Keramika

Šis raksts ir par materiāliem. Par citām jēdziena Keramika nozīmēm skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.
Porcelāna figūriņa
Smalkkeramika: Porcelāna figūriņa

Keramika (sengrieķu: κέραμος, keramos — ‘māli, podniecība’) ir neorganiski un nemetāliski materiāli, kas apdedzināti augstās temperatūrās, lai piešķirtu tiem mehānisko izturību un palielinātu blīvumu. Termins keramika vēl nesenā pagātnē tika lietots vienīgi attiecībā uz priekšmetiem, kas tika izgatavoti, apdedzinot materiālus, ko iegūst no zemes. Arheologi ir atraduši pierādījumus šāda veida keramikas izgatavošanai jau pirms daudziem tūkstošiem gadu. Šajā materiālu klasē ietilpst gan tradicionālie keramikas materiāli — māla trauki, stikls, ķieģeļi, porcelāns, cements un citi, gan modernās speciālās (tehniskās) keramikas — dažādu elementu karbīdi, borīdi, oksīdi un nitrīdi (alumīnija nitrīds, bora karbīds, bora nitrīds, silīcija karbīds, cirkonija dioksīds u. c.).

Keramikas materiālu īpašības

Keramikas materiālu raksturīgākās īpašības ir cietība un trauslums, tie ir slikti siltuma un elektrības vadītāji, tiem ir relatīvi augstas kušanas temperatūras un vispārīgā gadījumā tie labāk iztur spiedi nekā stiepi. Sava ķīmiskā inertuma dēļ keramika ir noturīga pret skābju, skābekļa un citu vielu postošo iedarbību. Tomēr dažām keramiskām vielām nepiemīt visas minētās īpašības, piemēram, dažas mākslīgi izveidotās keramikas ir supravadītāji. Keramikai var būt gan kristāliska, gan amorfa struktūra.

Keramikas izstrādājumu klasifikācija

Titāna dioksīda elektrodi
Speciālā keramika: Latvijā ražoti titāna dioksīda elektrodi

Vienota klasifikācija šajā jomā vēl nav izveidota, tādēļ dažādās pasaules valstīs tā var nedaudz atšķirties.

  • Smagā mālu rūpniecība, ko iedala trīs apakšnozarēs — strukturālās, blīvās un ugunsizturīgās keramikas — ķieģeļi, kārniņi, flīzes u. c.
  • Smalkkeramika — dažādi porcelāna, akmens masu un citi izstrādājumi.
  • Speciālās (tehniskās) keramikas, ko var iedalīt trīs apakšnozarēs — oksīdu (alumīnija oksīds, cirkonija oksīds), neoksīdu (karbīdi, borīdi, nitrīdi) un jauktie (dažādas oksīdu un neoksīdu kombinācijas) keramikas izstrādājumi — plānsienu caurulītes, elektrodi, šūnveida katalizatori, degvielas šūnas u. c.

Keramikas materiālu ražošana

Vispārīgā gadījumā keramikas materiālus ražo pēc tālāk minētās shēmas, lai gan atsevišķos gadījumos kāds no posmiem var nebūt, bet cits — atkārtoties vairākas reizes.

  • Izejvielu apstrāde — smalcināšana, attīrīšana, šķirošana, kalcinēšana, disperģēšana šķidrumā, granulēšana u. c.
  • Maisīšana un mīcīšana — izejvielu sajaukšana viendabīgā masā.
  • Formēšana jeb formas piešķiršana — izplatītākās formēšanas metodes ir pulveru presēšana, liešana formā, liešana zem spiediena un ekstrūzija.
  • Papildu apstrāde — slīpēšana, perforēšana, laminēšana u. c.
  • Pirmsapdedzināšanas termiskā apstrāde — mērķis ir nodrošināt papildu žāvēšanu, lai iztvaicētu vai sadalītu daļu organisko piedevu un citus piemaisījumus, kā arī daļu atlikušā ūdens.
  • Glazēšana — glazūras ir stiklveida vielas, ar kurām pārklāj keramikas materiālus, lai padarītu tos izturīgākus pret atmosfēras iedarbību, mehāniski izturīgākus, ūdensnecaurlaidīgus un gāznecaurlaidīgus, kā arī dekorētu tos.
  • Apdedzināšana — apdedzināšanu veic, lai keramikas materiālam piešķirtu mehānisko izturību un palielinātu to blīvumu.
  • Pēcapstrāde — dažus keramikas materiālus pēc apdedzināšanas papildus jāapstrādā — ar lāzergriešanu, mehāniski vai ķīmiski pulēt utml.

