Ideoloģija

Ideoloģija (no franču idéologie < sengrieķu idea ‘jēdziens’ + logos ‘mācība’) ir jebkura politisko, tiesisko, filozofisko, tikumisko, reliģisko un estētisko uzskatu un nostādņu sistēma, kas ir pamatā politiskas vai sabiedriskas darbības programmām un vairāk vai mazāk atspoguļo kādas grupas vai šķiras ideālus un intereses.

Eugène Delacroix - Le 28 Juillet. La Liberté guidant le peuple
Jēdziens ideoloģija radās Franču revolūcijas apstākļos
20. gadsimts

20. gadsimts jeb XX gadsimts ir gadsimts, kurš pēc Gregora kalendāra sākās mūsu ēras 1901. gada 1. janvārī un beidzās 2000. gada 31. decembrī. 20. gadsimts cilvēces vēsturē ir nozīmīgs daudzās jomās. Šajā gadsimtā strauji pieauga cilvēku skaits uz planētas. Šī iemesla dēļ parādījās jauni izgudrojumi un idejas tehnoloģiju, medicīnas, socioloģijas, ideoloģijas un politikas nozarēs. Iespējams, ka tieši nākamajos desmit gados pēc Pirmā pasaules kara tehnoloģiskā attīstība cilvēces vēsturē ir bijusi visstraujākā, kāda jebkad ir bijusi. Šajā gadsimtā arī parādījušies jauni termini, kurus pirms tam nelietoja, piemēram, ideoloģija, pasaules karš, genocīds, kodolkarš u.c.

Agudas Izrael (Latvija)

Agudas Izrael (ivritā: אגודת ישראל — 'Izraēla savienība') bija ebreju politiskā partija Latvijā. Tās vadītājs bija Mordehajs Dubins. Partija bija daļa no starptautiskās Agudas Izrael kustības. Tā bija viskonservatīvākā no Latvijas ebreju partijām, tas elektorātu veidoja ortodoksālie ebreji. Partija sadarbojās ar Latviešu zemnieku savienību.Pēc Ulmaņa apvērsuma 1934. gada maijā tika apturēta Agudas Izrael kā partijas darbība, taču tā turpināja pastāvēt kā biedrība. No 1934. līdz 1940. gadam biedrība izdeva laikrakstu Haint (latviešu: Šodien).

Anarhisms

Anarhisms (grieķu: ἀναρχία, anarkhiā — "bez valdnieka") ir politiska filozofija vai ideoloģija, kas ietver teoriju, ka sabiedrībai būtu jāorganizējas pašai, bez hierarhiskām organizācijām, bet ar demokrātisku pārvaldes sistēmu. Daļa anarhistu uzskata, ka valstij nav vajadzīga valdība, ka tā ir kaitīga un/vai pat nevēlama. Anarhistu atbalstīto sistēmu sauc par anarhiju. Tomēr anarhisti nav vienisprātis par to, kas tad īsti ir anarhisms.

Beluorizonti

Beluorizonti, arī Belu Orizonti (Brazīlijas portugāļu: Belo Horizonte, izrunā: [bɛloɾiˈzõntʃi] — “Skaistais apvārsnis”) ir pilsēta Brazīlijas dienvidaustrumos, Minasžeraisas štata administratīvais centrs un lielākā pilsēta. 2018. gadā tajā dzīvoja aptuveni 2,5 miljoni iedzīvotāju, līdz ar to tā ir Brazīlijas sestā lielākā pilsēta, un trešā lielākā Brazīlijas Dienvidaustrumu reģionā (aiz Sanpaulu un Riodežaneiro). Beluorizonti platība ir 331 km², un ir gan līdzenas teritorijas, gan kalni. Atrodas 716 km attālumā no Brazīlijas galvaspilsētas Braziljas.

Reģionā pirmās apmetnes tika veidotas 18. gadsimta sākumā, taču pilsēta tādā izskatā, kādā ir mūsdienās, tika plānota 1890. gados, lai aizvietotu Ourupretu kā štata administratīvo centru. Beluorizonti ir plānota pilsēta, to cēla laikā kad Brazīlijā valdīja pozitīvisms un spēcīga republikas ideoloģija. Pilsētas tiesības ieguva 1897. gada 12. decembrī. Pilsētā ir mūsdienu un klasisko ēku sajaukums, tāpat tajā atrodas vairāki modernās Brazīlijas arhitektūras mākslas darbi. Pilsēta tika būvēta uz vairākiem pakalniem un to pilnībā ieskauj Kurralas kalni, kas kalpo kā dabiska pilsētas robeža.

