Eiropas Savienība

Eiropas Savienība (ES) ir 28 Eiropas valstu ekonomiska un politiska apvienība. Tā darbojas uz valstu starpā noslēgtu līgumu pamata, kuros noteikti svarīgākie kopīgie mērķi, politikas, darbības instrumenti, tiesību sistēma, institūcijas un to funkcijas un lomas lēmumu pieņemšanas procesā. Šos līgumus dēvē par primārajiem ES tiesību aktiem. Par Eiropas Savienības veidošanās sākumu pieņemts uzskatīt 1957. gadā noslēgto Romas līgumu, bet formāli Eiropas Savienība tika nodibināta 1993. gadā, stājoties spēkā Māstrihtas līgumam, kurš paplašināja kopējās politikas pielietošanas sfēru, ietverot sevī 1957. gadā nodibināto Eiropas Kopienu. 2009. gada 1. decembrī stājās spēkā Lisabonas līgums, kas izmainīja Eiropas Savienības darbību regulējošos pamatprincipus. ES ieguva juridiskas personas statusu un tās pārvaldē tika ievesti divi jauni amati — ES Eiropas padomes priekšsēdētājs un Eiropas Savienības augstais pārstāvis ārlietu un drošības politikas jomā.

Eiropas Savienības kopplatība ir 4 300 000 km². 2013. gadā Eiropas Savienībā dzīvoja vairāk kā 508 miljoni iedzīvotāju. Pēc iedzīvotāju skaita Eiropas Savienība ierindojas 3. vietā pasaulē pēc Ķīnas un Indijas. ES bija lielākā pasaules ekonomika pēc kopējā nominālā IKP līdz 2014. gadam, kad to apsteidza ASV. 2012. gadā Eiropas Savienībai tika piešķirta Nobela miera prēmija par ieguldījumu miera un izlīguma veicināšanā, demokrātijas un cilvēktiesību attīstībā Eiropā 60 gadu garumā.[6]

ES valstīs 9. maijs tiek svinēts kā Eiropas diena.

Eiropas Savienība
Eiropas karogs
Karogs
Devīze"Vienotība dažādībā"
(latīņu: In varietate concordia)
Location of Eiropas Savienība
Politiskie centri
Lielākā pilsēta Londona
Valsts valodas 24 valodas
Dalībvalstis
Vadītāji
 -  Eiropadomes prezidents Donalds Tusks
 -  Komisijas prezidents Žans Klods Junkers
Dibināšana
 -  Parīzes līgums 1952. gada 23. jūlijs 
 -  Romas līgums 1958. gada 1. janvāris 
 -  Māstrihtas līgums 1993. gada 1. novembris 
Platība
 -  Kopā 4 324 782 km² (7.)
 -  Ūdens (%) 3,08
Iedzīvotāji
 -  iedzīvotāji 2012. gadā 506 913 394[3] (3.)
 -  Blīvums 116,2/km² 
IKP (PPP) 2015. gada aprēķins
 -  Kopā $19,035 triljoni[4] 
 -  Uz iedzīvotāju $37 607[4] 
IKP (nominālais) 2015. gada aprēķins
 -  Kopā $16,449 triljoni[4] 
 -  Uz iedzīvotāju $32 498[5] 
Džini koef. (2010) 30,4 
HDI (2011) 0,876 (13.25th)
Valūta
Laika josla (UTC+0 līdz +2)
 -  Vasarā (DST)  (UTC+1 līdz +3)
Interneta domēns .eu
Mājaslapa
europa.eu
Dôme du Goûter depuis la gare des glaciers
ES augstākais punkts Monblāns.
Map-Europe-Outermost-regions
ES valstu atkarīgās teritorijas (2018). Nav parādītas Fēru salas.

Varas dalīšana jeb institucionālā struktūra

Saskaņā ar Māstrihtas līgumu, ES strukturālo principu pamatu veido tā sauktie "trīs pīlāri": Eiropas Kopiena, Kopējā ārējā un drošības politika un Tieslietas un iekšlietas.