Izmantotā literatūra

  • R.Asthana, A.Kumar, N. B.Dahotre. Materials Processing and Manufacturing Science; Elsevier: Tokyo, 2006
  • F.Ošis, P.Vītols. Ķīmijas tehnoloģija; Zvaigzne: Rīga, 1980
  • F.Handle (Ed.). Extrusion in Ceramics; Springer: Berlin, 2007

Ārējās saites

Dielektriķis

Dielektriķis ir viela, kurā ir maz brīvo lādiņnesēju, tādējādi dielektriķis ir viela, kura ļoti slikti vada elektrisko strāvu. Tipiski dielektriķi ir stikls, dažādas plastmasas, keramika, gumija, vizla, kā arī gaiss. Dielektriķi ir arī daudzas citas nejonizētas gāzes un šķidrumi, kā arī destilēts ūdens jeb pilnīgi tīrs ūdens (dabā tīrs ūdens tikpat kā nemēdz būt).

Dielektriķī Kulona spēks, kas darbojas starp lādiņiem, kļūst ε reizes vājāks nekā tad, ja lādiņi atrastos vakuumā, kur ε ir vides relatīvā dielektriskā caurlaidība.

Dielektriskā vidē samazinās elektriskā lauka intensitāte. Dielektriķu molekulām var būt elektriskais dipolmoments pašām par sevi, vai arī tas var veidoties ārējā elektriskā lauka klātbūtnē.

Friča Brīvzemnieka pamatskola

Friča Brīvzemnieka pamatskola ir Friča Brīvzemnieka vārdā nosaukta pamatskola Āgenskalnā Rīgā, kurā mācības notiek no 1. līdz 9. klasei divās izglītības programmās. Skola piedāvā apmeklēt dažādas interešu izglītības programmas — folklora, koriģējošā vingrošana, vizuālās mākslas nodarbības, koris, vokālais ansamblis, tautas dejas, keramika, rokdarbi, skatuves runas nodarbības, kokapstrāde, sporta spēles, rīta rosme un ritmika.

Keramika (Grobiņas pagasts)

Keramika (agrāk arī Rolava) ir apdzīvota vieta Grobiņas novada Grobiņas pagastā. Izvietojusies pagasta ziemeļaustrumos 14,5 km no pagasta centra Dubeņiem, 6 km no novada centra Grobiņas un 204 km no Rīgas.

Apdzīvotā vieta veidojusies ap Rolavas ķieģeļnīcu; mūsdienās — keramikas ražotne Konaks Plus.

Keramika (Padures pagasts)

Keramika ir ciems Kuldīgas novada Padures pagastā. Izvietojies pagasta dienvidaustrumos Andavas upes krastā 4 km no pagasta centra Deksnes, 4,5 km no novada centra Kuldīgas un 159 km no Rīgas. Apdzīvotā vieta izveidojusies pie 1958. gadā dibinātās ražošanas apvienības «Latvijas keramika» Padures ķieģeļu un keramikas fabrikas (vēlāk — «Venta»), kas darbojās pie Padures māla atradnes. Vecā ķieģeļcepļa dūmenis (19. gadsimta beigas) ir vietējas nozīmes kultūrvēstures piemineklis.