Beluorizonti ir bāzēti trīs profesionāli futbola klubi — América, Atlético Mineiro un Cruzeiro. Tāpat pilsēta bija viena no 2014. gada FIFA Pasaules kausa norises vietām.

Ceire-Cion

Ceire-Cion (ivritā: צעירי ציון — 'Cionas jaunatne') bija ebreju politiskā partija Latvijā. Tās vadītājs bija Maksis Lazersons. Tā apvienoja cionisma un demokrātiska sociālisma idejas. Viens no partijas mērķiem bija izveidot ebreju valsti Palestīnā.1931. gadā apvienojās ar Latvijas Cionistu sociālistu organizāciju, izveidojot Cionistu sociālistu partiju.

Darba partija

Darba partija bija sociāldemokrātiskā partija Latvijā. Radās 1997. gadā, atšķeļoties no Demokrātiskās partijas "Saimnieks". 2001.—2005. g. bija pie varas Rīgā. 9. Saeimas vēlēšanās piedalījās LSDSP sarakstā. 2008. gadā sākās partijas likvidācijas process.

Kristīgo zemnieku un katoļu partija

Kristīgo zemnieku un katoļu partija bija politiskā partija Latvijā. Tā tika dibināta 1920. gadā un likvidēta 1934. gadā, līdz ar Ulmaņa apvērsumu. Partijas vadītājs bija Jāzeps Rancāns.

Partija tika izveidota 1920. gada janvārī ar nosaukumu "Latgales Kristīgo zemnieku savienība". 1925. gada februārī pārsaukta par Kristīgo zemnieku partiju, bet 1933. gada augustā tās nosaukums tika nomainīts uz "Kristīgo zemnieku un katoļu partija". Partijas darbība apturēta 1934. gada maijā.1958. gadā trimdā atjaunota partijas darbība.

Latvijas Ceļš

Latvijas Ceļš (saīsināti LC) bija labēji liberāla politiska partija, kas dibināta 1993. gada 25. septembrī. Partijas ideoloģija tika formulēta priekšvēlēšanu dokumentos, starp kuriem bija vadošo Latvijas un ārzemju latviešu ekonomistu izstrādātā valsts saimnieciskās attīstības programma “Latvija 2000”. LC sevi uzskatīja par liberālās ideoloģijas pārstāvjiem (dažos programmatiskajos dokumentos — liberāli konservatīvās — kā minēts 2001. gada februārī 11. kongresā pieņemtajā programmā).

Par pirmo partijas priekšsēdētāju kļuva Valdis Birkavs. No 1997. gada novembra līdz 2000. gada decembrim LC vadīja Andrejs Panteļējevs. Kopš 2000. gada decembra līdz 2003. gadam partijas priekšsēdētājs bija Andris Bērziņš, pēc viņa Jānis Naglis (2003.-2004.) un Ivars Godmanis (2004.-2007.). No LC tās pastāvēšanas laikā bija visvairāk Ministru prezidentu un arī ministru starp visām partijām. Tradicionāli partijai “Latvijas Ceļš” “piederēja” Ārlietu ministrija.[nepieciešama atsauce]Partija “Latvijas Ceļš” beidza pastāvēt 2007. gada augustā, kad tā saplūda ar savu partneri iepriekšējās vēlēšanās Latvijas Pirmo partiju, izveidojot jaunu partiju LPP/LC.

Latvijas Komunistiskā partija

Latvijas Komunistiskā partija bija marksistiska partija Latvijā 20. gadsimtā, valdošā partija Latvijas SPR un Latvijas PSR.

Galvenais preses izdevums — laikraksts "Cīņa".

Latvijas Pirmā partija

"Latvijas Pirmā partija" bija Latvijas politiskā partija, kas dibināta 2002. gadā. 2007. gadā partija apvienojās ar partiju Latvijas ceļš, izveidojot partiju LPP/LC.

Līdztiesība (partija)

"Līdztiesība" bija politiskā partija Latvijā. No 1998. gada ietilpa apvienībā PCTVL. Beidza pastāvēt 2007. gadā, līdz ar PCTVL pārtapšanu par politisku partiju.