Varas dalīšana ES īstenojas starp Eiropas Komisiju kā izpildvaru, Eiropas Parlamentu kā dalībvalstu pilsoņu pārstāvniecību ES līmenī, un ES Ministru Padomi kā visu dalībvalstu valdību pārstāvniecību ar lēmēj- un izpildvaras tiesībām. Tad hierarhiski seko Eiropas Savienības Tiesa un Eiropas Revīzijas palāta. Papildus šīm nozīmīgu lomu spēlē vēl divas institūcijas:- Ekonomikas un sociālo lietu komiteja un Reģionu komiteja, kuru loma ir izstrādāt ieteikumus pārējo institūciju pieņemtajiem lēmumiem. Eiropas Savienībā ir izveidota arī vienota finanšu sistēma. Par tās funkcionēšanu atbild divas institūcijas: Eiropas Centrālā banka (ECB) un Eiropas Investīciju banka (EIB).

Bez minētajām pastāv arī virkne tā saukto sekundāro institūciju. Vairums no tām ir aģentūru statusā, un tās atbild par konkrētām jomām, piemēram, Eiropas Vides aģentūra, vai Eiropas Aviācijas drošības aģentūra, Eiropas Savienības Pamattiesību aģentūra u.c.

Vēsture

Sākotnējā ideja, dibinot valstu apvienību, kas tagad kļuvusi par Eiropas Savienību, bija Eiropas politiskās un ekonomiskās situācijas pārveidošana pēc Otrā pasaules kara un līdzīgu notikumu atkārtošanās novēršana, iesaistot Vāciju savstarpējās ekonomiskajās attiecībās tik cieši, lai vēlāk, iespējamas varas maiņas gadījumā, tā nespētu pavērsties pret pārējām Eiropas valstīm. Sākotnēji tika izveidota tirdzniecības ūnija, kas vēlāk pārrauga Eiropas Kopienā, un tad Eiropas Savienībā, apvienojot paralēli ekonomiskajām arī politiskās intereses.

Politiskais klimats pēc Otrā pasaules kara bija labvēlīgs Rietumeiropas vienotībai, ko daudzi uzskatīja par alternatīvu ekstrēmajām nacionālisma formām, kas tikko jau bija izpostījušas kontinentu.[7]

Par Eiropas integrācijas sākumu uzskata Eiropas Ogļu un tērauda kopienas izveidošanu 1951. gadā, kas aizsākās ar Francijas ārlietu ministra Roberta Šūmaņa oficiālo paziņojumu 1950. gada 9. maijā, ko ES valstīs atzīmē kā Eiropas dienu. Kopienas mērķis bija apvienot kontroli pār dalībvalstu, galvenokārt Francijas un Rietumvācijas, ogļu un tērauda industrijām. Galvenā doma bija, ka, apvienojot kontroli pār galvenajām stratēģiskajām nozarēm, karš dalībvalstu starpā vairs nebūtu iespējams. Kopienas dibinātāji deklarēja to kā "pirmo soli uz federālu Eiropu". Citas dibinātājvalstis bija Itālija un trīs Beniluksa valstis Beļģija, Nīderlande un Luksemburga.

Vēl divas kopienas tika nodibinātas 1957. gadā: Eiropas Ekonomikas kopiena (EEK), kas iedibināja muitas savienību un Eiropas Atomenerģijas kopiena sadarbībai atomenerģijas attīstībā. 1967. gadā Apvienošanās līgums izveidoja vienotu šo triju kopienu institūciju, ko nosauca par Eiropas Kopienām, vai biežāk vienkārši par Eiropas Kopienu (EK). Lai nodrošinātu garantētu pārtikas piegādi Eiropas Kopienai, 1957.gadā tika arī izstrādāti pamatprincipi kopējā lauksaimniecības produktu tirgus izveidei un tos nosauca par kopējo lauksaimniecības politiku.

1973. gadā notika pirmā Eiropas Kopienas paplašināšanās, kad tai pievienojās Dānija, Īrija un Apvienotā Karaliste. Arī Norvēģija tajā pašā laikā veda pārrunas par pievienošanos, bet valsts iedzīvotāji to referendumā noraidīja. Pirmās tiešās Eiropas Parlamenta vēlēšanas notika 1979. gadā.