Keramika (nozīmju atdalīšana)

Keramika var būt:

keramika — augstās temperatūrās apdedzināti neorganiski materiāli

Keramika — apdzīvota vieta Grobiņas pagastā

Keramika — apdzīvota vieta Padures pagastā

Krūze (Latgales keramika)

Krūze (latgaliešu: kona) ir viens no Latgales keramikas saimniecības trauku tipiem, ko lieto dzērieniem, visbiežāk alum un pienam.

Siluetā krūze ir atvasināta no piena poda, medaunieka vai vāraunieka. Atvasinot no piena poda, krūzi veido ar ar spēcīgāk izvelvētu vēderu, mazliet sašaurinātāku kaklu, kā arī spēcīgi paplašinātām malām. Krūzes priekšpusē mala izliecas snīpītī, savukārt, no krūzes vēdera apakšas tās mugurpusē izveido spēcīgu, plakanu, ērtu lietošanai osu, kas nobeidzas pretvirzienā ar loku, saplūstot ar trauka kaklu zem krūzes malas. Atvasinot krūzi no medaunieka, veidojot to ar krūzei raksturīgo malu un kaklu, iegūst krūzi ar augsti uzrautiem pleciem. Šis krūzes veids nav visai ērts, jo ir nestabils, kas pamatojas uz augsto smaguma centru. Ir iespējams veidot krūzes arī no apvērsta medaunieka formas, iegūstot spraigu vēdera izliekumu un nolaidenus plecus. Šī veida slaidināto krūžu formas ir populāras. Atvasinot krūzes no vāraunieka vai tā apvērstas formas, saglabājot krūzei raksturīgās malas un kaklu, iegūst zemas, smagas, spraiga velmējuma krūzes.Tā kā krūzes lieto kā ikdienā, tā arī svētkos, tās rotā atšķirīgi. Vienkāršām ikdienas krūzēm dekorācijai izmanto virpas līkloci vai Austras koka ornamentu, ko ierauk ar otu. Goda krūzes rotā ar pielīmētiem punktiņiem, plastiskiem iespiedumiem, kā arī pielīmētiem svilpauniekiem. Krūzes vāpē no iekšpuses un ārpuses, neglazētu atstājot tikai ārpuses pašu apakšējo daļu. Krūžu darināšanā izpaužas meistara īpatnējā formu izjūta, taču to siluetos un rotājumos konstatējama Latgalei raksturīgās kopējās iezīmes.

Krūžu tilpumi ir dažādi. Lielās krūzes tiek izmantotas koplietošanai, mazākās — individuālai lietošanai, kurām neveido snīpīti. Veidojot vienādas formas, silueta, dekorējuma un vāpējuma krūzes, bet dažādu izmēru, iegūst krūžu servīzes.

Latgales podniecība

Latgales podniecība (latgaliešu: Latgolys pūdnīceiba) jeb keramika ir tautas mākslas nozare, ar ko nodarbojas keramiķi—podnieki Latgalē. Latgales podniecība ir kolektīvas mākslinieciskās darbības tips.

Kolektīva mākslinieciskā darbība jeb meistaru kopums veido pieredzi, kurā rod padomus atsevišķs tautas mākslas meistars — podnieks, stiprinot tautas mākslas tradīcijas un to noturību. Meistaru kopums ir tradīcijas veidotājs un tālāknesējs, šim kopumam ir izvērsums telpā un laikā, pastāvot robežām.

