Konfūcijs

Konfūcijs jeb Kundzi (ķīniešu: 孔子, piņjiņs: Kǒngzǐ — "Viedais kungs";[1] dzimis 551. gadā p.m.ē., miris 479. gadā p.m.ē.) bija ievērojams Pavasara un Rudens perioda domātājs, filozofs un skolotājs Ķīnā, Džou dinastijas valdīšanas laikā. Tradicionāli viņa dzimšanas diena tiek svinēta 28. septembrī. Konfūcija filozofija uzsver personisko un valdības morāli, un labi saskan ar ķīniešu sabiedrības un ģimenes tradīcijām par to, kā pareizāk dzīvot. Viņš mācīja cilvēkiem būt iecietīgiem, laipniem un nesavtīgiem. Viņa mācība, kas zināma kā konfūcisms, vislielāko ietekmi ir atstājusi Ķīnā, bet tā ir plaši izplatīta arī citās Austrumāzijas valstīs.

Konfūcijs
孔子, Kǒng zǐ
Konfūcijs
Personīgā informācija
Dzimis 551. gadā p.m.ē.
Cjuifu, Lu vasaļvalstī, Džou impērijā
Miris 479. gadā p.m.ē.
Cjuifu, Lu vasaļvalstī, Džou impērijā
Vispārīgā informācija
Skola, tradīcija konfūcisma dibinātājs
Galvenās intereses ētika, sociālā filozofija, morālā filozofija

Biogrāfija

Konfūcijs ir dzimis 551. gadā p.m.ē. Lu valstī, mūsdienu Šaņdunas provincē. Divus gadus pēc Konfūcija piedzimšanas nomira viņa tēvs. No 539. līdz 533. gada p.m.ē. Konfūciju apmācīja viņa vectēvs. 19 gadu vecumā viņš apprecējās. Turpmākos gadus (532 p.m.ē.–502 p.m.ē.) viņš strādāja dažādus zemāko kārtu darbus.

Konfūcija māte nomira 529. gadā p.m.ē. Vienpadsmit gadus vēlāk, 518. gadā p.m.ē., viņš bija spiests bēgt un devās trimdā uz Cji valsti. Ap 500. gadu p.m.ē. Konfūcijs atgriezās Lu valstī, kur ieņēma augstus amatus valdībā. 497. gadā Konfūcijs vēlreiz steigā devās ilgstošos klejojumos. Iespējams, viņš bija iesaistīts sazvērestībā. Četrpadsmit gadu laikā viņš apmeklēja vairākas kaimiņvalstis. Šajā laikā iegrima pārdomās un dažādu atziņu izteikšanā. 484. gadā p.m.ē. vēlreiz atgriezās Lu valstī. Divus gadus vēlāk piedzīvoja sava dēla nāvi. Šajā laikā starp ķīniešu valstīm sākās Karojošo valstu periods. 479. gadā p.m.ē. Konfūcijs nomira.

Atsauces un piezīmes

  1. «Īss ieskats A. Maslova grāmatā KONFŪCIJS» (latviski). Māras loks. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012. gada 19. maijā. Skatīts: 2010. gada 4. septembrī.

Ārējās saites

28. septembris

28. septembris ir gada 271. diena pēc Gregora kalendāra (272. garajā gadā). Līdz gada beigām ir atlikušas 94 dienas.

Danninga—Krīgera efekts

Danninga—Krīgera efekts ir metakognitīvs traucējums, kas saistīts ar to, ka cilvēki ar zemu kvalifikācijas līmeni izdara kļūdainus secinājumus, pieņem neveiksmīgus lēmumus un vienlaikus nespēj saprast savas kļūdas sava zemā kvalifikācijas līmeņa dēļ. Tas noved pie viņu pašu spēju pārvērtēšanas, savukārt patiešām augsti kvalificēti cilvēki, gluži pretēji, parasti savas spējas vērtē pārāk zemu un tām netic, pieļaujot, ka citi ir vairāk kompetenti. Tādējādi mazāk kompetentiem cilvēkiem kopumā ir augstāks viedoklis par savām spējām, nekā tas raksturīgi kompetentiem cilvēkiem (kuri arī mēdz pieņemt, ka apkārtējie novērtē viņu spējas tikpat zemu, kā viņi paši). Cilvēki ar augstu kvalifikācijas līmeni arī kļūdaini uzskata, ka uzdevumi, kuri viņiem vecas viegli, tikpat viegli veicas arī citiem cilvēkiem.