1981. gadā par Eiropas Kopienu dalībvalsti kļuva Grieķija, bet 1986. gadā pievienojās Spānija un Portugāle. 1985. gadā noslēgtais Šengenas līgums izveidoja atvērto robežu telpu starp dalībvalstīm.[8] 1986. gadā sāka lietot Eiropas karogu un valstu vadītāji parakstīja Vienotās Eiropas aktu. Šis līgums pārskatīja veidu, kā stājas spēkā kopējie lēmumi, sekmēja tirdzniecības barjeru atcelšanu un iedibināja lielāku Eiropas politisko kooperāciju.

1990. gadā pēc Dzelzs priekškara krišanas VDR kļuva par Eiropas Kopienas dalībnieci apvienotās Vācijas sastāvā.[9] Līdz ar paplašināšanos Centrālās un Austrumeiropas reģionā kandidātvalstīm tika apstiprināti Kopenhāgenas kritēriji.

1993. gada 1. novembrī stājās spēkā Māstrihtas līgums.[10] Šis līgums iedibināja kopienas pārskatīto struktūru un iepriekšējo nosaukumu "Eiropas Kopienas" oficiāli aizvietoja nosaukums "Eiropas Savienība". Eiropas Kopiena tagad veidoja vienu no trīs jaunās Eiropas Savienības pilāriem, kas iekļāva sadarbību kopējā ārpolitikā un iekšpolitikā.

1995. gadā ES pievienojās Austrija, Zviedrija un Somija. 1997. gadā Amsterdamas līgums uzlaboja Māstrihtas līgumu tādās jomās, kā demokrātija un ārpolitika. Amsterdamai 2001. gadā sekoja Nicas līgums, kas pārskatīja Romas un Māstrihtas vienošanās, lai sekmētu ES paplašināšanos uz austrumiem. 2002. gadā 12 dalībvalstīs nacionālās valūtas aizvietoja ar eiro.

2004. gadā ES pievienojās 10 jaunas valstis: Latvija, Igaunija, Lietuva, Polija, Čehija, Slovākija, Slovēnija, Ungārija, Malta un Kipra.[11] 2007. gadā ES pievienojās Bulgārija un Rumānija. 2007.gadā eiro zonai pievienojās Slovēnija, 2008. gada 1. janvārī Malta un Kipra[11], bet 2009. gada 1. janvārī Slovākija. 2009. gada 1. decembrī stājās spēkā Lisabonas līgums. 2011. gadā Igaunija, 2014. gadā Latvija un 2015. gadā Lietuva pievienojās eiro zonai. 2015. gada martā Eiropas komisijas prezidents Žans Klods Junkers paziņoja par savu atbalstu kopīgas Eiropas armijas izveidošanai.[12] 2016. gada 23. jūnijā notika referendums par Apvienotās Karalistes dalību Eiropas Savienībā, kurā vairums vēlētāju nobalsoja par Apvienotās Karalistes izstāšanos no Eiropas Savienības.[13]

Eiropas Savienības dalībvalstis

EC-EU-enlargement animation
Eiropas Savienības paplašināšanās.

1950. gads

Dibinātājvalstis (Šūmaņa deklarācija).

1973. gads

1981. gads

1986. gads

1995. gads

2004. gads

2007. gads

2013. gads

Eiropas Savienības kandidātvalstis

Supranational European Bodies-en
Eilera diagramma, kas rāda sakarības starp dažādām Eiropas valstu pārnacionālajām organizācijām un sadarbības līgumu darbības zonām.