Latvijas podniecība

Latvijas podniecība jeb keramika ir viena no valstī senākajām mākslas formām, radusies jau neolīta periodā. Latvijas austrumos izplatītā Latgales podniecība ir vislabāk pazīstamākā Latvijas podniecības apakšnozare. Latvijas podniecībai nav raksturīgi dažādu tēlu vai rakstu zīmējumi, parasti podniecības izstrādājumu rotāšanai izmanto glazējumus, tīrtoņa krāsas un gradientus zemes toņos (zaļos, brūnos un citos). Latvijas podniecība ir ietekmējusies no neolīta laika Narvas kultūras, kas tajā laikā aptvēra visu mūsdienu Latvijas un Igaunijas teritoriju, kā arī daļu Lietuvas un Krievijas. Tiek uzskatīts, ka Narvas kultūra ir pārejas forma no Baltijas pirmiedzīvotāju mezolīta kultūras uz Ķemmes-bedrīšu keramikas kultūru, kurai vēlajā neolītā piejaucās klāt arī Auklas keramikas kultūras elementi.

Lašu pilskalns

Lašu pilskalns atrodas Ilūkstes novada Eglaines pagastā zem bijušās Veclašu muižas pils drupām pie autoceļa P70. Kultūrslānī atrasta apmestā, gludā un ripas keramika. Pilskalns izmantots no 1. g.t. p.m.ē. līdz 10.-12. gs. Kokiem apaugušā savrupā kalna augstums ir 15-20 m, plakuma izmēri 80 x 100 m.

Madaļānu pilskalns

Madaļānu (Madelānu, Madalānu) pilskalns ir pilskalns, kas atrodas Aglonas novada Aglonas pagasta centrālajā daļā, Aglonas Madelānu ciemā, Lielā Dubuļkas ezera rietumu krastā.

Pilskalna relatīvais augstums ir 20 metri. Pilskalna plakumu un dienvidu nogāzi vēl nesenā pagātnē lauksaimnieciski apstrādāja, tāpēc nocietinājumi šajā pilskalna daļā vairs nav saskatāmi. Ziemeļu nogāzē palikušas divas terases. Domājams, ka kādreiz terases apjozušas visu pilskalnu.

Pirmie iedzīvotāji apmetnē dzīvojuši jau pirms 3000 gadiem. No šī laika atrasti pavardi, bezripas keramika, akmens un kaula darbarīki, kaula rotadatas, piekariņi, amuleti no dzīvnieku zobiem. Pilskalnā un pie tā esošājā apmetnes vietā un kapulaikā 1979. gada Vladislava Urtāna vadītajos izrakumos atklāta bagātīgs arheoloģiskais mantojums.

Uzplaukumu pilskalns piedzīvoja 12. līdz 13. gadsimtam, kad te dzīvoja latgaļu feodāļi ar saviem padotajiem. Pirmās celtnes būvēja pie nocietinājumiem. Vēlāk, iedzīvotāju skaitam pieaugot, apbūvēja arī pilskalna vidu. Izrakumos atrastas 10 - 12 kvadrātmetru lielas guļkoku dūmistabas ar akmens vai māla krāsnīm un pavardiem, saimniecības ēkas, pagrabi, maltuve, krāsns dzelzs iegūšanai no vietējās purva rūdas, rotkaļa darbnīca, podnieku cepļi, kalve. Iegūti vairāki tūkstoši dažādu senlietu.

Senlietas liecina par sakariem ar citām zemēm - no Krievzemes ievestas stikla krelles un vērpjamie skriemeļi, no Norvēģijas nākušas šīfera galodiņas. Gliemežvāki, kurus sievietes izmantoja kaklarotām, nākuši no Maldivu salām Indijas okeānā. Madelānu pilskalna tirgotāji iemainīja bronzu, alvu, sudrabu, ko uz vietas apstrādāja rotkaļi. Par to liecina rotkaļa darbnīca, tīģeļi, kuros kausēja metālus, un citi priekšmeti. Krāsnīs vairākkārt atrastas no māla veidotas cilvēku galvas.

Kad cilvēku skaits vēl vairāk palielinājās, pilskalna dienvidu piekājē radās ciems, kuru atklāja 1984. gada izrakumos un kurā ir tādi paši arheoloģiskie atradumi kā pilskalnā. Izpētīti arī vairāki kapulaiki, kuros atrastas dažādas rotaslietas.

