Hābsburgi

Hābsburgi jeb Habsburgi (vācu: Habsburg), viena no senākajām un plašākajām Eiropas karaliskajām dinastijām, kuru cilme meklējama Hābsburgas pilī tagadējās Šveices teritorijā. Gadsimtu gaitā dinastijas pārstāvji bijuši daudzu valstu valdnieki. Līdz 16. gadsimtam Hābsburgu dzimtai piederēja Tirole, Švābija, Elzasa, Nīderlande, Austrija, Štīrija, Karintija, Kraina, Čehija un daļa no Ungārijas, vēlāk tās varā nokļuva arī Spānija, Portugāle, Volīnija, Galīcija, Transilvānija, Toskāna, Parma un Modēna. No 1273. līdz 1806. gadam ar pārtraukumiem Hābsburgu dinastijas pārstāvji bija Svētās Romas impērijas imperatori. Vairāk nekā 1000 gadus Hābsburgi ietekmēja Eiropas vēsturi. Hābsburgu īpašumi bija tik plaši, ka 1556. gadā Kārlis V Hābsburgs sadalīja zemi savu dēlu starpā. Vienu daļu pārvaldīja viņa dēls Spānijas karalis Felipe II , bet otru — viņa brālis, vēlākais Svētās Romas impērijas imperators Ferdinands I.

Merian Habsburg 1642
Hābsburgas pils tagadējā Ārgavas kantonā Šveicē (1642).

Dinastijas pārstāvju valdīšanas laiki

Habsburger Pfau 1555
Hābsburgu dzimtas heraldiskais simbols pāvs ar tai pakļauto zemju ģerboņiem (1555).
1278. gads

1278. gads (MCCLXXVIII) bija parastais gads, kas pēc Jūlija kalendāra sākās sestdienā.

Austroungārija

Austroungārija, oficiālais nosaukums Impērijas padomē pārstāvētās karalistes un zemes un Sv. Stefana Ungārijas kroņa zemes (vācu: Die im Reichsrat vertretenen Königreiche und Länder und die Länder der heiligen ungarischen Stephanskrone, ungāru: A Birodalmi Tanácsban képviselt királyságok és országok és a Magyar Szent Korona országai) bija ietekmīga daudznacionāla monarhija Centrāleiropā, kas pastāvēja no 1867. līdz 1918. gadam. Austroungārijas troņmantinieka Franča Ferdinada nošaušana Sarajevā 1914. gada 28. jūnijā noveda pie Pirmā pasaules kara sākuma.

Jau valsts nosaukums norāda, ka Austroungārija nebija nacionāla valsts. Tā bija turpinājums 13. gadsimtā aizsāktajai Hābsburgu dinastijas valdnieku iekarotu zemju kolekcijai, kurām bija atšķirīga vēsture, kultūra un reliģija, un kuras apvienoja tikai Hābsburgu armijas spēks. Pēc Hābsburgu valdītās Svētās Romas impērijas likvidēšanas 1804. gadā, pēdējais imperators savās zemēs pasludināja Austrijas impērijas izveidošanu. Pēc atkārtotas ungāru sacelšanās un prasībām pēc neatkarības, tika panākts 1867. gada kompromiss (Ausgleich) kas deva ungāriem plašu iekšējo neatkarību savās vēsturiskajās zemēs, saglabājot Hābsburgu imperatoru kā Ungārijas karali, titulu, ko Hābsburgi bija ieguvuši 1687. gadā. Tā izveidojās dubultmonarhijas sistēma. Hābsburgu pārvaldītās zemes sadalīja divās daļas — vācu zemēs ar galvaspilsētu Vīnē, kur valdnieks saglabāja imperatora titulu, un Ungārijas Karalistē ar galvaspilsētu Budapeštā, kurā valdnieks valdīja kā karalis.

Gandrīz visus valsts pastāvēšanas gadus tās valdnieks bija Francis Jozefs I. Vīne šajā laikā bija viens no Eiropas kultūras centriem. Valsts guva panākumus ekonomikā, taču tā kļuva aizvien nestabilāka. Augošais slāvu tautu nacionālisms radīja pieaugošas etniskās un politiskās problēmas, līdz 1918. gadā, zaudējot Pirmajā pasaules karā, tā sadalījās nacionālās valstīs.

