Ivrits

Ivrits[3] (עִבְרִית, ‘Ivrit) ir semītu saimes mūsdienu ebreju valoda, kura de facto ir viena no divām Izraēlas oficiālajām valodām (otra ir arābu valoda). Ivrita senā forma senebreju valoda ir jūdaisma liturģiskā valoda. Kā saziņas valoda tā izzuda ap 4. gadsimtu, bet sākot ar 1880. gadiem sefardi to atdzīvināja. Mūsdienās ivritā runā aptuveni 7 miljoni Izraēlas iedzīvotāji[4][5] un vēl 2 miljoni ebreju kopienās pārējā pasaulē.[1][2]

Ivrits
עִבְרִית 'Ivrit 
Izruna: IPA: [ʔivˈrit] (standarta Izraēlas),
[ʕivˈɾit] (Izraēlas sefardu),
[ʕivˈriθ] (mizrahi),
[ˈivʀis] (aškenazi)
Valodu lieto: Izraēla un citas zemes, to starpā Argentīna, Beļģija, Brazīlija, Čīle, Kanāda, Zviedrija Francija, Vācija, Irāna, Libāna, Nīderlande, Nigērija, Krievija, Panama, Lielbritānija, ASV un Urugvaja. Jūdaisma liturģiskā valoda vairāk kā 3500 gadu
Runātāju skaits: 9 miljoni[1][2]
izzudusi kā saziņas valoda kopš 4. gadsimta; 1880. gados sefardu atdzīvināta
Valodu saime: Afroaziātu
 Semītu
  Rietumsemītu
   Centrālās semītu
    Ziemeļrietumsemītu
     Kanaaniešu
      Ivrits 
Rakstība: ebreju alfabēts 
Oficiālais statuss
Oficiālā valoda: Karogs: Izraēla Izraēla
Regulators: Ebreju valodas akadēmija
(ivritā: האקדמיה ללשון העברית, HaAqademia LaLashon Ha‘Ivrit)
Valodas kodi
ISO 639-1: he
ISO 639-2: heb
ISO 639-3: ikkurš:
heb — Mūsdienu ivrits
hbo — Senebreju valoda

Skatīt arī

Atsauces

  1. 1,0 1,1 Zeev Klein. «A million and a half Israelis struggle with Hebrew». Israel Hayom, 2013. gada 18. marts. Skatīts: 2013. gada 2. novembrī.
  2. 2,0 2,1 Nachman Gur, Behadrey Haredim. «Kometz Aleph – Au• How many Hebrew speakers are there in the world?». Skatīts: 2013. gada 2. novembrī.
  3. Netiek saukta par ebreju valodu, lai atšķirtu no jidiša, ladino vai citām ebreju valodām
  4. «The differences between English and Hebrew». Frankfurt International School. Skatīts: 2013. gada 2. novembrī.
  5. «Hebrew - UCL». University College London. Skatīts: 2013. gada 2. novembrī.

Ārējās saites

1999. gada Eirovīzijas dziesmu konkurss

1999. gada Eirovīzijas dziesmu konkurss bija 44. Eirovīzijas dziesmu konkurss, kas notika 29. maijā Jeruzalemē. Izraēla ieguva tiesības rīkot konkursu pēc Dana International uzvaras iepriekšējā gada konkursā Lielbritānijā. Par konkursa norises vietu tika izvēlēta Ušikinas Arēna pie Starptautiskā konferenču centra, tā pati vieta, kur notika 1979. gada konkurss.

2002. gada Eirovīzijas dziesmu konkurss

47. Starptautiskais Eirovīzijas dziesmu konkurss norisinājās Tallinā, Igaunijā, 2002. gada 25. maijā. Tiesības rīkot konkursu Igaunija ieguva 2001. gadā, kad par Eirovīzijas uzvarētāju kļuva dziedātāju duets Tanels Padars un Deivs Bentons ar dziesmu "Everybody".