Džou dinastija

Džou dinastija (ķīniešu: 周朝; piņjiņs: Zhōu Cháo) bija Ķīnas dinastija, kas valdīja Ķīnā no 1046. gada p.m.ē. līdz 256. gadam p.m.ē. Tā izveidojās pēc Šanu dinastijas valsts sagrāves. Pēc vairākiem sadrumstalotības gadsimtiem Džou dinastiju 256. gadā aizvietoja Cjiņ dinastija. Džou valdnieku tituls bija karalis (wang). Gandrīz 900 gadus ilgajā dinastijas vēsturē valdīja 37 karaļi. Par dinastijas valdīšanas sākumu dažreiz uzskata 1122.p.m.ē., citi seno hroniku pārvērtējumi ir noteikuši 1046. un 1027.p.m.ē. Dinastijas valdīšanas periods ir visilgākais Ķīnas vēsturē un to iedala Rietumu Džou un Austrumu Džou periodos.

Lai arī Džou dinastijas valdīšanas laiks Ķīnā bija visilgākais no visām dinastijām, reāla politiskā un militārā vara dinastijas karaļiem piederēja tikai līdz 771. gadam p.m.ē. Rietumu Džou laikā (1046.–771. p.m.ē.) centralizēto karaļa varu sāka vājināt pusneatkarīgās feodālo vasaļu valstiņas. Pēc 771 p.m.ē. dinastija zaudēja reālo varu. Sākās Austrumu Džou periods, kas beidzās ar pēdējā karaļa nogalināšanu.

Pirmā Džou galvaspilsēta līdz 771.p.m.ē. atradās Haojiņā pie Huanhe upes, pie mūsdienu Sjiaņas pilsētas. Dinastijas pastāvēšanas pēdējos gadsimtos galvaspilsētu pārcēla uz Luoji, mūsdienu Luojaņu.

Filozofija

Filozofija (grieķu: φιλοσοφία; philosophía) ir zinātne par dabas, sabiedrības un domāšanas vispārējiem likumiem. Tā ir mācība par esamības un izziņas vispārējiem principiem. Nosaukums "filozofija" ir radies no diviem grieķu vārdiem: philein un sophia, kuri attiecīgi nozīmē "mīlēt" un "gudrība". Tādēļ, burtiski tulkojot, "filozofija" nozīmē "gudrības mīlēšana". Filozofiem nav ierobežots interešu loks. Viņi parasti pievēršas vairākām jomām, piemēram, fizikai, bioloģijai, ķīmijai, astronomijai, socioloģijai, politikai, psiholoģijai, matemātikai, loģikai, ētikai, mūzikai un vēl daudzām citām sfērām. Līdz pat 19. gadsimta sākuma zinātniekus, kas bija pievērsušies kādai no dabas zinātņu nozarēm, dēvēja par filozofiem. Līdz 19. gadsimta 50. gadiem bija ikdienišķi dzirdēt, ka laboratorijas piederumus dēvē par filozofiskajiem instrumentiem.

Hronoloģisks filozofu uzskaitījums

Šajā lapā ir filozofu uzskaitījums hronoloģiskā secībā.

Humanitārās zinātnes

Humanitārās zinātnes ir akadēmiskas nozares, kas pētī valodu, kultūru, vēsturi, cilvēku kā sabiedrisku būtni, sabiedrību un cilvēku kā vērtību sabiedrībā. Tās izmanto analītiskas un kritiskas metodes atšķirībā no vairuma dabaszinātņu un sociālo zinātņu, kurās dominē empīriskas metodes.

Šo nozaru "specifika ir saistīta ar iespaida izvērtējumu uz kultūru, vērtību apliecinājumu, ekonomisko attīstību, sociālo mērķu sasniegšanu, nacionālās valodas nostiprināšanu u.c. Ja dabaszinātnēs pētījumu vērtē kā “patiess/aplams”, tehnoloģiski ir vai nav pielietojams, tad humanitārās un sociālās zinātnēs plašāk — nacionālai un kultūras identitātei nepieciešams, vēsturisko patiesību atklājošs, konkrēto ekonomisko problēmu atrisinošs utt."Humanitāro zinātņu pamatnozares ir, piemēram, valodu studijas, literatūra, vēsture, filosofija un reliģija. Apakšnozares ir, piemēram, antropoloģija, reģionālās studijas (area studies), komunikācijas zinātnes un kulturoloģija, kaut arī tās nereti tiek uzskatītas par sociālajām zinātnēm. Šīs nozares kļuva populāras Renesanses laikā, kad sabiedrība aizvien vairāk sāka interesēties par cilvēku un tā iedabu.

