Genocīds

Genocīds ir darbība, kas vērsta, lai pilnībā vai daļēji iznīcinātu kādu nacionālu, etnisku, rases vai reliģiskās piederības grupu kā tādu: nogalinot šīs grupas locekļus, fiziski sakropļojot vai garīgi traumējot tos, apzināti radot šādai grupai tādus dzīves apstākļus, kur paredzēta tās pilnīga vai daļēja iznīcība, apzināti ierobežojot dzimstību šajā grupā, ar varu pārvietojot vienas grupas bērnus dzīvošanai citā grupā. Genocīds ietver sevī gan fizisko aspektu - uzskaitot konkrētas darbības kā, piemēram, noteiktas ļaužu grupas locekļu nogalināšanu, - tā arī psiholoģisko aspektu: šīs darbības tiek veiktas ar konkrētu nodomu daļēji vai pilnīgi iznīcināt nacionālu, etnisku, rases vai reliģiozu iedzīvotāju grupu “kā tādu”.

Bez tam 1948. gada Konvencija paredz, ka bez pašas genocīda realizēšanas, par noziedzīgu un sodāmu atzīstamas gan sazvērestība (slepena vai atklāta vienošanās), kuras mērķis ir genocīda organizēšana, gan atklāta un publiska kūdīšana uz genocīda īstenošanu, gan mēģinājums īstenot, gan līdzdalība genocīdā.

Konvencija par genocīdu

Genocīda definīcija dota 1948. gadā pieņemtajā “Konvencija par genocīda noziegumu un sodīšanu par to”.

Konvencija par genocīdu liek to parakstījušajām valstīm “nepieļaut un sodīt”. Tos, kuri vainīgi šajā noziegumā, jāsoda vai nu tajā valstī, kur noziegums veikts, vai “tādā starptautiskā tribunālā, kura jurisdikcijā ir tās Līgumslēdzējas Puses, kuras atzīst šo jurisdikciju”. Kaut arī trešā iespēja — tiesa trešajā, neitrālā valstī, - Konvencijā nav pieminēta, un ir vispāratzīts, ka jebkura valst var attiecināt savu jurisdikciju uz genocīdu, neatkarīgi no tā, kur šis noziegums veikts un neatkarīgi no noziedznieku un to upuru nacionalitātes.

Papildinot individuālo kriminālatbildību par genocīdu, Konvencija nosaka arī valsts atbildību, t.i. valsts starptautisko atbildību par pienākumu, ko tā uzņēmusies Konvencijas ietvaros, neievērošanu. Jebkura Konvencijas dalībvalsts valsts var ierosināt lietu Starptautiskajā tiesā, paziņojot, ka cita valsts vainojama genocīdā. Kā jau minēju, pirmo šādu tiesvedību 1993. gadā pret Dienvidslāviju ierosināja Bosnija un Hercegovina.

Konvencijas 8. pants paredz darbības ne tikai genocīdā vainojamo sodīšanai, bet arī tā nepieļaušanu: “Katrs šīs Konvencijas dalībnieks var vērsties atbilstošajā Apvienoto Nāciju apakšstruktūrā, pieprasot, atbilstoši ANO Statūtiem, veikt visas pēc tā domām atbilstošās darbības, lai pārtrauktu un nepieļautu genocīda aktus vai kādu no noziegumiem, kas uzskaitīti 3. pantā”. Piemēram, Konvencijas dalībvalstis var lūgt Drošības Padomei sankciju pielietot militāru spēku, lai apturētu genocīdu citā valstī.

Kaut arī līgumi ir saistoši tikai to parakstītājām Pusēm, Starptautiskās tiesas 1951. gada konsultatīvajā lēmumā secināts, ka Konvencijas par genocīdu pamatprincipi ir daļa no starptautiskajām tiesībām, līdz ar to saistoši pilnīgi visām valstīm.

No konvencijas svītrotie aspekti

Neraugoties uz to, ka sākotnējos Konvencijas projektos bija iekļauts arī politisko grupu apspiešanas un iznīcināšanas kritēriju saraksts, tās gala variantā šo aspektu neiekļāva. Acīmredzot pārāk daudzas valdības varētu tikt apsūdzētas genocīdā, ja tā definīcijā iekļautu arī apzinātu politisko grupu iznīcināšanu.