2004. gada Eirovīzijas dziesmu konkurss

49. Starptautiskais Eirovīzijas dziesmu konkurss norisinājās Stambulā, Turcijā, 2004. gada 12. un 15. maijā. Tiesības rīkot konkursu Turcija ieguva 2003. gadā, kad par Eirovīzijas uzvarētāju kļuva dziedātāja Sertaba Erenere.

Par 2004. gada Eirovīzijas dziesmu konkursa uzvarētāju kļuva Ukrainas pārstāve Ruslana ar dziesmu Wild Dances. Latviju pārstāvēja Fomins & Kleins ar dziesmu "Dziesma Par Laimi", kas ar 23 punktiem ieguva 17. vietu pusfinālā un neiekļuva finālā. Pirmoreiz konkursā piedalījās Albānija, Andora, Baltkrievija un Serbija un Melnkalne.

2006. gada Eirovīzijas dziesmu konkurss

Eirovīzijas Dziesmu konkurss 2006 ir 51. Eirovīzijas dziesmu konkurss, kurš notika Olimpiskajā Iekšējā Hallē, Atēnās, Grieķijā. Konkursa pusfināls notika 18. maijā, bet fināls - 20. maijā. EBU, Eiropas Raidorganizācija, sastāda konkursa scenāriju. To vadīja Marija Menounos un Sakis Rouvas, kas 2004. gada Eirovīzijas Diesmu konkursā ieguva 3 vietu.

Oficiālais logo ir līdzīgs 2004. un 2005. gada logo, tikai Turcijas un Ukrainas karogu vietā ir Grieķijas karogs. Konkursa sublogo ir izveidojusi Karamela grieķu televīzijai. Konkursa sauklis ir "Izjūti ritmu".

2010. gada Eirovīzijas dziesmu konkurss

55. Starptautiskais Eirovīzijas dziesmu konkurss norisinājās Oslo, Norvēģijā, 2010. gada 25., 27. un 29. maijā. Konkurss notika jaunuzceltajā Telenor arēnā, kas atrodas Oslo ziemeļu daļā. Tiesības rīkot konkursu Norvēģija ieguva 2009. gadā, kad par Eirovīzijas uzvarētāju kļuva dziedātājs Aleksandrs Ribaks ar dziesmu "Fairytale". Šī bija trešā reize, kad Norvēģija rīko konkursu, agrāk Norvēģijā Eirovīzija notika 1986. un 1996. gadā. Pusfināli notika 2010. gada 25., un 27. maijā, taču fināls notika 29. maijā. Pirms konkursa tika paziņots, ka notiks pusfinālu balsošanas sistēmas maiņa salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu konkursiem, tādējādi palielinot žūrijas ietekmi konkursā un padarot pusfināla balsošanas sistēmu līdzīgāku fināla sistēmai.

Eiropas Raidorganizāciju apvienība (EBU) paziņoja, ka pieliks visas pūles, lai 2010. gada konkursā atgrieztu konkursā tādas valstis, kas jau iepriekš ir piedalījušās, kā Itālija, Monako un Austrija. 2009. gada 13. maija preses konferencē EBU apstiprināja, ka tādām valstīm kā Kazahstāna, Palestīna un Katara netiks dota iespēja piedalīties Eirovīzijas dziesmu konkursā, jo šīs valstis un teritorijas nav iekļautas Eiropas Raidorganizāciju apvienības teritorijā.Andoras, Čehijas, Ungārijas, un Melnkalnes atlašu organizatori oficiāli paziņoja, ka nepiedalīsies 2010. gada konkursā.

2019. gada Eirovīzijas dziesmu konkurss

2019. gada Eirovīzijas dziesmu konkurss (angļu: Eurovision Song Contest 2019; franču: Concours Eurovision de la chanson 2019) bija 64. ikgadējais Eirovīzijas dziesmu konkurss. Trešo reizi konkursa vēsturē tas notika Izraēlā, bet pirmo reizi Telavivas pilsētā, kas konkursu rīkoja pēc dziedātājas Netta uzvaras 2018. gada konkursā Lisabonā, Portugālē ar dziesmu Toy. Trīs šovus vadīja Erezs Tals un Bara Refaeli, kā arī Asī Azārs un Lūsija Ajūba, kas bija green room vadītāji.Konkursā piedalījās 41 valsts. Bulgārija un Ukraina izstājās no konkursa pirms tā sākuma.