Arī mākslas parasti tiek uzskatītas par humanitāro zinātņu daļu. Tās ir tēlotāja mākslas (piemēram, glezniecība, tēlniecība) un tēlojošās jeb izpildītājmākslas (piemēram, teātris, deja un literatūra).

Konfūcisms

Konfūcisms (儒學, ) ir ētiska un filozofiska uzskatu sistēma, kas cēlusies Ķīnā. Šo mācību iedibināja Konfūcijs (tradicionāli 551.-479. g. p. m. ē.), kurš bija slavens gudrais, kā arī nozīmīgs ķīniešu sociālais filozofs. Konfūcisms par valsts ideoloģiju kļuva Haņu dinastijas valdīšanas laikā. Konfūcijs neizgudroja jaunus rīcības principus, bet gan apkopoja un attīstīja paražas, kurās liela loma bija patriarhālai ģimenei, autoritātei, hierarhijai.

Laodzi

Laodzi (ķīniešu: 老子, piņjiņs: Lǎozǐ) bija Senās Ķīnas viedais, "Daodedzjin" autors.

Literatūras vēsture

Ar jēdzienu literatūras vēsture apzīmē gan literatūras vēsturisko attīstības procesu, gan arī literatūrzinātnes nozari, kas pēta šo procesu. Kā zinātne literatūras vēsture var pētīt literatūras procesu no dažādiem aspektiem, piemēram, no nacionālā (latviešu literatūras vēsture, angļu literatūras vēsture u.tml.), hronoloģiskā (antīkā literatūra, viduslaiku literatūra u.tml.), žanru un formu (romāna vēsture, soneta vēsture u.tml.) un citiem aspektiem, kurus, protams, var arī kombinēt.

Literatūras procesa pirmsākumi ir mutvārdos pārmantotie mīti un folklora, un cieši ar mitoloģiju saistīti ir tādi seni literāri teksti kā babiloniešu eposs "Poēma par Gilgamešu", Homēra "Iliāda" un "Odiseja", Hēsioda "Teogonija", indiešu eposi u.c.

Socioloģija

Socioloģija (no latīņu: socius — ‘sarunu biedrs’) ir zinātniska mācība par cilvēku sociālo uzvedību, tās izcelsmi, attīstību, organizāciju un institūcijām. Tā ir sociālā zinātne, kas izmanto dažādas metodes empīriskai izpētei un kritiskai analīzei, lai radītu izpratni par cilvēku sociālajām rīcībām, sociālajām struktūrām un funkcijām. Daudzu sociologu mērķis ir veikt izpēti, kuru varētu tiešā veidā pielietot sociālās politikas un labklājības veicināšanai, savukārt citi koncentrējas galvenokārt uz sociālo procesu teorētisku izpratni bez tiešas secinājumu pielietošanas praksē. Izpētes tēmas svārstās no mikrolīmeņa individuālu aģentu mijiedarbes līdz makrolīmeņa sistēmām un sociālajām struktūrām.Socioloģijas tradicionālās fokusu tēmas ietver sabiedrības noslāņošanos, sociālās šķiras, sociālo mobilitāti, reliģiju, sekularizāciju, likumus, seksualitāti un devianci. Ņemot vērā, ka pilnīgi visas cilvēka darbības jomas ir pakļautas mijiedarbei starp sociālo struktūru un individuāliem aģentiem, laika gaitā socioloģija ir paplašinājusi izpētes fokusu uz veselības, medicīnas, militārajām un soda institūcijām, internetu, kā arī sociālo aktivitāšu lomu zinātnisku zināšanu attīstībā.

Zinātnisko metožu loks arī ir paplašinājies. Sociālie pētnieki izmanto dažādas kvalitatīvās un kvantitatīvās metodes. Valodniecības un kultūras attīstība 20. gadsimta vidū novedusi pie arvien plašākas interpretatīvās, hermeneitiskās un filozofiskās pieejas sabiedrības analīzei. Pretēji tam, pēdējās desmitgades ir pieredzējušas jaunu izaugsmi analītisku, matemātisku un datorizēti spēcīgu metožu attīstībā, piemēram, aģentu mijiedarbes modelēšanā un sociālo tīklu analīzē.

Citās valodās

This page is based on a Wikipedia article written by authors (here).
Text is available under the CC BY-SA 3.0 license; additional terms may apply.
Images, videos and audio are available under their respective licenses.