Tāpat Konvencijā netika iekļauta "kultūras genocīda" koncepcija — kādas iedzīvotāju grupas iznīcināšana, vardarbīgi asimilējot to dominējošajā kultūrā. Tas, kā šī Konvencija tika veidota, liecina, ka jau sākotnēji bija iecerēts aptvert tikai ļaužu fiziskās iznīcināšanas aspektus; vienīgais, kas parāda centienus tajā iekļaut arī kultūras iznīcināšanu, ir atsauce par genocīdam pakļautās grupas bērnu vardarbīgu nodošanu audzināšanā citai grupai.

Termina tapšana un ieviešana starptautiskajās tiesībās

1933. gadā starptautiskā konferencē amerikāņu zinātnieks Rafails Lemkins pirmais piedāvājot slēgt starptautisku vienošanos, kas pret nacionālām, reliģiskām vai etniskām grupām vērstu agresīvu rīcību atzītu par starptautisku noziegumu, piedāvājot šādas rīcības apzīmējumu no sengrieķu vārda “genos” - rase vai cilts, - un latīņu “cide” — nogalināšana. (Savā 1944. gadā sarakstītajā grāmatā “Ass pārvalde okupētajā Eiropā” Lemkins norāda, ka tikpat labi varētu izmantot terminu “etnocīds”, kura saknē būtu grieķu “ethnos” — tauta, un latīņu “cide”.)

Lemkins uzskatīja, ka genocīdam ne vienmēr jāizpaužas kā tiešai nācijas iznīcināšanai, izņemot gadījumus, ka patiesi visi tās locekļu tiek masveidā nogalināti. Drīzāk šo terminu jālieto, lai apzīmētu koordinētu dažādu darbību kopumu, kuri iznīcina būtiskus aspektus nacionālo grupu dzīvē, lai tās iznīktu. Šādu darbību mērķis var būt nacionālo grupu politisko un sociālo institūtu, valodas, kultūras, nacionālās identitātes, reliģijas un ekonomiskās dzīves sagraušana personas drošības, brīvības, veselības un pašcieņas traumēšana kā arī atsevišķu šādu grupu pārstāvju dzīvības apdraudēšana. Pēc viņa domām genocīdam ir divas fāzes: pirmā — apspiestās grupas raksturīgo nacionālo atšķirību iznīcināšana, otrā — panākšana, lai tā pieņem apspiedējiem raksturīgās nacionālās pazīmes. Par genocīda mērķi var būt gan apspiežamie iedzīvotāji, kuriem ļauj palikt to apdzīvotajās teritorijā, vai pati šī teritorija — pēc pamatiedzīvotāju iznīcināšanas vai padzīšanas un apspiedēju nācijas pārstāvju kolonizācijas.

Termina tiesiskais pamats tika likts 1945. gadā — Nirnbergas u.c. pēckara tiesas procesos. Nirnbergas Tribunāla Statūtos vēl neizmantoja jēdzienu “genocīds”, tā vietā lietojot “noziegumi pret cilvēci”, kas lielā mērā sakrīt ar Lemkina formulējumu. Taču lielākajiem kara noziedzniekiem Nirnbergā uzrādītajā apsūdzības aktā tas parādās: “apzināta un sistemātiska genocīda īstenošana, tas ir, vēršanās pret civiliedzīvotāju rasu un nacionālajām grupām noteiktās okupētajās teritorijās, ar mērķi iznīcināt konkrētu rasu un šķiru pārstāvjus, kā arī nacionālās, rasu un reliģiskās grupas”. Apsūdzība Nirnbergā to sāka lietot savstarpējās argumetācijas laikā, un tas tika ieviests arī vairāku Nirnbergā darbojošos ASV kara tribunālu terminoloģijā. Drīz pēc Nirnbergas procesa ANO Ģenerālā Assambleja pieņēma rezolūciju, ka genocīds ir “starptautisko tiesību pārkāpums”. Šīs 1946. gada rezolūcijas preambulā tas definēts kā “ļaužu kopumu tiesību uz eksistenci liegšana, tāpat kā slepkavība ir atsevišķu cilvēcisku būtņu tiesību uz eksistenci liegšana”.