Belgradas miera līgums (1739)

Belgradas miera līgums tika parakstīts Belgradā, Serbijā 1739. gada 18. septembrī starp Osmaņu impēriju un Hābsburgu monarhiju. Ar līgumu tika izbeigtas divus gadus ilgās sadursmes austriešu—turku karā (1737—1739), kura laikā Hābsburgi bija pievienojusies Krievijai krievu—turku karā (1735—1739).

Ar līgumu Hābsburgi cedēja Osmaņu impērijai Serbijas ziemeļus un Belgradu, bet Olteniju osmaņu vasaļvalstij Valāhijai. Līgumā arī tika noteikta demarkācijas līnija pa Savas upi un Donavu. Līdz ar Hābsburgu piekāpšanos, arī krievi bija spiesti izbeigt karu un noslēgt Nisas līgumu, ar kuru ieguva tiesības Azovā būvēt cietoksni, kas tai deva tiešu pieeju Azovas jūrai.

Ferdinands I Hābsburgs (Svētās Romas imperators)

Ferdinands I (vācu: Ferdinand I., čehu: Ferdinand I., ungāru: I. Ferdinánd, horvātu: Ferdinand I.; dzimis 1503. gada 10. martā, miris 1564. gada 25. jūlijā) bija Hābsburgu dinastijas Svētās Romas impērijas imperators no 1558. gada līdz savai nāvei, kā arī Bohēmijas, Ungārijas, Horvātijas karalis. Gandrīz visu valdīšanas laiku valdīja Hābsburgu Austrijas īpašumos, kamēr viņa brālis Kārlis V Hābsburgs — Spānijā.

Ferdinanda I valdīšanas laiks pagāja divu lielu notikumu ēnā — XVI gadsimta divdesmitajos gados Osmaņu impērija uzbruka no Balkāniem, bet Svētās Romas impērijā nostiprinājās protestantisms, kas izraisīja vairākus reliģiozus karus. Ferdinandam tiek piedēvēta devīze Fiat justitia et pereat mundus — "Lai valda tiesības, kaut pasaule aiziet bojā".

Dzimis Spānijā, topošā Spānijas karaļa Felipes I un topošās karalienes Kastīlijas Huanas, sauktas Trakā, ģimenē. 1521. gadā Ferdinands I Hābsburgs kļuva par Austrijas lielhercogu, pārņemot titulu no sava brāļa Kārļa V, kurš turpināja būt par Spānijas karali.

Pēc Ungārijas karaļa Ludviga II nāves 1526. gadā izšķirīgajā Mohāčas kaujā pret Suleimanu I, Ferdinands kļuva par Bohēmijas, Ungārijas un Horvātijas karali, taču par Ungārijas Karalistes karali mēnesi iepriekš bija ievēlēts arī Transilvānijas vojevoda Jānošs I Sapojai. Kritisks Ferdinandam I bija 1529. gads, kad turki aplenca Vīni. 1533. gadā tika atsists vēl viens osmaņu uzbrukums, Ferdinands I noslēdza mieru ar Osmāņu impēriju, sadalot Ungāriju divās daļās — Hābsburgu kontrolē (rietumi) un Sapojai kontrolē (austrumi).

1555. gadā tika noslēgts Augsburgas miers, kurš noteica reliģiskās tolerances principus Svētās Romas impērijā. Šo principu izstrādē piedalījās arī Ferdinands I. 1556. gadā Kārlis V atteicās no amatiem, un par faktisko Svētās Romas imperatoru kļuva Ferdinands I (Spānija, Spāņu Nīderlande, Neapole un citi īpašumi, arī Amerikā, tika Kārļa dēlam Felipem II).

1527. gadā viņš veica izmaiņas valsts iekārtā un izveidoja Austrijai līdzīgus pārvaldes orgānus Presburgā Ungārijai, Prāgā Bohēmijai un Breslavā Silēzijai. Savā darbībā Ferdinands I veicināja kontrreformāciju, atbalstīdams jezuītus.

Francis Jozefs I Hābsburgs

Francis Jozefs I (vācu: Franz Joseph I., ungāru: Ferenc József; dzimis 1830. gada 18. augustā, miris 1916. gada 21. novembrī) bija Hābsburgu dinastijas Austroungārijas valdnieks, Austrijas imperators un Ungārijas karalis.

