Fonētika

Fonētika (no grieķu vārda φωνή - "skaņa" vai "balss") ir zinātnes nozare, kas pēta cilvēka runas skaņas. Tā nodarbojas ar runāto skaņu fizikālajiem raksturlielumiem, to radīšanas fizioloģiju, klausītāja uztveri un neirofizioloģisko izpratni. Salīdzinājumam fonoloģija, kas ir nepieciešama pilnīgai fonētikas izpratnei, pēta valodai specifiskas skaņu sistēmas un skaņu modeļus, kas piemīt atsevišķām mutvārdu valodām. Kaut arī fonoloģija stingri bāzējas fonētikā, tā tomēr ir atsevišķa valodniecības nozare, kas nodarbojas ar psiholoģiski reālām, abstraktām skaņu vienībām (fonēmām) un to individuālajām fizikālajām īpašībām, kas nodrošina saprotamu atšķirību starp šīm skaņām, kā arī saprotamu atšķirību starp šādu skaņu grupām. Fonētika nodarbojas ar reāli izrunātu skaņu fiziskajiem raksturojumiem, nevis ar kontekstiem, kādos šīs skaņas tiek lietotas valodās vai veidiem, kādos šie fiziskie raksturojumi var mainīties atkarībā no konteksta. (Šī pēdējā parādība ir fonoloģijas pētījumu subjekts: šie skaņu varianti, kuri mainās atkarībā no valodai specifiskām situācijām, fonoloģijā tiek saukti par alofoniem.)

Fonētikai ir trīs galvenie atzari:

  • Artikulatīvā fonētika: pēta muskuļu kontrolētas balss trakta dažādu apgabalu mainīgās formas, balss saites, kā arī lūpu, mēles, zobu un citu artikulētāju vai runas orgānu pozīcijas un mijiedarbību runas laikā.
  • Akustiskā fonētika: nodarbojas ar skaņu viļņiem un kā tos uztver cilvēka auss.
  • Auditīvā fonētika: nodarbojas ar runas izpratni, respektīvi, kā smadzenes saprot skaņu, kad to ir saņēmušas.

Starptautiskā fonētiskā asociācija ir atzinusi par atšķirīgām no fonētikas viedokļa vairāk kā simts skaņas un transkribējusi tās Starptautiskajā fonētiskajā alfabētā.

Fonētika tika pētīta jau 2500 gadu tālā senatnē senajā Indijā, kur Pārnini 5.gs p.m.ē. uzskaitīja līdzskaņu artikulācijas vietas un veidus savā traktātā par Sanskritu. Lielākā daļa Indijas rakstību šodien organizē savus līdzskaņus pēc Pārnini klasifikācijas.

Ārējās saites un atsauces

Alveolārs līdzskanis

Alveolārie līdzskaņi tiek artikulēti ar mēli pret vai tuvu augšējai alveolai (augšzobu smaganām). Alveolāri līdzskaņi var būt artikulēti ar mēles galiņu (apikāls līdzskanis) vai ar mēles lokanās priekšdaļas augšpusi (lamināls līdzskanis). Lamināli alveolāru artikulāciju reizēm kļūdaini sauc par dentālu, jo mēles gals skar vai redzams tuvu zobiem.

Balsene

Balsene (latīņu: larynx) ir elpceļa augšējā daļa, ko veido skrimšļi un balss saites. Balsene ir gan elpošanas, gan balss aparāts, tā savieno rīkli un traheju. Tai ir liela nozīme dažādu skaņu izrunāšanā. Tā atrodas kakla priekšpusē no ceturtā līdz sestā kakla skriemeļa līmenī un ir saistīta ar mēles kaulu.

Balsenei vibrējot, rodas skaņa.

Balss

Balss ir skaņa, ko rada cilvēks runājot, kliedzot, raudot, dziedot, u.tml. Balsi rada plaušas, balss saites un artikulatori. Plaušām ir jārada gana liels gaisa spiediens, lai balss saites sāktu vibrēt (tieši šis gaisa spiediens rada balsi). Balss saites šīs vibrācijas pārveido par dzirdamām skaņām. To muskuļi spēj balss saites izstiept un saspiest, kā arī padarīt stingrākas, lai mainītu toni un skaļumu. Artikulatori jeb viss virs balss saitēm (vaigi, mēle, lūpas, utt.) artikulē skaņu un var arī to mazliet mainīt. Dziedātāji izmanto balsi kā mūzikas instrumentu.

Bilabiāls līdzskanis

Fonētikā par bilabiālu līdzskani sauc līdzskani, ko artikulē ar abām lūpām. Starptautiskajā fonētiskajā alfabētā (IPA) iekļautie bilabiālie līdzskaņi ir:

Igbo valodā ir sešu veidu bilabiāli eksplozīvi slēdzeņi: [p pʰ ɓ̥ b b̤ ɓ].