1948. gadā tika pieņemta “Konvencija par genocīda noziegumu un sodīšanu par to”. Neraugoties uz to, ka vienošanās paredz (bet nepieprasa) izveidot starptautisku tiesu genocīdā vainojamo vajāšanai, pagāja 45 gadi, līdz tika izveidots pirmais starptautiskais krimināltribunāls. Tā jurisdikcija aptvēra noziegumus, tai skaitā genocīdu, kas veikti laikā no 1991. gada bijušās Dienvidslāvijas Federatīvās Republikas teritorijā. Gadu vēlāk tika izveidots vēl viens, vēl šaurākām pilnvarām, tribunāls Ruandas jautājuma izskatīšanai. Un tikai 1998. gada 2. septembrī - pusgadsimtu pēc tam kad ANO Ģenerālā Assambleja tika apstiprinājusi Konvenciju par genocīdu, - starptautiskais tribunāls pēc izmeklēšanas procesa pasludināja savu pirmo spriedumu, kura pamatā bija šī konvencija (pirms tam viens cits apsūdzētais bija brīvprātīgi atzinis savu vainu). Šajā dienā tribunāls atzina Žana Pola Akaijezu vainu 9. apsūdzības punktos par viņa lomu 1994. gadā Ruandā īstenotā genocīda īstenošanā.

Pret latviešu tautu vērstais totalitārā komunistiskā režīma genocīds

Latviešu masveida iznīcināšanu PSRS 1937.—1938. gadā arī dēvē par genocīdu vai etnocīdu, kas bija plašāka politiski motivēta etnocīda sastāvdaļa pret vairākām PSRS dzīvojošam nacionālām minoritātēm Lielā terora laikā. Pēc PSRS iekšlietu tautas komisariāta (NKVD) rīkojuma, "lai likvidētu Latvijas izlūkdienesta darbu un sagrautu latviešu nacionālistisko, pretpadomju darbību PSRS teritorijā" tika arestēti vairāk kā 22 tūkstoši latviešu, zināms, ka no viņiem 16 573 ir nošauti[1] un slepus apglabāti Butovas, Komunarkas, Ļevašovas masu kapos, Kuropatu mežā un citās vietās. Laukos tika likvidētas 372 latviešu kolonijas un kopsaimniecības, kurās bija ap 12 000 latviešu sētu. Precīzs upuru skaits gan nav zināms, jo šis noziegums nav juridiski izmeklēts un vainīgie nav saukti pie atbildības.

Etniskā genocīda faktu apstiprina arī tas, ka Krievijā slēdza latviešu skolas, kultūrizglītības iestādes, klubus un bibliotēkas, iznīcināja (sadedzināja) latviešu valodā izdotās grāmatas. 1998. gada 17. jūnijā Latvijas Republikas Saeima pieņēma lēmumu katru gadu decembra pirmajā svētdienā atzīmēt pret latviešu tautu vērstā totalitārā komunistiskā režīma genocīda upuru piemiņas dienu. Pie Latvijas iestāžu, uzņēmumu un organizāciju ēkām, kā arī pie dzīvojamām mājām jāizkar valsts karogi sēru noformējumā.[2]

Latvijā atzīmē arī divas Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienas 25. martā un 14. jūnijā, lai godinātu 1949. gada marta un 1941. gada jūnija deportāciju upuru piemiņu. Savukārt 4. jūlijā atzīmē Ebreju tautas genocīda upuru piemiņas dienu.

Atsauces

  1. Н. Г. Охотин, А. Б. Рогинский. «Большой террор»: 1937–1938. Краткая хроника (специально для газеты «30 октября» 2007. № 74. С. 1, 3–7). (krievu vēsturnieku N. Ohotina un A. Roginska pētījums)
  2. Latvijā tiek atzīmēta pret latviešu tautu vērstā totalitārā komunistiskā režīma genocīda upuru piemiņas diena LETA, 2011. gada 4. decembrī

Skatīt arī

Ārējās saites

1876. gads

1876. (MDCCCLXXVI) bija garais gads, kas sākās sestdienā.

1915. gads

1915. (MCMXV) bija parastais gads, kas sākās piektdienā.

1994. gads

1994. (MCMXCIV) bija parastais gads, kas pēc Gregora kalendāra sākās sestdienā.

20. gadsimts

20. gadsimts jeb XX gadsimts ir gadsimts, kurš pēc Gregora kalendāra sākās mūsu ēras 1901. gada 1. janvārī un beidzās 2000. gada 31. decembrī. 20. gadsimts cilvēces vēsturē ir nozīmīgs daudzās jomās. Šajā gadsimtā strauji pieauga cilvēku skaits uz planētas. Šī iemesla dēļ parādījās jauni izgudrojumi un idejas tehnoloģiju, medicīnas, socioloģijas, ideoloģijas un politikas nozarēs. Iespējams, ka tieši nākamajos desmit gados pēc Pirmā pasaules kara tehnoloģiskā attīstība cilvēces vēsturē ir bijusi visstraujākā, kāda jebkad ir bijusi. Šajā gadsimtā arī parādījušies jauni termini, kurus pirms tam nelietoja, piemēram, ideoloģija, pasaules karš, genocīds, kodolkarš u.c.