1848. gada revolūcijas radītās nestabilitātes dēļ impērijas valdošās aprindas izlēma, ka par valdnieku jākļūst jaunajam princim Francim Jozefam. 1848. gada 2. decembrī viņa tēvocis Ferdinands I atteicās no troņa. No troņa atteicās arī Franča Jozefa tēvs Francis Kārlis, kurš bija nākamais mantošanas kārtībā, un jaunais Francis Jozefs kļuva par Austrijas imperatoru. Impērijas armijai izdevās sakaut itāļus un ungārus, kuri radīja vislielākos draudus.

1850. gados Austrija cieta vairākas neveiksmes ārpolitikā — Krimas karu un attiecību saraušanu ar Krieviju, Austriešu-sardīniešu karu.

Arī 1860. gados valsts ārpolitikai bija mainīgas sekmes: meksikāņi ar nāvi sodīja imperatora brāli Maksimiliānu, kuru Napoleons III bija pierunājis kļūt par Meksikas imperatoru. 1866. gadā Prūsija sakāva austriešus. Viens no šīs sakāves rezultātiem bija atkārtota ungāru sacelšanās, kas noveda pie Austroungārijas impērijas izveidošanas, kurā Austrijas vācieši un ungāri bija valdošās tautas, bet citas, pārsvarā slāvu tautas, turpināja būt pakļautas.

1914. gadā tika nogalināts impērijas troņmantnieks Francis Ferdinands, sākās Pirmais pasaules karš. Francis Jozefs mira 1916. gadā, un tikai divus gadus vēlāk kara neveiksmju un pakļauto tautu neatkarības centienu dēļ viņa impērija beidza pastāvēt.

Grāca

Grāca (vācu: Graz) ir pilsēta Austrijas dienvidos pie Muras upes, otra lielākā pilsēta Austrijā. Štīrijas federālās zemes galvaspilsēta. Pilsētā ir labi saglabājusies vecpilsēta.

Liels izglītības centrs, pilsētā atrodas sešas universitātes ar 40 000 studējošo. Kopš 1999. gada pilsētās bāzēts arī Austrijas hokeja līgas kluba Grācas "99ers".

Hābsburgu monarhija

Hābsburgu monarhija (vācu: Habsburgermonarchie) ir neoficiāls nosaukums visām zemēm, kas attiecīgajā laika posmā piederēja Austrijas Hābsburgiem.

Hābsburgu dinastijas pirmsākumi meklējami 11. gadsimtā Hābsburgas pilī (mūsdienu Ārgavas kantonā Šveicē), tomēr kopš 1276. gada Hābsburgu varas centrs līdz pat impērijas galam 1918. gadā bija Vīne (izņemot laiku no 1583. līdz 1611. gadam, kad varas centrs bija Prāga). No 1804. līdz 1867. gadam Hābsburgi valdīja Austrijas impērijā, bet no 1867. līdz 1918. gadam — Austroungārijā. No 1440. gada līdz tās izformēšanai 1806. gadā Hābsburgi parasti bija arī Svētās Romas impērijas imperatori.

Jaunie laiki

Jaunie laiki, precīzāk, Agrīnie Jaunie laiki (angļu: Early modern period) ir Eiropas vēstures periods starp vēlīnajiem viduslaikiem un Jaunākajiem laikiem. Rietumeiropā to ievadīja Eiropas aizjūru ekspansija un renesanse 15. gadsimtā, Latvijā — Livonijas konfederācijas sabrukums 16. gadsimtā. Agrīnie Jaunie laiki beidzās ar apgaismības laikmeta iestāšanos 18. gadsimta beigās, Latvijā — ar dzimtbūšanas atcelšanu, kas ievadīja Jaunākos (modernos) laikus.

Jozefs II Hābsburgs

Jozefs II (vācu: Joseph II., ungāru: II. József, čehu: Josef II., horvātu: Josip II.); dzimis 1741. gada 13. martā, miris 1790. gada 20. februārī, pilnā vārdā Jozefs Benedikts Augusts Johanness Antons Mihaels Ādams (vācu: Benedikt August Johann Anton Michael Adam) bija apgaismības laikmeta Svētās Romas impērijas imperators no 1765. līdz 1790. gadam, Bohēmijas un Ungārijas karalis, Austrijas erchercogs, vecākais Marijas Terēzijas dēls. Patstāvīgi sāka valdīt pēc mātes nāves 1780. gadā, līdz tam darbojoties kopā ar māti.

