī tās izmaiņu novērošana laikā;

Apollo astronautu misiju atstāto pēdu noteikšana nātrija mākoņa vai putekļu veidā desmitiem kilometru augstumā virs Mēness virsmas;

putekļu vides dokumentēšana, lai palīdzētu izstrādāt nākotnes kosmiskos aparātus.

Lunar Reconnaissance Orbiter

Lunar Reconnaissance Orbiter (no angļu: "Mēness izlūkošanas orbitālais aparāts"), saīsinājumā LRO, ir ASV starpplanētu zonde Mēness izpētei. Projektu vada NASA. LRO ir pirmā misija ASV „Kosmosa izpētes perspektīvas” ietvaros. Tās starts notika 2009. gada 18. jūnijā.

Nesējraķete Atlas V/401 kopā ar LRO izplatījumā palaida arī mazāku zondi LCROSS (Lunar Crater Observation and Sensing Satellite) jeb "Mēness krāteru izpētes un atklāšanas pavadoni". LCROSS uzdevums bija palaist un vērot Centaur raķešpakāpes ietriekšanos Mēnesī un analizēt pēc sadursmes radušos putekļus, nolūkā atklāt ūdens klātbūtni tajos.

LRO aptuveni gadu lidos zemā polārā orbītā (aptuveni 50 kilometru augstumā virs Mēness virsmas), kamēr instrumenti, kas uz tā atradīsies, ievāks informāciju par Mēness vidi. Ir paredzēts, ka misiju varētu pagarināt vēl uz 5 gadiem. Tad kosmiskais aparāts darbotos kā sakaru nodrošinātājs (retranslators) ar kādu uz Mēness virsmas atrodošos nolaižamo aparātu vai pašgājējaparātu.

Mēnesis

Mēnesis ir laika vienība, kuru lieto kalendāros, un vēsturiski ir veidojies, kā laika posms, kurā nomainās visas četras mēness fāzes (29,53 dienas). Pasaulē plaši izmanto Gregora kalendāru. Tajā gads tiek dalīts 12 mēnešos, un dienu skaits vienā mēnesī ir 30 vai 31 (februārī ir 28 vai 29 dienas garajā gadā). Citos kalendāros mēnešu skaits gadā var būt arī citādāks un arī dienu skaits vienā mēnesī var atšķirties.

Pirmdiena

Pirmdiena ir nedēļas diena, kas seko svētdienai un ir pirms otrdienas.

Eiropas valstīs, tai skaitā arī Latvijā un ISO 8601 standartā, pirmdiena ir nedēļas pirmā diena. Ir valstis, kur par nedēļas pirmo dienu uzskata svētdienu, tādēļ arābu, grieķu, portugāļu valodās, ivritā un citās valodās pirmdiena nozīmē "otrā diena".

Vikram Samvat

Vikram Samvat (dēvanāgarī: विक्रम संवत्) ir indiešu valdnieka Vikramaditja iedibināts Mēness kalendārs, ko lieto Nepāla, kā arī tas ir populārs Indijā, jo īpaši tās rietumu daļā.

Indiešu valdnieks Vikramaditja dzīvoja 1. gadsimtā p.m.ē. Viņš 57. gadā p.m.ē. iedibināja jaunu laika skaitīšanas sistēmu. Šajā kalendāra ietilpst 12 mēneši. Jaunais gads pēc Gregora kalendāra sākas aptuveni martā. Lai iegūtu aptuvenu Vikram Samvat datumu, Gregora kalendāra datumam pieskaita 56 gadus, 8 mēnešus un 15 dienas.

Zeme

Zeme ir trešā planēta Saules sistēmā, skaitot no Saules, kā arī piektā lielākā planēta Saules sistēmā, lielākā planēta no Saules sistēmas Zemes grupas planētām. Zemei ir viens dabiskais pavadonis — Mēness.

Zemes masa ir 5,9742×1024kg, tā ir visblīvākā planēta Saules sistēmā. Ik dienas Zeme kļūst smagāka par vairākiem simtiem tonnu, pateicoties nokritušajiem meteoriem un kosmiskajiem putekļiem. Šis pieaugums neveido jūtamu Zemes masas pieaugumu. Zeme izveidojusies apmēram pirms 4,54 miljardiem gadu (4,54×109 gadi ± 1%) un tās dabiskais pavadonis Mēness sāka riņķot pa savu orbītu pirms 4,53 miljardiem gadu. Pašlaik Zeme ap Sauli apriņķo 365,25 dienās. Planētas maksimālais slīpums attiecībā pret rotācijas plakni ir 23,4°.

Zeme ir vienīgā zināmā planēta, uz kuras atrodas ūdens šķidrā stāvoklī. Zeme ir vienīgais zināmais debess ķermenis Visumā, kur ir attīstījusies un eksistē dzīvība un kur ir saprātīgas būtnes — cilvēki. Zemes unikalitāti nosaka tas, ka tai ir magnētiskais lauks un slāpekļa—skābekļa atmosfēra, kuri aizsargā Zemes virsmu no dzīvībai kaitīgā Saules starojuma daļas. Atmosfēras apvalks aizsargā Zemi arī no daudziem mazajiem meteorītiem, kuri, ielidojot atmosfērā, sadeg.

Cita Zemes īpatnība, kas to atšķir no pārējām apzinātajām planētām, ir Zemes garozas tektoniskā aktivitāte. Zemes garozai ir divi galvenie veidi — okeāniskā Zemes garoza un kontinentālā Zemes garoza. Abu veidu Zemes garozas atrodas nepārtrauktā kustībā un to kustība arī nodrošina Zemes ekosistēmas stabilitāti un attīstību. 71% Zemes virsmas klāj okeāni, bet atlikušo daļu sastāda kontinenti un salas.

Pirmais Zemes attēls no kosmosa tika iegūts 1959. gadā no Explorer 6 pavadoņa. Jurijs Gagarins bija pirmais cilvēks, kas ieraudzīja Zemi no kosmosa 1961. gadā. Savukārt Zemes uzaušanu no Mēness apvāršņa pirmā ieraudzīja Apollo 8 komanda 1968. gadā.

Ķīniešu kalendārs

Ķīniešu kalendārs ir lunasolārais kalendārs, kas iekļauj sevī gan solārā (Saules), gan lunārā (Mēness) kalendāra elementus. Kalendāram seko ne tikai Ķīna, bet arī citas Āzijas kultūras. Mūsdienās lielākā daļa Austrumāzijas valstu ikdienas darbībās izmanto Gregora kalendāru, tomēr ķīniešu kalendārs joprojām tiek izmantots, lai atzīmētu tradicionālos Austrumāzijas svētkus, piemēram, Ķīniešu Jauno gadu.

Citās valodās

This page is based on a Wikipedia article written by authors (here).
Text is available under the CC BY-SA 3.0 license; additional terms may apply.
Images, videos and audio are available under their respective licenses.