24. aprīlis

24. aprīlis ir gada 114. diena pēc Gregora kalendāra (115. diena garajā gadā). Līdz gada beigām ir atlikusi 251 diena.

7. aprīlis

7. aprīlis ir gada 97. diena pēc Gregora kalendāra (98. diena garajā gadā). Līdz gada beigām ir atlikušas 268 dienas.

Armēņu genocīda memoriālais komplekss

Armēņu genocīda memoriālais komplekss (armēņu: Հայոց ցեղասպանության զոհերի հուշահամալիր, Hayots tseghaspanut'yan zoheri hushahamalir) ir oficiālais Armēnijas memoriāls, kas veltīts armēņu genocīda upuru piemiņai. Izveidots 1967. gadā Cicernakaberda pakalnā valsts galvaspilsētā Erevānā.

Memoriāla celtniecība tika uzsākta 1966. gadā pēc iepriekšējā gada 24. aprīlī notikušās 24 stundas ilgās demonstrācijas genocīda 50 gadu atzīmēšanai.

44 metrus augstā stēla simbolizē armēņu nacionālo atdzimšanu. Aplī ir izvietotas 12 plātnes, kas simbolizē 12 zaudētās provinces mūsdienu Turcijas teritorijā. Apļa centrā 1,5 m dziļumā atrodas mūžīgā uguns, kas veltīta pusotram miljonam armēņu, kas tika nogalināti genocīda laikā. Ap memoriāla parku atrodas 100 m gara siena, uz kuras atrodas to pilsētu un ciemu nosaukumi, kur notika masu slepkavības un deportācijas.

1995. gadā tika atvērts Armēņu genocīga institūtmuzejs.

Armēņu genocīds

Armēņu genocīds (armēņu: Հայոց Ցեղասպանութիւն, turku: Ermeni Soykırımı) ir apzīmējums vairāk kā miljons armēņu tautības iedzīvotāju masveida slepkavībām, izsūtījumiem un iedzīves izpostīšanai laikā, kad Osmaņu impērijā pie varas bija Jauno turku kustības piekritēji (1915—1917).Par armēņu genocīda sākumu uzskata 1915. gada 24. aprīli, kad osmaņu amatpersonas Konstantinopolē apcietināja dažus sabiedrībā pazīstamus armēņus. Vēlāk Osmaņu armija īstenoja armēņu izlikšanu no viņu dzīvesvietām, lai vestu piespiedu kārtā vairākus simtus kilometru garā gājienā uz tuksnešainu apvidu mūsdienu Sīrijā. Piespiedu izlikšanai bija pakļauti visi, neskatoties uz vecumu vai dzimumu. Mūsdienās 21 valsts šo prettiesisko rīcību oficiāli ir atzinušas par pirmo genocīdu pasaulē un tas ir otrais pētītākais genocīds vēsturē.

Osmaņu impērijas oficiālā mantiniece Turcija oficiāli atzīst, ka Pirmajā pasaules karā gāja bojā ievērojams skaits armēņu, bet noraida apsūdzības genocīdā, jo tajā laikā gāja bojā arī ievērojams skaits musulmaņu un iznīcinošā karadarbība izrietēja no kara laikā uzkurinātā savstarpējā etniskā naida. Turcijas valdība neatzīst uzskatu, ka Osmaņu valsts iestādes būtu ar nolūku centušās iznīcināt armēņus.

Golodomors

Par golodomoru (ukraiņu: Голодомор - tulk.: bada nāve; fonētiskā atveidojumā - holodomors; IPA: [ɦolodoˈmor]) sauc badu, ko 1932.-1933. gadā mākslīgi izraisīja padomju vara Ukrainas PSR un ukraiņu apdzīvotajā Kubaņas reģionā. Par bada upuriem kļuva vairāki miljoni cilvēku. Golodomors tiek uzskatīts par vienu no lielākajām katastrofām Ukrainas vēsturē, bezprecedenta situācija, kad miera laikā gāja bojā miljoniem ukraiņu. Aptuvenais upuru skaits Ukrainas PSR teritorijā tiek lēsts robežās no 2,2

miljoniem līdz 10 miljoniem.

Golodomora cēloņi joprojām ir neviennozīmīgi.

Daudzi zinātnieki uzskata, ka padomju vara badu izraisīja, lai apspiestu arvien pieaugošo ukraiņu nacionālismu - līdz ar to neatzīstot golodomoru par genocīdu.