Reliģiskās tolerances piekritējs. Daļēji neveiksmīgi īstenoja apgaismotā absolūtisma stila reformas (t.s. jozefisms). Atbalstīja vācu valodas (latīņu valodas vietā) lietošanu valsts pārvaldē. 1781. gadā atcēla dzimtbūšanu. Veica tiesību un nodokļu reformu. 1787. gadā atcēla nāvessodu (rīkojums bija spēkā līdz 1795. gadam).

Miris bez vīriešu kārtas mantiniekiem. Troni mantoja Jozefa II brālis Leopolds II.

Jozefs I Hābsburgs

Jozefs I (vācu: Joseph I., ungāru: I. József, čehu: Josef I., horvātu: Josip I.; dzimis 1678. gada 26. jūlijā, miris 1711. gada 17. aprīlī) bija Hābsburgu dinastijas Svētās Romas impērijas imperators no 1705. gada līdz savai nāvei. Bija arī Ungārijas, Horvātijas un Bohēmijas karalis, kā arī Austrijas erchercogs.

Jozefa I tēvs bija Svētās Romas imperators Leopolds I, bet māte - Pfalcas hercoga Filipa Vilhelma meita Neiburgas Eleonora Magdalēne. Dzimis Vīnē. Par Ungārijas un Vācijas karali kļuva vēl pirms tēva nāves 1705. gadā.

Valdīšana notika Spānijas mantojuma kara (1701 – 1714) laikā, tomēr imperators daudz neiesaistījās karadarbībā, paļaujoties uz Savojas prinča Eižena kaujas mākslu. Ungārijas daļā izvērtās Transilvānijas prinča Ferenca II Rākoči sacelšanās. Pēc Jozefa I nāves no bakām 1711. gadā, troni mantoja viņa brālis Kārlis VI.

Kārlis V Hābsburgs

Kārlis V (vācu: Karl V), Spānijā — Karloss I (spāņu: Carlos I, dzimis 1500. gada 24. februārī Ģentē, miris 1558. gada 21. septembrī San Heronimo de Justē (San Jerónimo de Yuste) Estremadūrā), bija Svētās Romas impērijas imperators (1519—1556), pirmais apvienotās Spānijas karalis (1519—1556), Hābsburgu dinastijas pārstāvis.

Kārlis V bija Hābsburga Filipa Skaistā un Huanas Trakās vecākais dēls. Viens no varenākajiem valdniekiem Eiropā. Tieši vai pastarpināti valdīja mūsdienu Spānijā, Beļģijā, Nīderlandē, Dienviditālijā, Austrijā, Vācijā.

Pārzināja vairākas valodas un uzskatīja sevi par visas kristīgās pasaules svarīgāko valdnieku. Kārļa V laikā Ernans Kortess un Fransisko Pisarro iznīcināja attiecīgi Acteku impēriju un Inku impēriju. Pats Kārlis V karoja ar Franciju, Osmaņu impēriju.

Tomēr, cenšoties iznīdēt Vācijā radušos reformāciju, pēc Augsburgas miera bija spiests atteikties no troņa.

Leopolds I Hābsburgs

Leopolds I (vācu: Leopold I., ungāru: I. Lipót, čehu: Leopold I.,horvātu: Leopold I.; dzimis 1640. gada 9. jūnijā, miris 1705. gada 5. jūnijā) bija Hābsburgu dinastijas Svētās Romas impērijas imperators no 1658. gada līdz savai nāvei. Bija arī Ungārijas un Bohēmijas karalis.

Tēvs Leopoldam bija Svētās Romas imperators Ferdinands III, bet māte — Spānijas karaļa Felipes III meita. Francijas karaļa Luija XIV brālēns. Kļuva par troņmantinieku 1654. gada 9. jūlijā, kad 21 gada vecumā nomira viņa vecākais brālis Ferdinands IV.

Valdīšana vainagojās ar panākumiem pret Osmaņu impēriju Lielā turku kara laikā. Uzvaras Sentgotārdas kaujā (1664. gadā), Vīnes kaujā (1683. gadā), Otrajā Mohāčas kaujā (1687. gadā) un Zentas kaujā (1697. gadā) ļāva Hābsburgien anektēt Transilvāniju un lielu daļu Ungārijas.

Leopolds I tāpat konfliktēja ar Franciju Deviņgadu karā (1688—1697) un Karā par Spānijas mantojumu (1701–1714). Pēc Leopolda nāves troni mantoja viņa dēls Jozefs I.