Pusfināli notika 2019. gada 14. maijā un 16. maijā, savukārt fināls — 18. maijā.Konkursā uzvarēja Dankans Lorencs ar dziesmu Arcade no Nīderlandes.

Abāsīdu kalifāts

Abāsīdu kalifāts (arābu: العبّاسيّون‎, al-‘Abbāsīyūn) bija kalifāts Tuvajos Austrumos, ko dibināja viena no varenākajām musulmaņu dinastijām Abāsīdi. Abāsīdu kalifāts pastāvēja no 750. gada, kad beidza eksistēt Umajādu kalifāts, līdz 1258. gadam, kad lielu daļu no kalifāta pakļāva Mongoļu impērija.

Dienvidrietumāzija

Dienvidrietumāzija (bieži tiek jaukta ar Tuvajiem Austrumiem) ir Āzijas dienvidrietumu daļa. Termins Rietumāzija parasti tiek lietots rakstos par arheoloģiju un šī reģiona aizvēsturi. Atšķirībā no termina "Tuvie Austrumi", ar kuru pamatā saprot reģionu, kas sevī iekļauj arī Āfrikas valsti Ēģipti, Rietumāzija ir tīri ģeogrāfisks termins, ar kuru saprot Āzijas dienvidrietumu daļu.

Ebreju alfabēts

Ebreju alfabēts (ivritā: אלפבית עברי, Alephbet 'Ivri) ir rakstības sistēma, kuru izmanto ivrita un citu ebreju valodu pierakstīšanai.

Eirovīzijas dziesmu konkursa uzvarētāji

Eirovīzijas dziesmu konkursā ir uzvarējušas 66 dziesmas. Konkursa vēsturē ir bijis daudz paņēmienu uzvarētāja noskaidrošanai, pašlaik tas tiek noteikts televīzijas skatītāju un žūrijas balsojumā. Dziesma, kas saņem visvairāk punktus, tiek pasludināta par uzvarētāju.Līdz šim ir notikuši 62 konkursi, katru gadu ir bijis viens uzvarētājs, izņemot 1969. gada konkursu, kad bija četri uzvarētāji. Eirovīzijā uzvaru ir guvušas 27 dažādas valstis. Pirmajā konkursā 1956. gadā uzvarēja Šveice. Visvairāk uzvaru ir Īrijai (septiņas). Vienīgais mākslinieks, kas Eirovīzijā uzvarējis vairāk nekā vienu reizi, ir īrs Džonijs Logans (1980. gadā un 1987. gadā). Arī Latvija ir uzvarējusi konkursā — 2002. gadā uzvarēja Marie N.

Pašreizējais uzvarētājs ir Dankans Lorencs no Nīderlandes.

Eliezers Ben-Jehuda

Eliezers Ben-Jehuda (ivritā: אליעזר בן־יהודה; dzimis kā Eliezers Ichaks Perelmans 1858. gada 7. janvārī, miris 1922. gada 16. decembrī) bija ebreju leksikogrāfs un laikrakstu redaktors. Viņš ir mūsdienu ivrita atjaunotājs.

Ideja par senās ebreju valodas kā nācijas valodas atdzimšanu Ben-Jehudam radusies, mācoties skolā Daugavpilī (Dinaburgas reālģimnāzija). Dibinājis Ivrita komiteju, kas pašlaik pazīstama kā Ivrita akadēmija. Ben-Jehuda ir pirmās mūsdienu ivrita vārdnīcas autors.