Citi, savukārt, mēģina pierādīt, ka golodomors bija nelaimīgu apstākļu sakritība, kas radās industrializācijas laikā, kad PSRS piedzīvoja radikālas ekonomiskās pārmaiņas.UNESCO (193) savā 2007. gada XXXIV sesijā 1. novembrī pieņēma rezolūciju "Par golodomora upuru Ukrainā piemiņas godināšanu", taču noraidīja tā definēšanu par "genocīdu". 2008. gada martā Ukrainas parlaments kopā ar vairākām citām valstīm atzina Padomju Savienības veiktās darbības bada izraisīšanā par genocīdu. 2008. gada 23. oktobrī Eiropas parlaments pieņēma rezolūciju, kurā golodomors tika atzīts par noziegumu pret cilvēci.

Holokausts

Holokausts (grieķu: ὁλόκαυστος, holókaustos — 'vissadedzināmākais upuris') ir genocīda paveids, ar ko parasti saprot masveida ebreju iznīcināšanu Otrā pasaules kara laikā (1939—1945), ko veica nacistiskā Vācija. Ivritā holokaustu dēvē par šoā (השואה — 'katastrofa').

Vispārpieņemts ir uzskats, ka holokaustā tikuši nogalināti apmēram 6 miljoni Eiropas ebreju. Izraēlas Holokausta memoriāls Yad Vashem līdz 2010. gadam bija identificējis 4 miljonus holokaustā bojāgājušos.Holokaustu Latvijā latviešu izcelsmes amerikāņu vēsturnieks Andrievs Ezergailis nodēvēja par „lielāko kriminālo noziegumu Latvijas vēsturē”.

Dažkārt par holokausta upuriem tiek uzskatītas arī citas nacistu vajātās etniskās vai sociālās grupas: čigāni, garīgi slimie, padomju karagūstekņi, homoseksuālisti, Jehovas liecinieki u.c.

Katiņas slaktiņš

Katiņas slaktiņš, zināms arī kā Katiņas meža slaktiņš (poļu: zbrodnia katyńska — 'Katiņas noziegums'), bija poļu iedzīvotāju masveida nāvessoda izpilde pēc Padomju varas iestāžu rīkojuma 1940. gada 5. martā. Aptuvenais upuru skaits bija 22 000, visbiežāk tiek minēts 21 768. Upuri tika nogalināti Katiņas mežā, Kaļiņinas un Harkovas cietumos un citur. Apmēram 8000 no tiem bija poļu virsnieki, kas tika saņemti gūstā 1939. gadā PSRS iebrukuma Polijā laikā, pārējie bija poļi, kas bija tikuši arestēti par "spiegošanu, sabotāžu vai bija žandarmi, zemes īpašnieki, fabriku īpašnieki, advokāti, mācītāji un ierēdņi".Tā kā Polijas karaklausības sistēma noteica visiem neatbrīvotajiem universitāšu absolventiem kļūt par rezerves virsniekiem, Padomju spēkiem izdevās sagustīt lielu daļu Polijas inteliģences un ebreju, ukraiņu, gruzīnu un baltkrievu inteliģenci ar Polijas pavalstniecību.

Sākotnēji apzīmējums "Katiņas slaktiņš" attiecās uz Polijas militāro virsnieku no Kozeļskas karagūstekņu nometnes iznīcināšanu Katiņas mežā pie Katiņas un Gņezdovas (aptuveni 19 km uz rietumiem no Smoļenskas Krievijā). Tagad to izmanto, lai apzīmētu vienlaicīgo karagūstekņu iznīcināšanu arī ģeogrāfiski attālajā Starobeļskā un Ostaškovā, un politieslodzīto iznīcināšanu Rietumbaltkrievijā un Rietumukrainā, kuri tika nošauti pēc Staļina rīkojuma Katiņas mežā, NKVD (krievu: Народный комиссариат внутренних дел) galvenajā mītnē Smoļenskā, Smoļenskas lopkautuvē un cietumos Kaļiņinā (Tverā), Harkivā, Maskavā un citās padomju pilsētās.Pēc iebrukuma 1941. gadā Nacistiskā Vācija 1943. gadā paziņoja par masu kapu atrašanu Katiņas mežā. Paziņojums noveda pie diplomātisko attiecību pārtraukšanas starp PSRS un Polijas trimdas valdību Londonā. PSRS turpināja noliegt iznīcināšanu līdz 1990. gadam, kad tā beidzot atzina NKVD veiktos noziegumus un sekojošo noklusēšanu. Krievijas valdība atzina padomju varas atbildību par slaktiņiem, bet neatzina to par kara noziegumu vai genocīda aktu. Šis atzinums pieprasītu joprojām dzīvo nozieguma veiceju tiesāšanu, ko pieprasīja Polijas valdība. Turklāt Krievijas valdība neatzīst upurus par Staļina represiju upuriem, kas neļauj tos formāli reabilitēt.