Marksisms

Marksisms ir filosofiski sociālpolitiska teorija par kapitālistiskā sabiedrībā valdošu šķiru konfliktu, kas neizbēgami noved pie sociāla apvērsuma un ekonomiskās sistēmas maiņas. Marksisms sakņojas Kārļa Marksa (1818-1883) un Fridriha Engelsa (1820-1895) sociālekonomikas un vēstures teorijās:

filozofiskais marksisms — dialektiskais materiālisms un uz tā pamata izveidotais vēstures procesa skaidrojums: vēsturiskais materiālisms

zinātniskās koncepcijas — ekonomikā, socioloģijā, politoloģijā

ideoloģija — koncepcija par tirgus ekonomikas sociālo netaisnīgumu, šķiru cīņu un revolūcijas nepieciešamību

komunisms

Sociāldemokrātija

Militārisms

Militārisms var būt valsts politika, kurai raksturīga intensīva bruņošanās, lai stiprinātu militāro potenciālu agresijai pret citām valstīm, ideoloģija, kas attaisno militāra spēka lietošanu attiecībā pret citām valstīm. Tas var būt arī politiskais režīms, kurā noteicošā loma ir bruņotajiem spēkiem un militārrūpnieciskajam kompleksam vai militāro ideālu un noskaņojuma pārmērīga ietekme sabiedrībā.

Nacionālisms

Nacionālisms ir etniski konservatīva politiska ideoloģija, kas pirmajā vietā stāda nācijas identitātes jēdzienu. Nacionālisms ietver nācijas identitātes un vērtību aizsardzību, tas bieži tiek kļūdaini jaukts ar šovinismu, kurā sava nācija tiek uzskatīta kā objektīvi pārāka par citām.

Nacionālisms ir ideoloģija, kas uzskata nāciju par cilvēka sabiedriskās dzīves pamatu — radies 18. gadsimtā, jau 19. gadsimtā tas sāk dominēt valstu iekšējā politikā.[nepieciešama atsauce]. Nacionālisma jūtas sakņojas kā vēsturisko, tā ģeogrāfiskos, kā valodiskos, tā kultūras apstākļos. Nacionālismam raksturīga noteiktas grupas locekļa piederības izjūta, apziņa, ka cilvēks pieder kādai noteiktai tradīcijai, kas ir atšķirīga no citu grupu tradīcijām.

Nacionālā apvienība "Visu Latvijai!"—"Tēvzemei un Brīvībai/LNNK"

Nacionālā Apvienība (saīsinājumā NA), oficiāli Nacionālā apvienība "Visu Latvijai!"—"Tēvzemei un Brīvībai/LNNK" (saīsinājumā Nacionālā apvienība VL—TB/LNNK) ir nacionāli konservatīva politiskā partija Latvijā. Ar 13 vietām Saeimā, Nacionālā Apvienība ir ceturtā lielākā partija Saeimā.

Partija sākumā veidojusies kā partiju apvienība, kas apvienoja politiskās partijas Tēvzemei un Brīvībai/LNNK un "Visu Latvijai!" vienā kopīgā politiskā partijā 10. Saeimas vēlēšanām, kurās tā saņēma 8 vietas Saeimā, kas to padarīja par ceturto lielāko politisko partiju Saeimā. 11. Saeimas vēlēšanās politiskā partija ieguva 17 vietas Saeimā, saglabājot ceturtās lielākās politiskās partijas statusu. 11. Saeimā partija veidoja koalīciju ar citām partijām, izkļūstot ārā no opozīcijas.

Nacionālo apvienību ilgstoši vadīja divi līdzpriekšsēdētāji — Raivis Dzintars un Gaidis Bērziņš, taču kopš 2017. gada 9. decembra tai ir viens priekšsēdētājs — Raivis Dzintars. Nacionālā apvienība strādā Māra Kučinska valdībā ar trim ministriem — kultūras (Dace Melbārde), tieslietu (Dzintars Rasnačs) un vides un reģionālās attīstības (Kaspars Gerhards), tā Saeimā ir pārstāvēta ar 16 deputātiem, bet Eiropas Parlamentā ar 1 deputātu (Roberts Zīle). Nacionālās apvienības deputāte Ināra Mūrniece, ieņemot Saeimas priekšsēdētājas amatu, ir otra augstākā Latvijas valsts amatpersona.