Pēc Johana Rīvija atstāstītās leģendas, Aglonā 1263. gadā esot nogalināts un apglabāts Lietuvas valdnieks Mindaugs ar dēliem Rukli un Rupeiķi. Mindaugs esot aprecējis Madelānu pilskalna virsaiša meitu Martu.

Mazgājamā bļoda (Latgales keramika)

Mazgājamā bļoda (latgaliešu: mutis bļūda), saukta arī kā mutes bļoda, ir viens no Latgales keramikas saimniecības trauku tipiem, kas tiek pielietots ķermeņa, īpaši sejas mazgāšanai.

Mutes bļodām raksturīgi viegli izliekti sāni, samērā platas, gandrīz līmeniskas rotātas malas. Bļodas iekšpusē sienas pašā augšākajā malā pielīmēts ieapaļš ziepju trauciņš. Mutes bļodas rotā salīdzinoši vairāk kā parastās bļodas. Tām vāpē kā to iekšpusi, tā arī ārpusi, īpaši to augšdaļu. Mutes bļodas kalpo kā goda trauks.

Medaunieks

Medaunieks (latgaliešu: madaunīks) ir māla pods, kas galvenokārt paredzēts medus uzglabāšana; viens no Latgales keramikas saimniecības trauku tipiem. To izmanto arī krējuma, sviesta, tauku un biezpiena uzglabāšanai. Medaunieka siluets ir līdzīgs vārauniekam, tikai proporcijās tas ir slaidāks un siluetā ir pludenākas līknes. Tā smaguma centrs atrodas trauka augšējā daļā. Medaunieka tilpums sasniedz astoņus litrus; tas ir lielākais saimniecības trauku veids, bet tiek darināti arī mazāka tilpuma medaunieki. Tam ir divas platas, stipras un izliektas osas, kas ir piestiprinātas trauka augšējā daļā, to padarot izteiksmīgāku. Rotā ar virpas līkloci, kā arī austras kokiem un jumtiņiem, kas tiek ievilkti ar krāsotu mālu. Trauka iekšpuse un ārpuse ir vāpēta jeb glazēta.

Māls

Māls (arī daudzskaitļa forma māli) ir nogulumiezis, kas pamatā sastāv no sīkās frakcijas (zem 2 um) daļiņām. Māls veidojas, sadēdot laukšpatiem un vizlām. Latvijā sastopamais māls galvenokārt ir veidojies, sadēdot vizlām un mālu frakcija sastāv galvenokārt no hidrovizlu minerāliem. Māla rupjā frakcija parasti satur arī smiltis. Mālu minerāli satur daudz alumīnija oksīda, māls parasti satur arī dzelzs oksīdu, kas to iekrāso sarkanu vai brūnu. Ja dzelzs oksidēšanās pakāpe ir +2 vai dzelzs ir ļoti maz, tad māls ir balts. Māli ir veidojušies dažādos ģeoloģiskajos periodos, un pēc tiem tos arī iedala.

Pārosis

Pārosis ir viens no Latgales keramikas saimniecības trauku tipiem, kas ir lietots ēdiena nešanai uz tīrumu vai citām vietām.

Trauka nosaukumu devusi māla osa, kas savieno trauka abas malas pusapļa izliekumā pāri trauka atvērumam. Pārosis siluetā un proporcijās ir līdzīgs vārauniekam. Tas parasti nav liels, būvķermenis ir 12 — 16 cm augsts. Parasti dekorē pāroša plecu joslu ar virpas līkloci vai maliņu ar plastisku rakstu. Traukam vāpē iekšpusi un ārpuses augšējo daļu.

Lai pārosi pasargātu no sadauzīšanas, nesot ēdienu, to mēdz aptīt ar bērza tāss loksnēm.

Sloinīks

Sloinīks (latgaliešu: sloinīks) ir viens no Latgales keramikas saimniecības trauku tipiem.