Izraēla

Izraēla (ivritā: יִשְׂרָאֵל‎, Yisra'el; arābu: إِسْرَائِيلُ‎, Isrā'īl), oficiāli Izraēlas Valsts, ir valsts, kura atrodas Tuvajos Austrumos, Vidusjūras austrumu piekrastē. Tā robežojas ar Libānu ziemeļos, Sīriju ziemeļaustrumos, Jordāniju austrumos un Ēģipti dienvidrietumos. Valsts galvaspilsēta ir Jeruzaleme, taču Izraēlas valdīšana pār to nav viennozīmīgi starptautiski atzīta, tādēļ parasti to valstu vēstniecības, kurām ir diplomātiskās attiecības ar Izraēlu, atrodas ārpus galvaspilsētas. Izraēla ir parlamentāra, demokrātiska republika ar vispārēju vēlēšanas sistēmu. Valstij ir 120 vēlētu pārstāvju liels parlaments, kuru sauc par Knesetu.

Mirusi valoda

Par mirušu valodu sauc valodu, kurai vairs nav dzimtās valodas prasmes līmeņa runātāju. Parasti tas notiek, kad valoda piedzīvo valodas iznīkšanu, kad kāda valoda pilnībā tiek aizvietota ar citu valodu, kā, piemēram, koptu valoda tika aizvietota ar arābu valodu, un daudzas Amerikas indiāņu valodas tika aizvietotas ar angļu, franču, spāņu vai portugāļu valodu.

Valoda izmirst arī tādos gadījumos, kad valodai strauji attīstoties vai asimilējoties tā attīstās par atvasinātu valodu vai pat valodu saimi. Piemēram, šodien mirusī latīņu valoda ir pirmvaloda mūsdienu romāņu valodu saimei; sanskrits ir mūsdienu indiešu valodu priekštecis, senslāvu valoda — mūsdienu dienvidslāvu valodu priekštecis.

Dažos gadījumos mirusī valoda paliek lietošanā kā zinātniskā, likumdošanas vai liturģiskā valoda. Sanskrits, latīņu valoda, baznīcslāvu valoda, avesta, geeza, koptu un citas mirušās valodas turpina lietot kā svētās valodas.

Dažos gadījumos mirušās valodas tiek atdzīvinātas un turpinās kā dzīvās valodas. Viens no retajiem veiksmīgajiem piemēriem ir ivrits, kurš ilgus gadsimtus tika lietots tikai kā rituāla liturģiju valoda, bet tika veiksmīgi atdzīvināta un šobrīd tajā ikdienā runā apmēram 7 miljoni cilvēku.

Rabīns

Rabīns (ivritā: רב) ir reliģisks ebreju tituls, kas ceļas no ivrita vārda rabbi vai aramiešu vārda rabbuni (meistars, skolotājs). Arī Jēzus no Nācaretes tiek uzrunāts kā "rabbi" Jaunajā derībā.

Tradicionāli ivritā "rabīns" nozīmēja reliģisku "skolotāju", vai precīzāk "mans augstais", ja tika lietots attiecībā pret jebkuru augstākstāvošu personu.

Semītu valodas

Semītu valodu saime ir viens no galvenajiem afroaziātu valodu saimes atzariem, kurā runā ap 300 miljonu cilvēku Tuvajos Austrumos, Ziemeļāfrikā un Somālijas pussalā. Visplašāk lietotās semītu saimes valodas ir arābu valoda (ieskaitot visas varietātes), kurā kā dzimtajā valodā runā vairāk kā 200 miljoni cilvēku, amharu valoda (27 miljoni), tigrinja (ap 6,7 miljoni), ivrits (ap 7 miljoni) un aramiešu valoda.

Semītu valodas bija vienas no pirmajām, kuras ieguva rakstību. Ebliešu un akadiešu valodās ķīļu rakstu sāka izmantot 3. gadu tūkstoša p.m.ē. vidū. Citas semītu valodas izmantoja Ugaritas, feniķiešu, aramiešu, sīriešu, arābu, dienvidarābijas un geeza rakstu sistēmas. Maltiešu valoda ir vienīgā semītu valoda, kas izmanto latīņu alfabētu.