Nacionālā apvienība vada Ogres (Egils Helmanis), Rundāles (Aivars Okmanis), Bauskas (Raitis Ābelnieks), Priekules (Vija Jablonska), Engures (Gundars Važa), Saulkrastu (Ervīns Grāvītis), Kocēnu (Jānis Olmanis) un Smiltenes (Gints Kukainis) novadus, bet kopumā tā 66 pašvaldībās ir pārstāvēta ar 166 deputātiem.

Partija iestājās par latviešu nacionālo interešu aizstāvību, formulējot mērķi "panākt labklājību, taisnīgumu un drošību nacionālā — latviskā Latvijā". Politiskajai partijai ir iedibinātas vairākas tradīcijas — 18. novembra lāpu gājiens, 16. marta karogu aleja, 15. maija sarkanbaltsarkani karogotais Vienības autobrauciens, 23. augusta Svecīšu ceļš pie Brīvības pieminekļa u.c.

Padomju Savienība

Padomju Sociālistisko Republiku Savienība (PSRS) (krievu: Союз Советских Социалистических Республик (CCCP)) bija totalitāra komunistiska lielvalsts, kas pastāvēja Eirāzijas ziemeļos no 1922. līdz 1991. gadam. Izveidojās pēc Krievijas pilsoņu kara, sabrūkot Krievijas Republikai un visai varai koncentrējoties boļševiku partijas rokās. 1922. gada beigās federatīvā valstī apvienojās Krievijas PFSR, Ukrainas PSR, Baltkrievijas PSR un Aizkaukāza PFSR, reālajai varai paliekot Maskavas centrālās valdības rokās. Padomju Savienība 1940. gada 17. jūnijā okupēja Latviju, nelikumīgi izveidojot Latvijas PSR, kuru anektēja 1940. gada 5. augustā. 1991. gada 6. septembrī PSRS atzina Latvijas neatkarību.

1936. gada PSRS konstitūcija valsts iekārtu definēja kā proletariāta diktatūru, 1961. tika pasludināta pārēja uz "visas tautas valsti", bet 1977, gada konstitūcija valsti definēja kā attīstītā sociālisma valsti, kuras mērķis ir komunisma ieviešana.

Politiskais spektrs

Politiskais spektrs ir politisko ideoloģiju iedalījums, kurā tās novieto uz iedomātas ass vai nu pa kreisi, vai pa labi no iedomāta centra.

Ekonomiskā ziņā jo augstāk tiek vērtētas kopienas intereses pār indivīda interesēm, jo tālāk pa kreisi politisks spēks atradīsies. No otras puses, jo augstāka indivīda finansiālā neatkarība zem kāda politiska spēka, jo tālāk šāds spēks būs pa labi.Alternatīvi vārdi kā atsaukties uz šiem pretpoliem kreisam politiskam spēkam ir "sociālistisks/sociāldemokrātisks", savukārt labēju politisku spēku var saukt par "kapitālistisku".

Tomēr politiski spēki nav tikai "sociālistiski" vai "kapitālistiski" — ir papildu dimensija, papildus tie var būt vai nu liberāli vai konservatīvi. Liberāls politisks spēks paceļ indivīda intereses pār kopienas interesēm, savukārt konservatīvs politisks spēks paredz, ka kopienas viedoklis ir svarīgāks par atsevišķa indivīda viedokli.

Šo divu asu savienošana vienā grafikā ļauj politisko spektru izteikt divās dimensijās, ko sauc par Nolana grafiku (skat. attēlu pa labi).

Politiskā terminoloģija mēdz būt ļoti neviennozīmīga (piemēram, ASV vārds libertarian apzīmē labēju liberāli, savukārt gandrīz analogais vārds libertário Portugālē apzīmē kreisu anarhistu). Tāpēc pirms nosaukumu salīdzināšanas ir vērts izsvērt, pirmkārt, kā attiecīgā ideoloģija sadala naudu un, otrkārt, cik daudz brīvības ar naudu nesaistītās lietās ir indivīdam šajā ideoloģijā, jo līdzīgi vārdi var būt maldinoši un apzīmēt pavisam atšķirīgas lietas.

Politiskā partija

Partija ir politiska organizācija, kuru izveidojuši kādas valsts pilsoņi, lai uz politisko mērķu kopības pamata veiktu politisko darbību, piedalītos vēlēšanu kampaņā, izvirzītu deputātu kandidātus, vadītu deputātu darbību parlamentā un pašvaldībās un ar deputātu starpniecību īstenotu savu programmu, kā arī iesaistītos valsts pārvaldes institūciju izveidē.