Sloinīks ir ievārījuma pods, kura pamatfunkcija ir ievārījuma uzglabāšanai. Sloinīks ir līdzīgs medauniekam, tā siluets ir slaidāks, trauka dibens ir platāks ar mazāk spraigām silueta līknēm. Plecu daļā traukam ir krass izliekums, bet maliņas ir pielāgotas ērtākai poda pārsiešanai. Sloinīka lielums ir no pusotra līdz trijiem litriem tilpuma. Rotā ar virpas līkloci vai gleznotu rakstu. Trauka iekšpuse un ārpuses augšējā daļa ir vāpēta.

Tramvaju satiksme Rīgā

Tramvaju satiksme Rīgā ir viens no sabiedriskā transporta veidiem Latvijas galvaspilsētā, kas nodrošina pasažieru pārvadāšanu Rīgas pilsētas robežās. Kopš 2005. gada 1. janvāra, pēc "Tramvaju un trolejbusu pārvaldes" reorganizācijas pārvadājumus ar tramvajiem veic pašvaldības uzņēmums "Rīgas Satiksme". 2015. gadā ar tramvajiem tika pārvadāti 33 398 059 pasažieri. Patlaban pasažieru pārvadājumi tiek veikti 10 tramvaju maršrutos, kuru kopējais garums 2012. gada 1. jūnijā sasniedza 182 km. Uz 2012. gada 1. jūniju "Rīgas Satiksmes" rīcībā atradās 270 tramvaju vagonu. Rīgā atrodas 3 tramvaju depo, divi - Daugavas labajā krastā Brīvības ielā un Maskavas forštatē, un viens - Daugavas kreisajā krastā Torņakalnā. Kopš 2010. gada 1. novembra depo Torņakalnā ir slēgts, tiek izmantots no ekspluatācijas izņemto tramvaju sastāvu novietošanai.

Tramvaju satiksmes pirmsākumi meklējami 1882. gada 23. augustā, kad Rīgas ielās parādījās pirmie zirgu tramvaji. Nepilnus 20 gadus vēlāk, 1901. gada 23. jūlijā, pilsētā darbību uzsāka elektriskais tramvajs. Šobrīd pamatā tiek izmantoti divu tipu tramvaju sastāvi - Tatra T3A (pirms renovācijas bija pazīstams kā Tatra T3; piegādāti laika posmā no 1974. līdz 1987. gadam) un Tatra T3M (pirms renovācijas bija pazīstams kā Tatra T6B5; piegādāti laikā no 1988. līdz 1990. gadam). Sākot ar 2010. gada 1. jūniju pasažierus 6. tramvaju maršrutā sāka pārvadāt pirmais Čehijā ražotais zemās grīdas tramvajs Škoda 15T. No 2013. gada 7. februāra jaunie tramvaji pasažierus pārvadā arī 11. tramvaju maršrutā. No 2017. gada 5. jūnija tie kursē 1. maršrutā (4. un 6. maršruta apvienojums). Līdz 2012. gada novembrim Rīgai tika piegādāti 20 zemās grīdas tramvaji ar 3 posmiem, sastāva garums 31,4 m, kā arī 6 šī paša modeļa tramvaji ar 4 posmiem, sastāva garums 41 metrs. Patlaban jaunie tramvaji veic pasažieru pārvadājumus tikai 1. un 11. maršrutā, taču vēlāk šādi tramvaji pasažierus varētu pārvadāt arī 5. maršrutā.

2016. gada nogalē visi transportlīdzekļi aprīkoti ar novērošanas kamerām un monitoriem reklāmu un pieturvietu demonstrēšanai. Daudzi no monitoriem vēl joprojām (2019) nedarbojas.

Vāraunieks

Vāraunieks (latgaliešu: vāraunīks) ir viens no Latgales keramikas saimniecības trauku tipiem.