Eiropas Savienībā ir piecas oficiālās kandidātvalstis: Albānija, Melnkalne, Serbija, Turcija un Ziemeļmaķedonija. Potenciālās kandidātvalsts statuss ir piešķirts Bosnijai un Hercegovinai un Kosovai.[14]

Šveice vienreiz (1992. gadā), bet Norvēģija divreiz (1972. un 1994. gadā) referendumā noraidīja iestāšanos Eiropas Savienībā. 1987. gadā Maroka oficiāli lūdza sākt iestāšanās sarunas ES, tomēr Eiropas Savienības Padome atteicās izskatīt šo jautājumu, pamatojot ar to, ka Maroka nav Eiropas valsts. Kandidātvalsts Islandes valdība 2013. gadā pieņēma lēmumu par iesākto iestāšanās sarunu apturēšanu[15] un 2015. gada martā paziņoja par iestāšanās pieteikuma atsaukšanu.

Sadarbības vai asociācijas līgumi

ES vai tās priekštečorganizācijas ir parakstījusi sadarbības vai asociācijas līgumus ar Eiropas Ekonomiskās telpas valstīm Islandi, Lihtenšteinu, Norvēģiju (1994), ar Vidusjūras baseina valstīm Turciju (1964), Sīriju (1978), Tunisiju (1998), Izraēlu (2000), Maroku (2000), Jordāniju (2002), Ēģipti (2004), Alžīriju (2005), Libānu (2006), ar Centrāleiropas Brīvās tirdzniecības vienošanās valstīm Ziemeļmaķedoniju (2004), Albāniju (2006), Melnkalni (2010), Serbiju (2013), Bosniju un Hercegovinu (2015), ar GUAM valstīm Gruziju, Moldovu, Ukrainu (2014), kā arī ar Čīli (2005), Dienvidāfrikas Republiku (2004) un Centrālamerikas integrācijas sistēmu (Central American Integration System, 2012).

Valodas

Eiropas Savienībā ir 24 oficiālās valodas, kā arī daudzas reģionālās valodas un minoritāšu valodas. Visplašāk lietotās valodas ir angļu valoda (51% pratēju), vācu valoda (32%) un franču valoda (24%). Lielākā daļa ES valodu pieder indoeiropiešu valodu saimei. Trīs galvenie atzari ir ģermāņu, romāņu un slāvu. Ģermāņu valodas kā pirmās valodas lieto 38% ES iedzīvotāju (vācu — 18%, angļu — 13%, nīderlandiešu — 4%, zviedru — 2%, dāņu valodu — 1%). Romāņu valodas kā pirmās valodas lieto 32% ES iedzīvotāju (itāļu — 13%, franču — 12%, spāņu — 8%, rumāņu — 5%, portugāļu valodu — 2%). Slāvu valodas kā pirmās valodas lieto 14% ES iedzīvotāju (poļu — 8%, čehu — 2%, bulgāru — 2%, slovāku — 1% un slovēņu valodu — 1%).

Pie mazākiem indoeiropiešu valodu atzariem pieder baltu valodas (latviešu un lietuviešu valodas), ķeltu valodas (īru valoda) un grieķu valoda. Pie urāliešu valodu saimes pieder igauņu, somu un ungāru valodas, pie semītu valodu saimes pieder maltiešu valoda.

Vienotais tirgus

Eiropas Savienības Vienotais tirgus ir Eiropas Savienības ekonomiskās integrācijas sastāvdaļa un tās izaugsmes nodrošinājums. Vienotā tirgus projekta mērķis, valstīm apzinoties nepieciešamību veicināt savu konkurētspēju pasaulē un nodrošināt Eiropas valstu ekonomisko izaugsmi un sociālo labklājību, bija izveidot tirgu dalībvalstu starpā, kurā nepastāvētu iekšējās robežas un kurā nebūtu šķēršļu Eiropas Savienības pilsoņu, preču un kapitāla brīvai kustībai. Eiropas Savienības Vienotais tirgus tiek īstenots ar četru brīvību palīdzību: brīva preču kustība, brīva pakalpojumu kustība, brīva personu kustība, brīvība veikt uzņēmējdarbību. Ar šo četru brīvību palīdzību jebkuras Eiropas Savienības dalībvalsts pavalstniekiem tiek dota iespēja veikt saimniecisko darbību jebkurā citā Eiropas Savienības dalībvalstī.[16]