Politiskās partijas demokrātiskā sabiedrībā ir pilsoņu kopuma spogulis. Tā parāda sabiedrības sadalījumu pēc interesēm, nacionālās piederības un citām pazīmēm. Pēc programmās deklarēto politisko, sociālo un ekonomisko jautājumu risinājuma partijas var iedalīt labējās, centriskās un kreisajās. Eksistē arī ekstrēmistiskas ultralabējas un ultrakreisas partijas, kuras parasti no politiskās arēnas ar likumu tiek nobīdītas malā, jo demokrātiskai sabiedrībai nav pieņemama to politika, kas pieļauj vai pat paredz vardarbīgu valsts varas sagrābšanu un teroru, nevis ar likumiem sankcionētu parlamentāro cīņu. Eksistē partiju iedalījumi arī pēc citām pazīmēm, piemēram, masu partijas un amerikāniskā tipa partijas. Partiju iedalījums ir relatīvs, jo partijai var būt kreisa ekonomiskā programma, bet labēja politiskā un tamlīdzīgi.

Pēc struktūras un darbības veida partijas iedala:

Elitāra partija - Eiropā sākot no XIX gs. vidus, līdz XX gs sākumam, pilsoniskās partijas veidojās kā elitāras politiskas organizācijas, kuras pildīja noteiktas prasības ierobežota vēlētāju skaita apstākļos. Šādas partijas pamatuzdevums bija aizstāvēt šauras grupas intereses, kur partiju līderi pārstāvēja ne tik daudz noteiktas sabiedrības daļas intereses cik valsts intereses, jo paši piedalījās un ieņēma nozīmīgu lomu valsts pārvaldē. Tās bija pārstāvniecības, kas ietvēra sevī gan valsts un noteiktas, šauras sabiedrības daļas intereses. Pie šī modeļa būtu jāpieskaita arī t.s. slēgta tipa partijas. Pirmā šīs organizācijas pazīme ir tās ierobežotā daba, jo partija sastāv no neliela biedru skaita, kuru ietekme un iekšējā vienotība padara šo organizāciju labi organizētu un vienotu.

Kadru partija - elitāras partijas izveidoja priekšnosacījumus tipiskai kadru partijai, kura varēja arī nepārstāvēt eliti, taču arī šajā organizācijā galveno lomu ieņem partijas līderi un to prasme organizēt partijas darbību.

Masu partija - no XIX gs. otrās puses līdz pat XX gs. 60. gadiem, palielinoties sabiedrības vēlēšanu tiesībām, visā Eiropā veidojās masu partijas. Svarīgs elements ir ideoloģija. Industrializācijas perioda un vēlēšanu tiesību palielināšanas laikā masu partija kļūst par vienotājposmu vai saikni starp sabiedrību un valsti. Šo partiju politiskie uzdevumi ir opozīcija pie varas esošai elitei, un sociālo reformu realizācija, kas tiek panākta ar daudzu sabiedrības sektoru un pilnvarotu līderu starpniecību. Tā ir tipiska pilsoniskas sabiedrības pārstāvniecība, kuras uzdevums ir valsts politikas ietekmēšanā ilgtermiņā līdz vēlamo rezultātu sasniegšanai. Partijas atbalstītāju vienotājs ir netik daudz harismātiski līderi, cik ideoloģija un ticība no tās izrietošajiem mērķiem.

Universālā partija (Cath — All) - parādās pēc II Pasaules kara. Pāreja uz šo modeli raksturīga tieši kreisajām masu partijām, kuras pārorientējās uz masu interešu pārstāvēšanu valsts pārvaldē nevis opozīcijā, pārstāvot tikai strādnieku šķiras, bet nu pārstāvot arī vidusšķiru intereses. Lēmuma pieņemšanas process notiek pēc top down principa. Partijas biedri ir partijas elites organizēti pārstāvji, kas darbojas jau kā starpnieki starp sabiedrību un valsti. Tāpat kā masu partijas modelī, universālā partija cenšas ietekmēt valsts politiku, taču jau daudz savtīgāku mērķu realizēšanai, lai attaisnotu sava pragmatiskā patērētāja intereses. Partijas mērķi tiek veidoti, kampaņveidīgi un īstermiņā. Partijas finansu resursi tiek iegūti no visiem iespējamiem avotiem.