Tuvie Austrumi

Tuvie Austrumi ir starpkontinentāls reģions, kas aptver Dienvidrietumāziju bez Kaukāza valstīm, kā arī Ēģipti, kas lielākoties atrodas Āfrikā. Reģions atrodas starp Eiropu un Vidējiem Austrumiem, teritorijā no Vidusjūras austrumu krasta līdz Persijas līcim. Tuvie Austrumi ir Āfrikas-Eirāzijas apakšreģions.

Parasti ar šo jēdzienu saprot dienvidrietumu Āzijas valstis no Irānas līdz Ēģiptei (Izraēla, Jordānija, Libāna, Sīrija, u.c.), tāpēc arī Ēģipte tiek uzskatīta par Tuvo Austrumu valsti, lai arī tā lielākoties atrodas Ziemeļāfrikā, nevis Āzijā. Tādas valstis kā Lībija, Tunisija un Maroka toties tiek uzskatītas par Ziemeļāfrikas valstīm. Mūsdienu valstis ir izveidojušās 20. gadsimtā un nemitīgi bijušas iesaistītas pilsoņu karos un savstarpējos konfliktos.

Šīs teritorijas pamatkultūras ir persiešu, arābu un turku kultūras, kam katrai ir atšķirīga valoda un etniskais sastāvs. Šis reģions ir saistīts ar trijām nozīmīgām reliģijām un to rašanos — jūdaismu, kristietību un islāmu. Tuvie Austrumi ir vairāku pasaules senāko civilizāciju izcelsmes vieta.

Austrumdaļā zeme ir neauglīgāka, toties mitrāka un auglīgāka tā ir Vidusjūras piekrastē.

Umajādu kalifāts

Umajādu kalifāts (arābu: الخلافة الأموية‎) bija otrais no četriem lielajiem arābu kalifātiem Tuvajos Austrumos, kas izveidojās pēc pravieša Muhameda nāves. Umajādu kalifāts pastāvēja no 661. gada līdz 750. gadam, kad tika izveidots Abāsīdu kalifāts un Kordovas emirāts. Kalifāta pastāvēšanas laikā valdīja četrpadsmit Umajādu dinastijas kalifi: Muavija I (661-680), Jazids I (680-683), Muavija II (683–684), Marvāns I (684–685), Abdelmaliks (685–705), Al Valids I (705–715), Suleimans ibn Abdelmaliks (715–716), Umars II (717-720), Jazids II (720–724), Hišams ibn Abdelmaliks (724–743), Al-Valids II (743–744), Jazids III (744), Ibrahims ibn Al-Valids (744) un Marvāns II (744–750). Lai gan Umajādu dinastijas dzimtā pilsēta ir Meka, kalifāta galvaspilsēta bija Damaska.

Šimona Dubnova Rīgas Ebreju vidusskola

Šimona Dubnova Rīgas Ebreju vidusskola ir viena no Rīgas vidusskolām, kas atrodas Miera ielā 62 Centra apkaimē.

Šmuels Josefs Agnons

Šmuels Josefs Agnons (ivritā: שמואל יוסף עגנון; dzimis 1888. gada 17. jūlijā, miris 1970. gada 17. februārī) bija ebreju rakstnieks, viena no centrālajām modernās ivrita daiļliteratūras figūrām.

Viņa darbos ir konflikts starp tradicionālo ebreju dzīvi un valodu un moderno pasauli. Agnons arī palīdzēja paplašināt stāstītāja lomas literatūrā raksturīgo koncepciju. 1966. gadā kopā ar Nelliju Zaksu saņēma Nobela prēmiju literatūrā.

Citās valodās

This page is based on a Wikipedia article written by authors (here).
Text is available under the CC BY-SA 3.0 license; additional terms may apply.
Images, videos and audio are available under their respective licenses.