Vāraunieks ir pods ēdiena gatavošanai. Tā augstums ir aptuveni līdzīgs diametram visplatākajā vietā. Vāraunieka siluetam ir raksturīgs vienmērīgs, ar mazu izliekumu veidots paplašinājums virzībā uz augšu, kur ar spraigu izliekumu pāriet īsā kakliņā un noslēdzas ar mazu pavērtu maliņu. Tā smaguma centrs atrodas trauka augšējā daļā. Vāraunieka tilpums svārstās no pusotra līdz pieciem litriem. Tam nav osiņu. Rotā ar atturīgu virpas līkloci vai baltmāla svītriņu augšējā malā. Trauka iekšpuse ir vāpēta, bet ārpuse ir nevāpēta, jo vāpe neiztur straujas temperatūras izmaiņas.Šim traukam līdzīgi izstrādājumi ir bijuši jau vēlīnā neolīta keramikā, kas atrasta Lubānas līdzenuma izrakumos. Parādoties vārāmiem katliem no metāla, vāraunieki sākotnējo funkcionālo nozīmi pakāpeniski zaudē, tā vietā vāraunieki tiek izmantoti produktu — sviesta, tauku, biezpiena uzglabāšanai.

Ķērne (keramika)

Ķērne ir viens no Latgales keramikas saimniecības trauku tipiem. Tā ir paredzēta krējuma uzglabāšanai.

Ķērne pēc tās silueta ir līdzīga starp sloinīku un medaunieku. Ķērnes raksturīgā pazīme ir poda apakšējā daļā tuvu pie pamatnes atrodošais uz āru izvirzītais zariņš ar caurumiņu, kas tiek aizbāzts ar tapiņu. Šis caurumiņš ir nepieciešams pasulu notecināšanai. Ķērnes tilpums var būt dažāds. Trauka iekšpuse ir vāpēta, ārpuse var būt, bet var arī nebūt vāpēta. Ķērne var būt kā ar osiņām, tā arī bez tām.

Ļaks

Ļaks (latgaliešu: ļaks) ir viens no Latgales keramikas saimniecības trauku tipiem, kas ir paredzēts eļļas uzglabāšanai.

Ļaks jeb eļļas trauks kā proporcijās, tā siluetā var būt līdzīgs vārauniekam — ar spraigu izliekumu plecos un strauju augšas sarāvumu, kas noslēdzas ar šauru kakliņu un pavērtām maliņām. Kakliņš var būt arī konusveida ar vertikāla virzījuma būvķermeni. Ļaks var līdzināties arī apvērstam vārauniekam. Ļaka kakliņu aizbāž ar māla aizbāzni, bet ja tā nav, to izgriež no kāda dārzeņa. Ļakam, atšķirībā no citiem traukiem, nav noteiktu proporciju, tas var būt gan placināts, gan pastiepts uz augšu. Tam var būt viena vai divas osiņas, var arī nebūt. Ja tās ir, tas osiņas ir veidotas vertikālā līmējumā, veidotas šaurākas vai platākas. Ļaku vāpē no iekšpuses, bet ārpusei visbiežāk vāpē tikai augšmalu. Ļaku dekorē, īpaši bagātīgi tā augšdaļu, izmantojot virpas līkločus, krāsotu mālu ierautiem punktiņiem, Austras kokiem, jumtiņiem, ko veic ar otu vai radziņu.

Eļļas trauks pasargā no izgarošanas, tāpēc to izmanto eļļas un petrolejas ilgākai uzglabāšanai. Taču to izmanto arī citu šķidrumu uzglabāšanai vai līdzi ņemšanai uz pļavām vai dodoties tālākos ceļos kā ūdenim, pienam, alum, bērzu sulām.Tā kā ļaks ir visai nestabils trauks, to, lai pasargātu no sadauzīšanas, bieži aptin ar bērza tāss loksnēm.

Citās valodās

This page is based on a Wikipedia article written by authors (here).
Text is available under the CC BY-SA 3.0 license; additional terms may apply.
Images, videos and audio are available under their respective licenses.