Skatīt arī

Atsauces

  1. «Brussels' EU capital role seen as irreversible». Euractiv.com. Skatīts: 2012. gada 28. oktobris. Brussels has become the de facto capital of the European Union
  2. Brussels, Capital of European Union Archived 2013. gada 9. martā, Wayback Machine vietnē. - European Commission, 2001.
  3. «Eurostat-Tables,Graphs and Maps Interface(TGM)table"». Eurostat. Skatīts: 2015. gada 9. marts.
  4. 4,0 4,1 4,2 «IMF World Economic Outlook Database, April 2015». International Monetary Fund. Skatīts: 2015. gada 26. aprīlis.
  5. Nominal 2015 GDP for the European Union and 2015 population for the European Union, World Economic Outlook Database, April 2015, International Monetary Fund. Accessed on 26 April 2015
  6. «The Nobel Peace Prize 2012». Nobel Foundation.
  7. «The political consequences». European NAvigator. Skatīts: 2007-09-05.
  8. «A Europe without frontiers». Europa (web portal). Skatīts: 2007-06-25.
  9. «1980-1989 The changing face of Europe - the fall of the Berlin Wall». Europa (web portal). Skatīts: 2007-06-25.
  10. «Treaty of Maastricht on European Union». Activities of the European Union. Europa (web portal). Arhivēts no oriģināla, laiks: 2007-10-21. Skatīts: 2007-10-20.; Paul Craig; Grainne De Burca , P. P. Craig. EU Law: Text, Cases and Materials (4th ed. izd.). Oxford : Oxford University Press, 2006. p15. lpp. ISBN 978-0-19-927389-8.
  11. 11,0 11,1 «A decade of further expansion». Europa (web portal). Skatīts: 2007-06-25.
  12. Otto Ozols: Vēsturisks notikums — pirmdien gaisā izkūpēja Krievijas impērijas ilūzija delfi.lv, 2015. gada 19. marts
  13. 'Brexit': Briti nobalsojuši par izstāšanos no ES delfi.lv, 2016. gada 24. jūnijā
  14. «European Commission - Enlargement - Candidate and Potential Candidate Countries». European Commission. Skatīts: 2017-06-29.
  15. pēc 2013. gada parlamenta vēlēšanām jaunā Islandes valdība 2013. gada jūnijā pieņēma lēmumu par iestāšanās sarunu apturēšanu (skat. Iceland's EU bid is over, commission told)
  16. O.Quintin, B.Favarel-Dapas. L’Europe sociale. Enjeux et réalité, coll.Réflexe Europe, La Documentation française, Paris,1999, p.60 — 63.

Ārējās saites

Apbalvojumi
Priekštecis:
Elēna Džonsone Sirlīfa
Leimaha Gbovī
Tevekula Kermāna
Nobela Miera prēmija
2012. gads
Pēctecis:
Ķīmisko ieroču aizlieguma organizācija
.eu

.eu ir Eiropas Savienības augstākā līmeņa domēns.

Domēns atklāts 2005. gada 7. decembrī, 2006. gada 7. februārī uzsākta reģistrācija komerciāliem nolūkiem, bet 2006. gada 7. aprīlī - uzsākta pilnvērtīga reģistrācija. Domēns ir pieejams Eiropas Savienības iedzīvotājiem un uzņēmumiem..eu ir trešais lielākais domēns Eiropas Savienībā pēc .de un .uk un septītais lielākais pasaulē

13. decembris

13. decembris ir gada 347. diena pēc Gregora kalendāra (348. garajā gadā). Līdz gada beigām ir atlikušas 18 dienas.

Eiropas Ekonomikas kopiena

Eiropas Ekonomikas kopiena (EEK; angļu: European Economic Community), arī Kopējais tirgus (Common Market), bija starptautiska organizācija, kas tika izveidota ar Romas līgumu 1957. gadā. Viena no Eiropas Savienības priekštecēm.

Eiropas Ekonomikas kopienu dibināja sešas valstis — Beļģija, Francija, Vācija, Itālija, Luksemburga un Nīderlande. Pirmā paplašināšanās bija 1973. gadā, kad pievienojās Dānija, Īrija un Apvienotā Karaliste. 1980. gados kopienai pievienojās Grieķija, Spānija un Portugāle.