Maksimiliāns II Hābsburgs

Maksimiliāns II (vācu: Maximilian II., čehu: Maxmilián II., ungāru: I. Miksa, horvātu: Maksimilijan II.; dzimis 1527. gada 31. jūlijā, miris 1576. gada 12. oktobrī) bija Hābsburgu dinastijas Svētās Romas impērijas imperators no 1564. gada līdz savai nāvei, kā arī Bohēmijas, Ungārijas, Horvātijas karalis un Austrijas lielhercogs.

Dzimis Vīnē, tomēr jaunību pavadīja Spānijā. Guva pieredzi militārā jomā, kad viņā tēvocis imperators Kārlis V 1544. gadā karoja pret Franciju, kā arī Šmalkaldenes līgas karā no 1546. līdz 1547. gadam. 1548. gadā Maksimiliāns apprecējās ar savu māsīcu Mariju, Kārļa V meitu. Kārlis V vēlējās, lai par imperatoru kļūtu viņa dēls Filips Hābsburgs (vēlākais Spānijas karalis), tomēr pēc Kārļa nāves par imperatoru tika ievēlēts Kārļa brālis Ferdinands I — Maksimiliāna tēvs. Pēc tēva nāves viņa troņus mantoja Maksimiliāns II.

Politiski Maksimiliāns valdīšanas laikā lavierēja starp katoļu un protestantu nometnēm. Laulībā Maksimiliānam piedzima deviņi dēli un sešas meitas. Trīs no dēliem paši kļuva par Svētās Romas imperatoriem, bet divas meitas — par karalienēm (Spānijā un Francijā). 1575. gadā daļa Žečpospolitas augstmaņu Maksimiliānu ievēlēja par Polijas karali opozīcijā pret Stefanu Batoriju. Miris 1527. gadā, gatavojoties iebrukumam Polijā. Maksimiliāna II laikā tika sākta Šēnbrunnas pils celtniecība.

Maksimiliāns I Hābsburgs

Maksimiliāns I (vācu: Maximilian I., franču: Maximilien Ier; dzimis 1449. gada 22. martā, miris 1519. gada 12. janvārī) bija Hābsburgu dinastijas Svētās Romas impērijas imperators no 1493. gada līdz savai nāvei, kā arī Burgundijas hercogs no 1477. līdz 1482. gadam. Svētās Romas impērijas imperatora Frīdriha III dēls, tēva pēdējos desmit dzīves gadus valdīja kopā ar viņu. Būtiski palielināja Hābsburgu ietekmi visā Eiropā gan karojot, gan laulību politikas rezultātā.

Caur savu sievu Burgundijas Mariju ieguva Burgundijas hercogistes zemes (apmēram mūsdienu Francijas Franškontē reģions un Benilukss). Uz Burgundiju pretendēja arī Francija karalis Luijs XI, savstarpēja kara rezultātā Burgundija tika sadalīta starp Franciju un Hābsburgiem, un tika likti pamati Hābsburgu valdīšanai Nīderlandē.

1486. gada 16. februārī Maksimiliāns Frankfurtē tika ievēlēts par Romiešu karali (Romanorum Rex), bet 1486. gada 9. aprīlī Āhenē kronēts par imperatoru.

1495. gadā vadīja reihstāgu Vormsā, kurā pieņēma Impērijas reformu (Reichsreform). Reformu nepieņēma Vecā Šveices konfederācija un tas bija viens no iemesliem, 1499. gada Švābijas karam. 1499. gada 22. jūlijā Maksimiliāns I zaudēja Dornahas kaujā, kuras rezultātā Šveice izstājās no Svētās Romas impērijas un lika pamatus mūsdienu Šveices valstij.

1494. gada 16. martā Maksimiliāns apprecēja Milānas hercoga meitu Bjanku Mariju Sforcu, kas deva iemeslu iejaukties Itālijas lietās, un sākās Itālijas kari, kuri ar pārtraukumiem turpinājās līdz 1559. gadam.

Apprecinādams savu dēlu Filipu I ar Spānijas karalieni Huanu I, sauktu par Trako, Maksimilians I lika pamatus Hābsburgu Spānijas atzaram. Rezultātā Maksimiliana I mazdēls Kārlis V kļuva gan par Spānijas, gan Svētās Romas impērijas valdnieku.

