Galviņkāposti

Galviņkāposti (Brassica oleracea var. capitata) ir divgadīga dārza kāposta pasuga. Atšķirībā no citām dārza kāposta pasugām, galviņkāpostiem ir raksturīgas lielas lapas, kas saaugušas cieši blakus viena otrai un veido apaļu "bumbu", kāpostgalviņu. Tā atrodas uz kacena. Galviņkāposti parasti sver no 0,5 līdz 4 kilogramiem, un var būt zaļi, violeti vai balti.

Galviņkāpostus kā kultūraugus sāka audzēt aptuveni 1000 gadus p.m.ē. Salīdzinājumam, Savojas kāpostus audzē kopš 16. gadsimta. Kāpostus sākotnēji audzēja Vidusjūras reģionā. Latvijā galviņkāpostus sāka audzēt 11.–13. gadsimtā. Viduslaikos kāpostiem bija liela nozīme Eiropas tautu virtuvēs. Uzturā lieto auga vasas daļu pēc pirmā gada. Kāpostu sēklas var iegūt, ja tos turpina audzēt vēl vienu gadu.

Saskaņā ar Pārtikas un lauksaimniecības organizācijas datiem, 2014. gadā tika iegūtas 71,8 miljoni tonnas galviņkāposti un citu kāpostu raža.[1] 33,4 miljoni tonnas (gandrīz pusi no pasaules ražas) no ražas ieguva Ķīnā.[1] Lielu daļu no Ķīnā izaudzētajiem kāpostiem veido Ķīnas kāposti, nevis galviņkāposti. Galviņkāpostus izmanto dažādiem mērķiem. Tos lieto sautējumos, zupās, salātos un citur.

Galviņkāposti
Brassica oleracea var. capitata
Galviņkāposti
Klasifikācija
ValstsAugi (Plantae)
NodalījumsSegsēkļi (Magnoliophyta)
KlaseDivdīgļlapji (Magnoliopsida)
RindaKrustziežu rinda (Brassicales)
DzimtaKrustziežu dzimta (Brassicaceae)
ĢintsKāposti (Brassica)
SugaDārza kāposts (B. oleracea)
PasugaGalviņkāposti (B. o. var. capitata)

Audzēšana

Kāpostiem nav obligāti nepieciešams silts klimats, toties tiem ir nepieciešama gaisma un mitrums. Kāposta kacens izaug 15–20 cm augsts, virs tā atrodas kāpostgalviņa, kuru veido lielas, sulīgas lapas. Caur lapām iztvaiko daudz ūdens, kas tiek uzņemts no augsnes. Kāpostu lapas krāsa var būt no gaiši zaļas līdz tumši zaļai. Lapas ir dzīslotas un vaskotas (ar zemu slapināšanu). Atšķirībā no citiem dārzēniem, kāposti aug lēni un ilgi, aptveni no 100 dienām agrajām šķirnēm līdz 150 un vairāk dienām vēlajām šķirnēm. Tāpēc kāpostu stādīšana parasti notiek salīdzinoši agri, bet novāc vienus no pēdējiem. Ražas apmēri daudzējādā ziņā ir atkarīga no kāpostu šķirnes, kā arī no augsnes, mēslojuma un klimatiskajiem apstākļiem.

Galviņkāpostu šķirnes

Rotkohl (Brassica oleracea convar)
Pārgriezta sarkana kāpostgalviņa

Galviņkāpostu šķirnes iedala agrajās un vēlajās šķirnēs, bet pēc krāsas baltajās un sarkanajās šķirnēs.

Agrie galviņkāposti aug uz neliela, irdena kacena. Agri iesējot siltā augsnē, raža gatava jau jūnija beigās. Kulinārijā tos izmanto jebkurā gatavošanas procesā, izņemot, kūpināšanu. Visbiežāk tos lieto svaigā veidā, piemēram, salātos. Tā kā agrajās kāpostu šķirnēs ir mazāk ogļhidrāti (glikoze, fruktoze un saharoze), tie sliktāk skābst.[2] Ja tos tomēr skābē, tad noteikti ātram patēriņam, jo process notiek siltā laika periodā un pretējā gadījumā ātri sabojājas.

Vidējie un vēlie galviņkāposti veido lielas, biezas un baltas lapas. Kapostgalviņas novāc vasaras beigās vai rudens sākumā. Šos kāpostus izmanto jebkurā ēdienu gatavošanas procesā, ieskaitot kūpināšanu. Visbiežāk tos lieto svaigā veidā vai skābē. Dažās zemēs ir iecienīta kāpostu kaltēšana.

Sarkanie galviņkāposti ir vidējas vai vēlās kāpostu šķirnes, tās tiek audzētas un novāktas tāpat kā “baltās” šķirnes. Atšķiras tikai ar pielietojumu kulinārijā: sarkanos kāpostus ēd ar sieru vai marinētus “aukstā” veidā. Termiski apstrādājot, tie zaudē skaisto krāsu, iegūstot pelēku krāsu. Latvijā sarkanie galviņkāposti ir mazāk iecienīti nekā baltās šķirnes.

Atsauces

  1. 1,0 1,1 «FAOSTAT» (angļu valodā). Skatīts: 2017. gada 26. februārī.
  2. Edgars Žubeckis. Dārzāju bioloģiskā konservēšana. Rīga : Saimniecības literatūras apgāds, 1943. 9. lpp.

Ārējās saites

Dārza kāposts

Dārza kāposts (Brassica oleracea) ir divgadīgs kāpostu dzimtas lakstaugs. Lapas gludas, ieapaļas, blīvās galviņās. Otrajā gadā attīstās stumbrs ar lapām. Viss augs kails, pelēkzaļš. Ziedi dzelteni, sakopoti skrajos ķekaros. Auglis ir mezglains pākstenis ar pelēcīgi brūnām sēklām.

Dārzenis

Dārzenis ir ēdams lakstaugs vai tā daļa, kura sulīgās daļas tiek lietotas uzturā, bet tas nav saldais auglis vai sēkla. Terminam "dārzenis" nav zinātnisks paskaidrojums; tā nozīme galvokārt ir izveidojies kulinārijas un kultūras tradīciju ietekmē. Šā iemesla dēļ šis termins bieži vien ir patvaļīgs un subjektīvs, piemēram, daži cilvēki uzskata, ka sēnes ir dārzeņi, bet citi atkal tos iedala atsevišķā grupā.

Dārzeņus pārtikā var izmanot gan svaigā veidā, gan speciāli tos gatavojot, piemēram, izvārot vai izcepot. Lielākoties dārzeņi nav saldi, bet atsevišķos gadījumos tos var izmanot, lai pagatavotu saldo ēdienu, piemēram, mannā putru ar ķirbi.

Šķiedrvielas

Šķiedrvielas jeb balastvielas ir pārtikā esoši ķīmiski savienojumi, ko nespēj hidrolizēt cilvēka gremošanas sistēmas fermenti. Šķiedrvielas pamatā ir polisaharīdi un lignīni, taču ir arī cita veida savienojumi, kas gremošanu ietekmē tāpat kā šķiedrvielas, piemēram, pektīns, kas ķīmiski ir spirta polimērs.

Citās valodās

This page is based on a Wikipedia article written by authors (here).
Text is available under the CC BY-SA 3.0 license; additional terms may apply.
Images, videos and audio are available under their respective licenses.