Latvijas PSR Valsts Drošības komiteja

Latvijas PSR Valsts Drošības komiteja (krievu: Комитет государственной безопасности Латвийской ССР), saukta arī Čeka, bija politiski represīva PSRS okupācijas institūcija ar militāru struktūru Latvijas PSR teritorijā līdz 1991. gadam, kuras uzdevumi bija okupācijas režīma drošība, izlūkošana un pretizlūkošana. Iepriekšējie nosaukumi — Latvijas PSR iekšlietu tautas komisariāts, Iekšlietu tautas komisariāta Valsts Drošības pārvalde un Valsts drošības tautas komisariāts (krievu: НКГБ Латвийской ССР). Juridiski hierarhiski Drošības komiteja bija pakļauta Latvijas PSR Ministru padomei, kā arī PSRS Valsts drošības komitejai kā teritoriāla struktūrvienība, rīkojumus deva PSKP Centrālā komiteja, LKP Centrālā komiteja un PSRS Valsts Drošības komiteja. Komitejas štata un ārštata darbiniekus pieņemts dēvēt par "čekistiem".

Latvijas Republikas Satversme nosoda pret Latvijas tautu vērstos padomju totalitārā režīma noziegumus, kuru veikšanā piedalījās Valsts Drošības komiteja.

NKVD "Latviešu operācija"

PSRS iekšlietu tautas komisariāta (NKVD) "Latviešu operācija" (krievu: Латышская операция НКВД) bija viena no tā sauktajām "nacionālajām operācijām" Lielā terora laikā PSRS, kad pēc NKVD rīkojuma, "lai likvidētu Latvijas izlūkdienesta darbu un sagrautu latviešu nacionālistisko, pretpadomju darbību PSRS teritorijā" tika apcietināti visi latviešu biedrību locekļi, visi politemigranti no Latvijas, kuri bija PSRS ieradušies pēc 1920. gada, visi Latvijas pavalstnieki, izņemot diplomātisko iestāžu darbiniekus, un citi latvieši, kuri tika turēti aizdomās par spiegošanu, diversijām, pretpadomju un nacionālistisku darbību. Ir saglabājušās dati par vairāk kā 22 tūkstošiem 1937.—1938. gadā apcietinātajiem un notiesātajiem latviešiem, zināms, ka no viņiem 16 573 ir nošauti un apglabāti masu kapos dažādās PSRS vietās.

Ruanda

Ruanda (kiņaruandā: Rwanda, franču: Rwanda, angļu: Rwanda), oficiāli Ruandas Republika (Repubulika y'u Rwanda, République du Rwanda, Republic of Rwanda), ir valsts Austrumāfrikā. Ruanda robežojas ar Ugandu, Burundi, Kongo Demokrātisko Republiku un Tanzāniju. Lielākā daļa no Ruandas iedzīvotājiem ir hutu cilts pārstāvji. Lielākā mazākumtautība ir tutsi, bet nākamā ir tva (Twa) cilts pārstāvji. Ruandā ir trīs oficiālās valodas: kiņaruanda, franču un angļu valoda. Dominējošā reliģija ir kristietība, galvenokārt Romas katoļu baznīca. Valstī dzīvo arī liels skaits musulmaņu.

1994. gadā valstī notika pret tutsi mazākumtautību vērsts genocīds, kurā gāja bojā no 500 000 līdz miljonam cilvēku.