1515. gadā Maksimiliāns I Pirmajā Vīnes kongresā tikās ar Bohēmijas un Ungārijas karali Vladislavu II un Polijas karali Sigismundu I Veco. Lai stiprinātu savstarpējās saites, tika nolemts, ka Maksimiliāna mazmeita Austrijas Marija apprecēs Vladislava II dēlu, nākamo karali Ludviku, bet Vladislava II māsa Bohēmijas un Ungārijas Anna apprecēs Maksimiliāna I dēlu Ferdinandu. Kad 1526. gada Mohāčas kaujā pret Suleimanu I krita Ungārijas karalis Ludviks, par Bohēmijas un Ungārijas valdniekiem kļuva Hābsburgi, liekot pamatus Austroungārijai.

Maksimilāns I atbalstīja zinātni un mākslu, un bija viens no pirmajiem renesanses kustības atbalstītājiem vācvalodīgajās zemēs.

Mohāčas kauja

Mohāčas kauja (ungāru: Mohácsi csata, turku: Mohaç Muharebesi) ir viena no svarīgākajām kaujām Ungārijas un Centrāleiropas vēsturē. 1526. gada 29. augustā kaujā satikās Ungārijas Karalistes spēki karaļa Lajoša II Jagellona vadībā un Osmaņu impērijas spēki Suleimana I vadībā. Ungāri cieta sakāvi, Lajošs II mira pēc kaujas, Ungāriju savā starpā sadalīja Osmaņu impērija, Transilvānijas hercogiste, un Hābsburgi. Lajoša II nāve arī pavēra ceļu Hābsburgu dinastiskajām pretenzijām uz Ungārijas zemēm. No Osmaņu puses kaujā piedalījās 50-70 000 kareivji, no kuriem zaudēja tikai 1500. Ungāru armijā bija 25-30 000 kareivji, no kuriem zaudēja 14-20 000. Turkiem bija 300 lielgabali pret ungāru 85.

Jau vairākas desmitgades pirms Mohāčas kaujas Ungārijā novājinājās karaļa vara, valsti postīja sacelšanās. 1521. gadā turki sagrāba Belgradu, apdraudot Ungārijas dienvidus. 1522. gadā jaunais karalis Lajošs II apprecēja spāņu Hābsburgu princesi Mariju. Turkiem Ungārijas un Svētās Romas impērijas alianse radīja reģionālus draudus. Tikmēr Hābsburgu imperatora Kārļa V sakautais Francijas karalis Fransuā I noslēdza šokējošu savienību ar turkiem un lūdza Suleimanu I iebrukt Svētās Romas impērijā. To turki varēja izdarīt vienīgi šķērsojot Ungāriju. 1526. gada jūnijā turku armija iebruka Ungārijā. Ungāriem neizdevās sasaukt pietiekami lielu armiju, un neizdevīgi izvēlētais kaujas lauks un taktika noveda pie to smagas sakāves.

Bohēmijas karalisti, Ungārijas ziemeļu daļu un Horvātijas karalisti turpmāk kontrolēja Hābsburgi, centru sagrāba turki, kuru vasaļatkarībā turpmāk atradās arī Transilvānijas hercogiste. Turku kampaņas ungāru pakļaušanai un cietokšņu ieņemšanai turpinājās vēl vairākas desmitgades. Kari starp Osmaņiem un Hābsburgiem turpinājās nākamos 200 gadus. Ungāri Mohāčas kauju uzskata par savas viduslaiku neatkarības un varenības beigām.

Stefans Batorijs

Stefans Batorijs (latīņu: Stephanus Rex, ungāru: Báthory István, poļu: Stefan Batory, lietuviešu: Steponas Batoras, baltkrievu: Стэфан Баторый; dzimis 1533. gada 27. septembrī, miris 1586. gada 12. decembrī) bija Transilvānijas vaivads no 1571. gada līdz 1576. gadam un Polijas karalis un Lietuvas lielkņazs, kā arī nominālais Livonijas lielhercogs no 1575. gada līdz savai nāvei 1586. gadā. Valdīja kopā ar savu sievu Annu Jagellonu. Pēc daudzu vēsturnieku domām bija viens no ietekmīgākajiem no ievēlētajiem Žečpospoļitas karaļiem. Latvijas vēsturē pazīstams saistībā ar notikumiem Livonijas kara laikā. Viļņas Universitātes dibinātājs.