Eiropas Kopiena

Eiropas Kopiena (angļu: European Community, vācu: Europäische Gemeinschaft, franču: Communauté européenne) ir pirmais no trim Eiropas Savienības balstiem, kurus 1992. gadā noteica Māstrihtas līgums. Pirms Eiropas Kopienas bija Eiropas Ekonomikas Kopiena, kuras pēctece bija Eiropas Savienība.

Eiroskeptisms

Eiroskeptisms, eiroskepticisms jeb eiroskepse ir nosaukums, ko attiecina uz viedokļiem, kas ir kritiski pret Eiropas Savienību.

2007.—2010. gada globālās finanšu krīzes laikā 2009. gadā izdarītā Eurobarometer aptaujā vismazākais atbalsts dalībai ES bija Latvijā (25% dalību ES vērtēja kā pozitīvu savai valstij), Lielbritānijā (28%) un Ungārijā (32%). 2011. gadā veiktā aptaujā eirooptimisti bija mazākumā četrās valstīs: Lielbritānijā, Ungārijā, Grieķijā un Austrijā. Latvijā aptaujātie bija vienmērīgi sadalīti tajos, kas uzskatīja, ka Latvijai ir labums no ES un tajos, kas uzskatīja, ka nav (47% un 47%).Eiroskepticisms krasi palielinājās Eiropas migrantu krīzes laikā kopš 2014. gada.

Eirozona

Eirozona (angļu: Euro area, eurozone) ir 19 Eiropas Savienības Eiropas Ekonomikas un monetārā savienības dalībvalstis, kuras pēc noteiktu kritēriju izpildīšanas ir pieņēmušas eiro kā vienīgo likumīgo maksāšanas līdzekli savas valsts teritorijā.

G-20

20 finanšu ministru un Centrālo banku vadītāju grupa, pazīstama arī kā G-20, ir pasaules 20 attīstītāko ekonomiku finanšu ministru un Centrālo banku vadītāju grupa. Tās sastāvā ir 19 valstis un Eiropas Savienība, kuru pārstāv Eiropadomes prezidents un Eiropas Centrālās bankas vadītājs. Kopā G-20 locekles veido vairāk nekā 80% pasaules nacionālā kopprodukta. Grupa tika dibināta 1999. gada septembrī. Kopš 2008. gada G-20 samitos piedalās arī valstu līderi. Kopš 2011. gada samiti notiek katru gadu.

Gaisa piesārņojums

Gaisa piesārņojums ir dažādu kaitīgo vielu nokļūšana atmosfērā lielos daudzumos , kuru gaisā nevajadzētu būt vai arī tām jābūt ļoti mazos daudzumos. Piesārņojumu galvenokārt rada rūpnīcas un transportlīdzekļi. Galvenie gaisa piesārņotāji ir Oglekļa dioksīds jeb CO2, Slāpekļa oksīdi, Sēra oksīds, Ogļūdeņraži, Aldehīdi, smagie metāli kā Pb, Cu, Zn, Cd, Cr un atmosfēras putekļi.

Gaisa piesārņojums ir bīstams ne tikai cilvēkiem, bet arī nodara ļaunumu visai dzīvajai dabai. Daudzu jaunu tehnoloģiju ieviešana atvieglo dzīvi, taču tehnoloģijas ieviešanai nepieciešama enerģija, ko galvenokārt iegūst , sadedzinot kurināmo - akmeņogles, naftu un dabasgāzi. Tā rezultātā gaisā izplūst miljoniem tonnu dažādu gāzu kopā ar pelnu, putekļu un kvēpu daļiņām. Lielu pilsētu problēma ir smoga novēršana. Tas veidojas no transportlīdzekļu izplūdes gāzēm un no ražošanas atkritumu gāzēm.