Dentāls līdzskanis

Dentāls līdzskanis ir līdzskanis, kura artikulācija tiek veikta ar mēli pret augšzobiem, kā piemēram /t̪/, /d̪/, /n̪/, /l̪/. Daudzās valodās dentālos līdzskaņus nenošķir no alveolārajiem līdzskaņiem, kam artikulācija notiek ar mēli pret smaganām. Latviešu valodniecībā visi slēdzeņi un berzeņi (/n̪/, /t̪/, /d̪/, /s̪/, /z̪/) tiek klasificēti kā dentāli, bet apzīmēti ar IPA attiecīgo alveolāro līdzskaņu simboliem (/n/, /t/, /d/, /s/, /z/). Kā dentālas latviešu valodā tiek klasificētas arī afrikatas /ts/ un /dz/.

Epiglotāls līdzskanis

Epiglotālie līdzskaņi ir līdzskaņi, kas tiek artikulēti ar balsenes krokām pret uzbalseni (uzgāmuru).

Faringāls līdzskanis

Faringāli līdzskaņi tiek artikulēti ar mēles sakni pret rīkles galu. Sekundāro artikulāciju, kad primārās artikulācijas laikā tiek sasprindzināts rīkles gals, sauc par faringalizāciju.

Glotāls līdzskanis

Glotālie līdzskaņi ir līdzskaņi, kas tiek artikulēti ar balseni (telpu starp balss saitēm). Daudzi fonētiķi šis skaņas (vai vismaz tā sauktos berzeņus) uzskata par balsenes pārejas stāvokli bez artikulācijas vietas, kā tas ir citiem līdzskaņiem. Faktiski tie netiek uzskatīti par līdzskaņiem vispār. Tomēr glotālais slēdzenis vismaz ir tipisks līdzskanis tādās valodās, kā cu Taivānā.

Koronāls līdzskanis

Koronālos līdzskaņus , sauktus arī par priekšējiem mēleņiem, artikulē ar kustīgo mēles galu.

Labiāls līdzskanis

Labiāli līdzskaņi (saukti arī par lūpeņiem) tiek artikulēti vai nu ar abām lūpām (bilabiāla artikulācija), vai ar apakšlūpu un augšzobiem (labiodentāla artikulācija).Lūpu noapaļošana, vai labializācija var piedalīties kā koartikulācija citu tipu patskaņos. Angļu valodas /w/ ir labializēts velārs spraudzenis.

Līdzskanis

Par līdzskani (IPA: [liːdz.skɑ.nis]) vai konsonantu artikulatorajā fonētikā sauc tādu valodas skaņu, kuras radīšanai tiek pilnībā vai daļēji slēgts augšējais balss trakts. Par augšējo balss traktu sauc tā daļu virs gāmura.

Svešvārds konsonants cēlies no latīņu valodas vārdiem con (līdz, ar) un sonare (skanēt), no kā atvasināts pierastākais latviskais termins līdzskanis. Konsonanta ideja bija tā, ka tā ir skaņa, kura pati par sevi, bez līdzskaņa, skanēt nevar; vismaz tā tas ir latīņu valodā. Tomēr šī koncepcija nav vispārīga, jo tādās valodās, kā nuhalku, vārdā var būt līdzskaņi bez neviena patskaņa.

Tā kā līdzskaņu skaits pasaules valodās ir lielāks, nekā līdzskaņu burtu skaits jebkurā no alfabētiem, lingvisti izstrādājuši sistēmu, ko sauc par Starptautisko fonētisko alfabētu, lai katram jebkurā valodā iespējamam līdzskanim atbilstu unikāls simbols. Arī latviešu alfabētā ne katrai skaņai atbilst savs burts. Piemēram, afrikātas [dz] un [dʒ] tiek attēlotas ar digrāfiem dz un dž, burts h atbilst skaņām [x] un [h].

Lūpas

Lūpas (latīņu: labia oris) ir cilvēka un daudzu citu dzīvnieku mutes ārējais orgāns. Lūpas ir gremošanas orgānu sistēmas sākums. Lūpas tiek izmantotas arī, lai skūpstītos. Lūpas nodrošina arī cilvēka spēju runāt.

Nazāls līdzskanis

Nazāls līdzskanis (saukts arī nazāls slēdzenis vai nazāls kontinuants) veidojas nolaižot mīkstās aukslējas un ļaujot gaisam brīvi plūst caur degunu. Mutes dobums turpina darboties kā skaņas rezonanses kamera, bet gaiss caur to neizplūst, jo ir bloķēts ar mēli. Tātad nevis pats deguns, bet mēles artikulācija rada atšķirības nazālajos līdzskaņos. Retāk ir sastopami citu veidu nazalizēti līdzskaņi.

Norvēģu valoda

Norvēģu valoda (norsk) ir ziemeļģermāņu atzara indoeiropiešu valoda. Tā ir dzimtā valoda aptuveni 5 miljoniem cilvēku, no kuriem lielākā daļa dzīvo Norvēģijā, kur tā ir valsts valoda. Pastāv divas oficiālās norvēģu valodas rakstu valodas: būkmols (bokmål), kura pamatā ir dāņu valodas leksika un gramatika, bet norvēģu valodas fonētika, un jaunnorvēģu valoda (nynorsk), kuru 19. gadsimta vidū no dažādiem norvēģu valodas dialektiem izveidojis valodnieks Ivars Osens. Vairāk izplatīts ir būkmols, bet jaunnorvēģu valodu lieto 10-13% norvēģu.