Svētā Romas impērija

Svētā Romas impērija, pēc 1512. gada arī Vācu nācijas svētā Romas impērija (latīņu: Sacrum Imperium Romanum Nationis Teutonicae, vācu: Heiliges Römisches Reich Deutscher Nation), bija feodāli federatīvs valstisks veidojums Eiropā laikā no 962. gada līdz 1806. gadam. Impērijas teritorija aptvēra galvenokārt vācu apdzīvotās zemes, Bohēmiju, Nīderlandi un Itālijas ziemeļu daļu. Impērija uzskatīja sevi par Romas impērijas un Kārļa Lielā franku impērijas mantinieci.

Svētās Romas impērijas sabrukums

Svētās Romas impērijas sabrukums iesākās 1792. gadā, un pēc militāru neveiksmju sērijas noveda pie Svētās Romas impērijas pastāvēšanas beigām 1806. gadā.

Franču revolūcijai kļūstot aizvien radikālākai, imperators Leopolds II un Prūsijas karalis Frīdrihs Vilhelms II 1791. gada augustā tikās Saksijā un pasludināja, ka kopā ar citām Eiropas valstīm ir gatavi veidot militāru koalīciju monarhijas atjaunošanai Francijā. Abi valdnieki bija salīdzinoši liberāli un deklarāciju neuzskatīja par kara pieteikumu. Leopolds II vēlējās atbalstīt savu māsu, Francijas karalieni Mariju Antuaneti, kamēr Prūsija cerēja kara gadījumā iegūt jaunas teritorijas. No revolucionārā terora bēgošie franču aristokrāti pulcējās impērijas teritorijā. Francijas Likumdošanas sapulce 1792. gada janvārī pieprasīja Leopoldam II pārtraukt bēgļu atbalstu, piedraudot ar karu. Leopolds II mira tā paša gada martā, un viņa mantinieks Francis II ātri mobilizēja 50 000 kareivjus lielu armiju. Arī Prūsija sāka gatavoties karam, ko uzsāka Francija, iebrūkot Austrijas Nīderlandē. 1792. gada septembrī Hābsburgu Austrija oficiāli lūdza impērijas parlamentam finansiālu atbalstu kara vešanai. Parlaments to noraidīja, baidoties, ka Austrija un Prūsija karu izmantos savu valdījumu palielināšanai. Frančiem gūstot panākumus, impērijas parlaments tomēr piešķīra līdzekļus 120 000 kareivjus lielai armijai. 1793. gada pavasarī, kad franči atkārtoti iebruka impērijas teritorijā, parlaments oficiāli pieteica karu Francijai.Paralēli karam ar Franciju, Prūsija, Hābsburgi un Krievijas Impērija veica pēdējo Polijas dalīšanu. 1794. gada beigās finansiālās grūtībās nonākusī Prūsija noslēdza pamieru ar Franciju un pievērsās poļu sacelšanās apspiešanai. 1795. gada aprīlī Prūsija noslēdza mieru ar Franciju. Prūsija piekrita tam, ka franči okupē virkni vācu valstiņu Reinzemē. Apmaiņā franči ļāva Prūsijai paplašināt savu ietekmi Ziemeļvācijā. Tādējādi Prūsija bija piedalījusies impērijas teritorijas sadalīšanā bez imperatora ziņas un piekrišanas. Francis II vēlējās mieru ar frančiem slēgt pēc uzvaras, tāpēc karš ar mainīgiem panākumiem turpinājās vācu zemēs un Itālijā. Kad Napoleona karaspēks 1797. gada sākumā atradās 130 km attālumā no Vīnes, Francis II piekrita pamieram. 1797. gada oktobrī sekoja formāls miera līgums, ar kuru Francija ieguva teritorijas Itālijā, Beļģijā un Reinzemē. Mazās vācu valstiņas pāris gadu laikā zaudēja ticību stabilitātei un neatkarībai, ko tām nodrošināja impērijas saglabāšana. Iecerēto impērijas zemju dalīšanu uz laiku pārtrauca Otrās koalīcijas karš, ko Hābsburgi kopā ar Lielbritāniju un Krieviju sāka 1799. gadā. Nepārtrauktā karadarbība bija smagi izpostījusi Reinzemi, ko visvairāk izlaupīja milzīgās franču armijas. Par spīti protestiem, 1799. gadā impērijas parlaments pieņēma jaunu kara nodokli, lai finansētu karu, kurā 1800. gadā atkal sāka uzvarēt franči.1800. gadā impērijā dzīvoja ap 27 miljoniem cilvēku, no kuriem 14-15 miljoniem dzīvoja vidēja un maza izmēra valstiņās, kurām nebija nekādu militāro ambīciju.