Eiropas Savienība savām dalībvalstīm ir uzstādījusi noteiktus mērķus, kas saistīti ar gaisa kvalitātes uzlabošanu, nosakot dažādu atsevišķu gaisu piesārņojošo gāzu emisiju ierobežojumus un veicinot rīcības plānu izstrādi gadījumos, kad gaisa piesārņojums pārsniedz pieļaujamās normas. Latvijā šīs normas regulē ES gaisa struktūrdirektīva.

Grieķu valoda

Grieķu valoda ir indoeiropiešu valodu saimes valoda, par kuras lietošanu ziņas sniedzas 3500 gadus senā vēsturē. Grieķu alfabēts tiek lietots kopš 9. gadsimta p.m.ē. Grieķu literatūras vēsture ir apmēram 3000 gadus sena. Tā ir oficiālā valoda Grieķijā un Kiprā. Mūsdienās tajā runā 15 miljoni cilvēku Grieķijā, Kiprā, Bulgārijā, Albānijā, Turcijā un plašajā grieķu diasporā, kas izkaisīta pa visu pasauli. Pēc tajā dzīvojošo grieķu skaita Melburna Austrālijā ir trešā lielākā grieķu pilsēta pēc Atēnām un Salonikiem.

Kopš 1976. gada par oficiālo rakstību ir noteikts “demotikas” grieķu valodas variants, kas salīdzinājumā ar “katareusas” variantu ir daudz vienkāršāks un daudz tuvāks sarunvalodai.

Horvātija

Horvātijas Republika (horvātu: Republika Hrvatska) ir valsts Eiropā, Balkānu reģionā, tās galvaspilsēta ir Zagreba. Tā robežojas ar Slovēniju un Ungāriju ziemeļos, Serbiju ziemeļaustrumos, Bosniju un Hercegovinu austrumos, Melnkalni dienvidaustrumos un Adrijas jūru dienvidos.

2007. gada 17. oktobrī Horvātija tika ievēlēta par ANO Drošības padomes biedru uz 2008. un 2009. gadu. Kopš 2009. gada 1. aprīļa Horvātija ir NATO dalībvalsts. 2011. gada 9. decembrī Horvātija un Eiropas Savienība parakstīja pievienošanās līgumu un 2013. gada 1. jūlijā tā kļuva par 28. Eiropas Savienības dalībvalsti.

Igauņu valoda

Igauņu valoda (eesti keel) pieder somugru valodu grupas Baltijas somu valodu atzaram un tās tuvākās radu valodas ir veru (setu), lībiešu, somu, ingru, vepsu un votu valodas. Igauņu valoda ir dzimtā valoda apmēram 1,1 miljonam cilvēku. Vairums to (aptuveni 950 000) dzīvo Igaunijā, kur tā ir vienīgā valsts valoda. Igauņu valoda ir radniecīga somu valodai, taču ar pārējo Baltijas valstu, Latvijas un Lietuvas, valodām, kā arī krievu valodu tai nav līdzības.

Lisabonas līgums

Lisabonas līgums (zināms arī kā Reformu līgums) ir starptautiska vienošanās, kuru parakstīja 2007. gada 13. decembrī Lisabonā ar mērķi mainīt Eiropas Savienības (ES) pārvaldes kārtību. Līgumu ratificēja visas Eiropas Savienības dalībvalstis un tas stājās spēkā 2009. gada 1. decembrī. Tas papildināja Līgumu par Eiropas Savienību (TEU, Maastricht; 1992) un Eiropas Kopienas izveides līgumu (TEC, Rome; 1957). Procesa gaitā TEC tika pārsaukts par Līgumu par Eiropas Savienības darbību (LESD, angļu: Treaty on the Functioning of the European Union, TFEU).

Māstrihtas līgums

Māstrihtas līgums jeb 1992. gada 7. februāra Līgums par Eiropas Savienību (angļu: Treaty on European Union) ir līgums, ar kuru uz Eiropas Kopienas pamata tika nodibināta Eiropas Savienība. Līgums ir ES primārais tiesību akts (līgums starp tās dalībvalstīm, kas nodibina noteiktās sadarbības formas).