Norvēģu alfabēts ir tāds pats kā dāņu alfabēts. Tas balstās uz latīņu alfabētu. Tajā ir 29 burti — visi 23 latīņu burti, kā arī J, W, U, Æ, Ø un Å.

Palatāls līdzskanis

Palatālos līdzskaņus artikulē ar mēles virspusi (dorsu) paceltu pret cietajām aukslējām (palatu).Visbiežāk sastopamais palatālais līdzskanis ir spraudzenis [j], kas ir starp desmit visizplatītākajām skaņām Pasaules valodās. Nazālais līdzskanis ɲ arī ir ļoti izplatīts un ir sastopams apmēram 35% valodu.

Brīdinājums: IPA simboli bieži tiek lietoti nevis palatālo līdzskaņu apzīmēšanai, bet, sekojot novecojušām IPA tradīcijām, transkribējot palatalizētus velāros slēdzeņus [kʲ, ɡʲ], palatālās afrikatas [cç͡, ɟʝ͡], alveopalatālās afrikatas [tɕ͡, dʑ͡], vai pat postalveolārās afrikatas [tʃ͡, dʒ͡]. Īsti palatāli eksplozīvi slēdzeņi ir diezgan reti sastopami, tādēļ būtu labi pārbaudīt izrunu, ja tie ir uzrādīti kādas valodas transkripcijā.

Papildartikulācijas piešķiršanu līdzskaņiem ar citu primāro artikulācijas vietu, mēles vidusdaļu vienlaicīgi paceļot pret cietajām aukslējām, sauc par palatalizāciju.

Patskanis

Patskanis fonētikā ir skaņas veids, kura artikulācijā gaisa straumes ceļā nav būtisku šķēršļu, tātad, izrunas laikā gaiss plūst brīvi caur mutes dobumu. Latviešu valodā ir 12 patskaņi, bet 9 patskaņu burti, jo daži burti apzīmē vairākas skaņas. Patskaņus iedala īsajos (a, e (šaurais), e (platais), i, u, o) un garajos (ā, ē (šaurais), ē (platais), ī, ū, o) patskaņos.

Valodniecība

Valodniecība jeb lingvistika (latīņu: lingua — "valoda") ir zinātne par cilvēku valodu, tās īpašībām, uzbūvi, funkcionēšanu un attīstību. Izšķir vispārējo un konkrēto valodniecību (pētī kādu valodu, valodu grupu vai saimi). Tradicionāli valodniecību veido semantika, sintakse un fonoloģija, bet valodas sistēmas līmeņus un apakšsistēmas pēta arī fonētika, gramatika, leksikoloģija, frazeoloģija, stilistika, valodas attīstību aplūko valodas vēsture, etimoloģija, valodas funkcionēšanu sabiedrībā — dialektoloģija, sociolingvistika un citas nozares.

Valodniecības pirmsākumi ir meklējami jau pirms mūsu ēras senajos kultūras centros — Mezopotāmijā, Sīrijā, Mazāzijā un Ēģiptē, kā arī Senajā Indijā, Senajā Grieķijā un Romā. 19. gadsimta sākumā radās vēsturiski salīdzināmā valodniecība, valodniecība kļuva par patstāvīgu zinātni. 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā Ferdinands de Sosīrs izveidoja valodniecības strukturālisma skolu. Viņš tiek uzskatīts par modernās valodniecības pamatlicēju. Mūsdienu lingvistikā liela loma ir psiholingvistikai, kā arī pētījumiem lingvistikas tehnoloģiskajiem pielietojumiem — datorlingvistikai.

Velārs līdzskanis

Velāri līdzskaņi tiek artikulēti ar mēles pakaļējo daļu pret mīkstajām aukslējām.Tā kā mutes dobuma velārais reģions ir relatīvi plašs un mēles kustības nav ļoti precīzas, tad vēlārie līdzskaņi viegli pakļaujas asimilācijai, nobīdot artikulāciju uz priekšu vai atpakaļ, atkarībā no iesaistītajiem patskaņiem. Tie kļūst "priekšējāki" (daļēji vai pilnīgi palatāli) pirms līdzskanim sekojoša priekšējās rindas patskaņa un "atvirzīti" pirms pakaļējās rindas patskaņa.

Palatalizētus velāros līdzskaņus (kā angļu /k/ vārdos keen vai cube) dažkārt sauc par "palatovelāriem" līdzskaņiem.

Daudzās valodās ir arī labializēti velārie līdzskaņi, kā [kʷ], kad vienlaicīgi ar pamatartikulāciju notiek lūpu noapaļošana. Eksistē arī dubultās artikulācijas labiāli velāri līdzskaņi, kuri vienlaicīgi tiek artikulēti pie mīkstajām aukslējām un ar lūpām, kā [k͡p].

Citās valodās

This page is based on a Wikipedia article written by authors (here).
Text is available under the CC BY-SA 3.0 license; additional terms may apply.
Images, videos and audio are available under their respective licenses.