1801. gada februārī Hābsburgi un Francija noslēdza jaunu miera līgumu, kuru martā apstiprināja impērijas parlaments. Franči ieguva jau iepriekšējā miera līgumā apstiprinātās teritorijas Nīderlandē un Reinzemē. Bez īpašumiem palikušajiem vācu valdniekiem tika piešķirtas kompensācijas no citur impērijā konfiscētajām baznīcas zemēm. Napoleons lielā mērā kontrolēja vācu zemju robežu izmaiņas uz austrumiem no Reinas. No gandrīz 300 valstiņām un brīvpilsētām tika izveidotas mazāk nekā 100 valstiņas. Napoleona mērķis bija radīt spēcīgākas valstis, kas būtu viņa sabiedrotās pret imperatoru Franci II. Lai arī Francis II un Prūsijas karaliste šādi palielināja savas zemes, lielākās ieguvējas bija franču atbalstītās, vidēji lielās Bavārija, Virtemberga un Bādene. Teritoriālās izmaiņas pilnībā izmainīja kūrfirstu sastāvu, kur tagad atradās deviņas valstis un viens garīdznieks, Maincas arhibīskaps. Pazuda gandrīz visas bīskapu valstiņas un brīvpilsētas, protestantu valstis ieguva vairākumu. Imperators zaudēja savus tradicionālos katoļu atbalstītājus impērijas institūcijās.

Drīz pēc tam, kad Napoleons 1804. gadā sevi pasludināja par imperatoru, arī Svētās Romas impērijas imperators pasludināja sevi par jaunizveidotās Austrijas impērijas imperatoru, tādējādi kļūstot par dubultimperatoru. 1805. gadā Francis II atkal iesaistījās koalīcijas karā pret Napoleonu un gada beigās cieta smagu sakāvi Austerlicas kaujā.

Militārās neveiksmes un miera līgumi ar Napoleonu impēriju 1806. gadā bija sadalījuši trīs zonās. Vienā atradās galvenā franču ienaidniece, Austrijas Hābsburgu zemes, otrajā bija sakautā Prūsija, kurai franči uzticēja visu ziemeļu kontroli, un trešo veidoja rietumu un centra mazās valstiņas, no kurām vadošās bija franču sabiedrotās Bādene, Bavārija un Virtemberga. Francis II joprojām bija imperators, turpināja pastāvēt impērijas parlaments, taču viņu vara lielā daļā impērijas reāli bija sabrukusi. Mazo valstu politiskā lojalitāte aizvien vairāk piederēja Napoleonam, kurš plānoja dažādu konfederāciju un dinastisko laulību risinājumus, lai Itālijas un vācu valstis pakļautu pilnīgai franču kontrolei. 1806. gada februārī bija ideja veidot Austrijas, Prūsijas un Bavārijas kontrolētu vācu federāciju, kurā Bavārija būtu cieša Francijas sabiedrotā.1806. gada jūlijā Napoleons nodibināja Reinas konfederāciju kas 1. augustā formāli paziņoja par izstāšanos no Svētās Romas impērijas. 6. augustā Francis II atsacījās no Svētās Romas impērijas imperatora troņa un turpmāk valdīja kā Austrijas imperators Francis I.

Vīne

Vīne (Wien) ir Austrijas galvaspilsēta un lielākā pilsēta. Tā atrodas pie Donavas upes valsts austrumos. Gadsimtiem bijusi Hābsburgu impērijas galvaspilsēta. Devusi nepārvērtējamu ieguldījumu pasaules kultūrā, it sevišķi mūzikā.

Vīnē atrodas ANO Rūpnieciskās attīstības organizācijas, Naftas eksportētājvalstu organizācijas un ANO Starptautiskās atomenerģijas aģentūras galvenās mītnes.

Slavena ar klasicisma un jūgendstila arhitektūru un savām greznajām kafejnīcām.

Citās valodās

This page is based on a Wikipedia article written by authors (here).
Text is available under the CC BY-SA 3.0 license; additional terms may apply.
Images, videos and audio are available under their respective licenses.