Nīderlandiešu valoda

Nīderlandiešu valoda (), saukta arī par holandiešu valodu (Nīderlandē) un flāmu valodu (Beļģijā), ir ģermāņu saimes valoda, kas ir dzimtā valoda ap 23 miljoniem cilvēku Nīderlandē, Beļģijā, Surinamā, Arubā un Nīderlandes Antiļās. Tuvu radniecīga citām rietumģermāņu valodām, kā angļu, rietumfrīzu un vācu. No nīderlandiešu valodas veidojusies afrikandu valoda, kas tagad tiek uzskatīta par patstāvīgu valodu.

Poļu valoda

Poļu valoda (język polski, polszczyzna) ir viena no rietumslāvu valodām. Tā ir Polijas valsts valoda un viena no Eiropas Savienības oficiālajām valodām. Poļu valoda ir no indoeiropiešu valodu grupas, slāvu valodu apakšgrupas. Tā ir trešā izplatītākā slāvu valoda pēc runātāju skaita aiz krievu un ukraiņu valodām. Vislīdzīgākās ir čehu un slovāku valodas.

Romas līgums

Romas līgums, ar kuru tika dibināta Eiropas Ekonomiskā kopiena, tika parakstīts 1957. gadā un stājās spēkā 1958. gadā vienlaikus ar Eiropas Atomenerģijas kopienas dibināšanas līgumu. Romas līguma deklarētais nolūks bija izstrādāt mehānismus, ar kuru palīdzību stiprināt mieru, demokrātiju un labklājību Eiropā.

Līgums vairākkārt grozīts.

Vācu valoda

Vācu valoda (Deutsch) ir viena no pasaules visizplatītākajām valodām. Sevišķi daudz vācu valodas runātāju ir centrālajā Eiropā. Tā pieder pie ģermāņu grupas valodām, kas cēlusies no senās augšvācu valodas (Hochdeutsch). Tā ir dzimtā valoda vāciešiem, austriešiem, lihtenšteiniešiem, daļai šveiciešu, luksemburdziešu un beļģu. Visizplatītākā dzimtā valoda ES pilsoņiem. Populāra svešvaloda skolās, it sevišķi Eiropā, ASV un Japānā.

Zviedru valoda

Zviedru valoda (svenska) ir indoeiropiešu valodu saimes ziemeļģermāņu valoda, kuru prot aptuveni 10 miljoni cilvēku. Tā ir oficiālā valoda Zviedrijā, kā arī Somijas otrā valsts valoda. Somijā šajā valodā galvenokārt runā cilvēki, kuri apdzīvo piekrastes zonu un Olandi. 2011. gadā aptuveni 5,39% Somijas iedzīvotāju runāja zviedru valodā. Zviedru valoda ir arī viena no Eiropas Savienības un Ziemeļu padomes oficiālajām valodām.

Zviedru valoda visvairāk ir radniecīga dāņu valodai, kā arī mazākā mērā norvēģu valodai. Zviedru valoda ir senās skandināvu valodas pēcnācēja. Senajā skandināvu valodā runāja ģermāņi, kuri dzīvoja Skandināvijas teritorijā vikingu ēras laikā.

Šengenas līgums

Šengenas līgums ir līgums par robežkontroles atcelšanu starp Eiropas Savienības (ES) valstīm. To 1985. gada 14. jūlijā parakstīja piecas no tā laika desmit Eiropas Ekonomikas Kopienas valstīm — Luksemburga, Francija, Beļģija, Nīderlande un Vācija. Līgums stājās spēkā 1995. gada 26. martā.

Līguma parakstīšana simboliski notika uz upju kuģa "Princese Marija Astrīda", kas atradās Mozeles upē — vietā, kur robežojas Luksemburga, Francija un Vācija, netālu no Luksemburgas komūnas Šengenas.

Eiropas Savienība (ES) Valsts karogs: Eiropas Savienība
1901—1925
1926—1950
1951—1975
1976—2000
2001—pašlaik

Citās valodās

This page is based on a Wikipedia article written by authors (here).
Text is available under the CC BY-SA 3.0 license; additional terms may apply.
Images, videos and audio are available under their respective licenses.