Ruandas genocīds

Ruandas genocīds bija masu slepkavība Ruandā, kas notika apmēram 100 dienu laikā no 1994. gada aprīļa līdz jūlijam. Šajā laika posmā lielākās valsts iedzīvotāju daļu veidojošās hutu cilts pārstāvji nogalināja 500 tūkstošus līdz 1 miljonu tutsu minoritātes iedzīvotājus un ikvienu, kas bija pret genocīda ideju. Kopumā tika nogalināti 20% valsts iedzīvotāju un 70% tutsu, kas dzīvoja Ruandā. Genocīdu izplānoja akazu politiskās elites pārstāvji, no kuriem vairāki ieņēma augstus amatus valdībā. Tiek uzskatīts, ka genocīdā piedalījās ap 200 tūkstošiem hutu. Starp vainīgajiem bija Ruandas armijas, valsts policijas (žandarmērija), hutu civiliedzīvotāju, valdības atbalstīto miliciju pārstāvji. Genocīda laikā un pēc tā valsti pameta apmēram 2 miljoni ruandiešu.Apmēram 85% no Ruandas iedzīvotājiem bija huti, tomēr tutsu minoritāte ilgi dominēja valstī. 1959. gadā huti gāza tutsu monarhiju, vairāki desmiti tūkstošu tutsu aizbēga uz kaimiņvalstīm, tai skaitā Ugandu. Trimdā bijušie tutsi izveidoja nemiernieku grupu, kas iebruka Ruandā 1990. gadā, cīņas notika līdz 1993. gadam, kad tika pieņemts miera līgums. 1994. gada 6. aprīļa naktī tika notriekta lidmašīna, kurā atradās valsts prezidents ar Burundi kolēģi (abi bija huti), gāja bojā visi lidmašīnā bijušie cilvēki. Hutu ekstrēmisti vainoja tutsu nemiernieku grupu un nekavējoties sāka iznīcināšanas kampaņu. Nemiernieku grupa apgalvoja, ka lidmašīnu notriekuši huti, lai būtu iemesls genocīdam.Milicijai tika doti valdības pretinieku saraksti. Tika nogalināti gan pretinieki, gan viņu ģimenes. Nogalināmo saraksti un ieroči tika doti arī vietējām grupām, kuru locekļi zināja, kur meklējams nogalināmais. Daži vīri pat nogalināja savas tutsu sievas, sakot, ka viņus pašus nogalinās, ja viņi to nepaveiks. Tajā laikā ID kartēs bija informācija par cilvēka etnisko grupu, tāpēc milicija veidoja ceļa blokus, kur tika nogalināti tutsi. Parasti tika nogalināti ar mačetēm, ko mājās glabāja lielākā daļa ruandiešu. Tūkstošiem tutsi sieviešu tika aizvestas un turētas par seksa verdzenēm. Hutu ekstrēmisti izveidoja radio stacijas un avīzes, kurās pauda naida propagandu, tajās arī tika cilvēki aicināti nogalināt tutsus. Nogalināmo vārdi tika nolasīti radio. Par cilvēku nogalināšanu tika notiesāti pat priesteri un mūķenes, kas nogalināja tos, kas patvērumu meklēja baznīcās.Genocīdu pārtrauca labi organizētā tutsu nemiernieku grupa (Ruandas patriotiskā fronte), kas ar Ugandas armijas palīdzību sagrāba arvien lielāku teritoriju, līdz 4. jūlijā tika sasniegta galvaspilsēta Kigali. Pēc tam valsti pameta ap 2 miljoniem hutu, gan civiliedzīvotāju, gan to, kas piedalījās genocīdā. Viņi pārbēga uz Kongo Demokrātisko Republiku (tobrīd — Zaira), baidoties no atriebības.

Sabiles sinagoga

Sabiles sinagoga ir bijusī ebreju sinagoga Sabilē. Tā celta 1890. gadā. Sinagoga kā dievnams tika izmantota līdz Otrajam pasaules karam, kad sākās nacistiskais genocīds pret ebrejiem.

PSRS laikā sinagogā ir bijusi ierīkota sporta zāle, bet vēlāk ilgu laiku tā stāvējusi tukša. Deviņdesmito gadu sākumā Ojārs Feldbergs un fonds "Abavas ieleja" sinagogu nopirka no Sabiles Augļu un dārzeņu kombināta. Sinagogas restaurācijai nepieciešamos līdzekļus sniedza Zviedrijas Nacionālā kultūras mantojumu pārvalde un Latvijas Valsts kultūras pieminekļu inspekcija.

Mūsdienās šeit ir izveidots "Mūsdienu mākslas un kultūras centrs", kurā tiek organizētas mākslas izstādes, koncerti, konferences u.c. pasākumi.

Semjons Šustins

Semjons Šustins (krievu: Шустин Семён Матвеевич) arī Simons Šustins (Симон Шустин, 1908—1978) bija Krievijas ebreju izcelsmes padomju čekists. Latvijas PSR Iekšlietu Tautas komisariāta (NKVD) Valsts drošības pārvaldes priekšnieks (1940), vēlāk Valsts drošības tautas komisariāta priekšnieks (1941).