Karteļa partija - parādās XX gs. otrajā pusē. Arī pārstāv dažādus sabiedrības slāņus, taču līderi jau ir profesionāli politiķi. Šāda modeļa partijas iekšienē eksistē līderu vienošanās noteiktu politisku mērķu sasniegšanā un kampaņu veidošanā. Šim modelim raksturīgiu valsts piešķirti komunikācijas kanāli, kā arī daļējs valsts finansējums. Pie tam rezultātu sasniegšanai tiek izmantota profesionālu polittehnologu palīdzība, kuri var arī nebūt partijas biedri. Rezultātā partija drīzāk pārstāv valsts varu daļā sabiedrības, nevis sabiedrību valsts pārvaldē.

Sociāldemokrātija

Sociāldemokrātija ir politiska ideoloģija, kas aizstāv ideju par pakāpeniskas evolūcijas ceļā sasniedzamu demokrātisko sociālismu. Mūsdienu sociāldemokrātija atbalsta jaukta tipa ekonomiku, cilvēktiesības, sociālās un citas tiesības, legālo imigrāciju un multikulturālismu, dažādas sociālās programmas, kas saistītas, piemēram, ar bezmaksas medicīnisko aprūpi, bezmaksas izglītību, progresīvo nodokļu sistēmu, labklājības valsts modeli, bezdarba mazināšanu, noliedz monopolus un negodīgu konkurenci, ortodoksālo sociālistu idejas, piemēram, par kopīpašumu un citas.

Sociāldemokrātijas aizsākumi ir meklējami 19. gadsimta otrajā pusē, kad notikās Rūpnieciskā revolūcija, kuras rezultātā pieauga gan darba ņēmēju skaits, gan arī sabiedrības noslāņošanās. Sākotnēji par sociāldemokrātiem sauca visus kreiso ideju pārstāvjus. Šķelšanās un sociāldemokrātijas noformēšanās kā patstāvīga ideoloģija, sociālisma strāvojums notikās 20. gadsimta sākumā. Par šī procesa vienu no nozīmīgākajiem virzītājiem un teorētisko pamatu radītājiem uzskata vācu sociāldemokrātu Eduardu Bernšteinu. Viņš un citi līdzīgi domājoši cilvēki veica marksisma ideju revizionismu. Būtiskākais bija tas, ka sociāldemokrāti atteicās no sociālistu idejas par to, ka viņu mērķi ir sasniedzami tikai revolūcijas ceļā. Tā vietā tika piedāvāta evolucionāra pieeja, kas piedāvāja sociālisma ideju sasniegšanu pakāpeniski, reformu ceļā.

Lai arī bija iezīmējušās būtiskas atšķirības, tomēr sociāldemokrātiskās partijas palika vienotas līdz pat Pirmā pasaules kara sākumam. Līdz tam visas partijas, kustības, organizācijas darbojās Otrajā Internacionāle, kura tika izveidota 1889. gadā. Karš noveda pie pilnīgas sašķelšanās, jo iezīmējās nepārvarami pretmeti attieksmē pret karu. Revolucionārie sociālisti uzskatīja, ka ir jācīnās pret karu un visu nāciju strādniecībai jāvēršas pret kapitālismu, lai to beidzot sakautu, tikmēr reformisti atbalstīja savas nacionālās valdības kara laikā. Līdz ar Oktobra revolūciju Krievijā notika pilnīga sašķelšanās. Reformisti palika ar sociāldemokrātu nosaukumu, bet revolucionārie sociālisti turpmāk sauca sevi par komunistiem un drīz vien izveidoja Trešo Internacionāli, kas plašāk pasaulē bija pazīstama kā Kominterne. Turpmākajā periodā dažādie strāvojumi doktrināli nostiprināja savu ideoloģiju pamatus.

1951. gadā tika nodibināta Sociālistiskā Internacionāle jeb Socinterne, kas apvienoja sociāldemokrātus un demokrātiskos sociālistus. Pēc Otrā pasaules kara iezīmējās arī šķelšanās sociāldemokrātu iekšienē. Atsevišķās partijas atteicās pilnībā no idejas par šķiru cīņu un marksisma, citas novirzījās uz centrisma pusi. Katras valsts sociāldemokrātiem ir raksturīgas savas nacionālās iezīmes.

Citās valodās

This page is based on a Wikipedia article written by authors (here).
Text is available under the CC BY-SA 3.0 license; additional terms may apply.
Images, videos and audio are available under their respective licenses.