Gandrīz uz visiem 1940. un 1941. gada Latvijas politisko represiju izpildes dokumentiem atrodams Šustina paraksts, ieskaitot lēmumus par 6636 Latvijas iedzīvotāju deportāciju 1941. gada 14. jūnijā. Pēc aizbraukšanas no Latvijas darbojās kā Gulaga nometņu priekšnieks Krievijā un Sibīrijā.

Latvijas Ģenerālprokuratūra 1996. gada 8. februārī pret Semjonu Šustinu ierosināja krimināllietu pēc Latvijas Kriminālkodeksa 68-1 panta "Noziegumi pret cilvēci, genocīds".

Srebrenicas slaktiņš

Srebrenicas slaktiņš, kas tiek saukts arī par Srebrenicas genocīdu (bosniešu: Genocid u Srebrenici), bija vairāk nekā 8000 bosniešu musulmaņu vīriešu un zēnu nogalināšana 1995. gada jūlijā Srebrenicas pilsētā un tās apkārtnē Bosnijas kara laikā. Cilvēkus nogalināja Serbu Republikas armija, kas darbojās ģenerāļa Ratko Mladiča vadībā. ANO ģenerālsekretārs Kofi Annans to nosauca par smagāko noziegumu Eiropā kopš Otrā pasaules kara beigām. Slaktiņā piedalījās arī Serbijas paramilitārā vienība "Skorpioni", kā arī daži simti brīvprātīgo no Ukrainas un Krievijas.1993. gada aprīlī ANO paziņoja, ka Srebrenica ir droša vieta, kur nenotiek karadarbība. Tomēr 1995. gada jūlijā ANO Aizsardzības spēki, kas sastāvēja no 400 vīru liela nīderlandiešu miera uzturētāju kontingenta, neaizkavēja Serbu Republikas armijai ieņemt pilsētu un uzsākt slaktiņu.Papildu nogalinātajiem 8000 cilvēku, no šī rajona tika padzīti vairāk nekā 20 tūkstoši cilvēku. Starptautiskais Kara noziegumu tribunāls ir noteicis, ka šī masu slepkavība uzskatāma par genocīdu. Par galvenajiem vainīgajiem tika atzīti Bosnijas serbu armijas vadošie virsnieki. Daļu vainas uzņēmās arī ANO un tās rietumu atbalstītāji par nespēju aizsargāt Srebrenicā dzīvojošos. Lai arī Serbija juridiski nebija iesaistīta slaktiņā, 2010. gadā Serbijas parlaments pieņēma rezolūciju, kurā atvainojās par tās nespēju novērst masu slepkavību. Par slaktiņu atvainojās arī Serbijas prezidents Tomislavs Nikoličs, tomēr viņš nelietoja genocīda apzīmējumu.

Starptautiskais kriminālnoziegumu tribunāls bijušajai Dienvidslāvijai

Starptautiskais kriminālnoziegumu tribunāls bijušajai Dienvidslāvijai (angļu: International Criminal Tribunal for the former Yugoslavia, ICTY) bija Apvienoto Nāciju Organizācijas iestāde, kas izveidota, lai apsūdzētos sauktu pie atbildības smagos noziegumos, kas izdarīti Dienvidslāvijas karu laikā, un viņus tiesātu. Tā bija speciāli šai lietai izveidota tiesa, kas atradās Hāgā, Nīderlandē.

Tiesa tika izveidota ar ANO Drošības padomes 827. rezolūciju, kas tika nodota 1993. gada 25. maijā. Tai bija tiesvedība pār četrām noziegumu kopām, kas pastrādātas bijušās Dienvidslāvijas teritorijā kopš 1991. gada: nopietni Ženēvas konvenciju pārkāpumi, kara likumu pārkāpumi, genocīds un noziegums pret cilvēci. Maksimālais sods, ko varēja piespriest, bija mūža ieslodzījums.

Kopumā tika apsūdzēta 161 persona; pēdējās apsūdzības tika izsniegtas 2004. gada decembrī. 2011. gada 20. jūlijā tika notverts pēdējais līdz tam nenotvertais apsūdzētais Gorans Hadžičs. Galīgais spriedums tika pieņemts 2017. gada 29. novembrī un iestāde oficiāli beidza pastāvēt 2017. gada 31. decembrī.

Sodu izciešanas uzraudzības funkcijas un pārsūdzību izskatīšanu turpmāk pārņēma Starptautiskā krimināltiesa.

Citās valodās

This page is based on a Wikipedia article written by authors (here).
Text is available under the CC BY-SA 3.0 license; additional terms may apply.
Images, videos and audio are available under their respective licenses.