Dinastija

Dinastija (sengrieķu: δυναστεία (dunasteía) — 'vara', 'valdīšana') ir vienas dzimtas vairāku monarhu kopa, kuriem troņa mantošanas kārtībā pieder vara pār valsti, zemi vai teritoriju. Dinastiju nosaukumi tiek veidots no dzimtas uzvārda (piemēram, Vāsu dinastija), vietas nosaukuma, kuru dinastija pārvalda (Hoencollernu dinastija), vai arī no dinastijas aizsācēja vārda (Karolingu dinastija).

Dažreiz pārnestā nozīmē ar vārdu dinastija apzīmē arī vienas ģimenes pārstāvjus, kuri iet savu vecāku, senču pēdās, piemēram, turpina strādāt vecāku profesijā.

10. gadsimts

10. gadsimts jeb X gadsimts bija laika posms vēsturē no 901. līdz 1000, kā arī 1. tūkstošgades noslēdzošais gadsimts.

Šajā gadsimtā Ķīnas pārvaldīšanā nostiprinājās Sunu dinastija. Islāma pasaule piedzīvoja kulturālu uzplaukumu, īpaši Kordovas kalifātā. Vēl 10. gadsimts bija Bizantijas un Bulgāru Impērijas zenīta laiks.

Medievistiķis un tehnoloģiju vēsturnieks Lins Vaits ir teicis: "mūsdienu acīm, šīs laiks ir tuvs tumšākajam no tumšajiem viduslaikiem", un piebildis ". . . ja tā bija tumsa, tad tā bija dzemdes tumsa." 15. gadsimtā Lorenco Valla raksturoja šo laika posmu kā "Svina un dzelzs gadsimtu".

Saskaņā ar vienu pētījumu, desmitajā gadsimtā bija mazāk karos bojā gājušo (procentuāli pret kopējo iedzīvotāju skaitu) nekā citos gadsimtos kopš 3000. gada p.m.ē.

11. gadsimts

11. gadsimts jeb XI gadsimts bija laika posms vēsturē no 1001. līdz 1100. gadam pēc Jūlija kalendāra. Tas ir 2. tūkstošgades pirmais gadsimts.

Eiropas vēsturē šis laika posms ir daļa no vidējiem viduslaikiem. Notiek Bizantijas impērijas varas samazināšanās un normāņu varas pieaugums Eiropā, tāpat palielinās arī Romas pāvesta ietekme. Iedzīvotāju skaita pieaugums Ziemeļitālijas pilsētās veicināja organizēta agrīnā kapitālisma izveidi un un sarežģītāku sociālo kultūru uz 11. gadsimta beigām. Kijevas Krievzemei šis bija zelta laikmets.

Sunu dinastijai Ķīnā un klasiskajā islāma pasaulē šis gadsimts bija augstākais punkts Ķīņas civilizācijai, zinātnei un tehnoloģijai, un klasiskajai Islāma zinātnei, filozofijai, tehnoloģijai un literatūrai.

Vadošās politiskās frakcijas Ķīnā izveidoja cīņu par vadošo ministru un valsts ierēdņu vietām. Čolas dinastija Indijā un Fatimīda kalifāts Ēģiptē sasniedza savu aukstāko punktu militārajā attīstībā un starptautiskajā ietekmē. Gadsimta beigās Rietumčalukju impērija (Čolas sāncenši) arī kļuva spēcīgāki.

Šajā gadsimtā Turcijas Seldžuku dinastija nāk pie varas Rietumāzijā pārņemot vadību sadrumstalotajā Abāsīdu kalifātā, kamēr gadsimta beigās sākas pirmais no Krusta kariem. Japānā, Fudzivaras klans turpināja vadīt valsts lietas. Korejā, Korjo karaliste plauka attīstība un pastāvēja draudi no Liao dinastijas (Mandžūrija). Vjetnamā izveidojās Lī dinastija, kamēr Mjanmā Paganu karaliste maksimāli uzlaboja savus politiskos un militāros spēkus.

Burboni

Burbonu dinastija (franču: Maison de Bourbon, spāņu: Casa de Borbón) ir valdnieku dinastija, kas cēlusies 13. gadsimtā no Burbonas hercogiem, kas piederēja Kapetingu dinastijas atzaram. Navarras karaļi (1550—1621), Francijas karaļi (1589—1848 ar pārtraukumiem), Spānijas karaļi (1700—1931 ar pārtraukumiem, kopš 1975), Sicīlijas un Neapoles karaļi (1734—1816 ar pārtraukumiem), pēc tam Abu Sicīliju karaļi (1816—1861), Parmas hercogi (1748—1802, 1847—1858), Luksemburgas lielhercogi (kopš 1964).

Dānijas karaļu uzskaitījums

Šajā uzskaitījumā apkopoti Dānijas karaļi, kopš 940. gada, kad par Dānijas valdnieku kļuva Gorms Vecākais, aizsākot Gormu dinastiju. Iepriekš Dānijas teritoriju pārvaldījuši pagāniskie leģendārie dāņu ķēniņi.

Felipe II

Felipe II, arī Filips II (spāņu: Felipe II; portugāļu: Filipe I; katalāņu: Felip I; 1527. gada 21. maijs - 1598. gada 13. septembris) bija Spānijas karalis (1556 — 1598), Portugāles karalis (1581 — 1598) un Neapoles karalis (1554 — 1598). Viņa valdīšanas laikā Spānija bija vadošā valsts Eiropā mākslā, modē un literatūrā. Uzsāka karu ar Angliju, kurā zaudēja ("Neuzvaramās armādas" sakāve). Līdz ar viņa nāvi 1598. gadā sākās Spānijas varenības noriets.

Francijas valdnieku uzskaitījums

Šajā uzskaitījumā apkopoto Francijas valdnieki (karaļi un imperatori), kuri Francijas teritoriju pārvaldījuši no 987. gada, kad tika izveidota Francijas karaliste līdz 1848. gadam, kad tā tika pārveidota par Francijas Republiku. No 1804. līdz 1814. gadā un 1815. gadā tā skaitījās kā Francijas Pirmā impērija; No 1830. līdz 1848. gadam pastāvēja Jūlija monarhija; Savukārt no 1852. līdz 1870. gadam pastāvēja Francijas Otrā impērija.

Francis II Hābsburgs

Francis II (vācu: Franz II, Erwählter Römischer Kaiser); dzimis 1768. gada 12. februārī, miris 1835. gada 2. martā) bija pēdējais Svētās Romas impērijas imperators un pirmais Austrijas impērijas imperators.

Valdīja kā Svētās Romas impērijas imperators no 1792. gada līdz 1806. gadam, kad pēc sakāves Austerlicas kaujā, impērija tika likvidēta, bet Francis II kļuva par Austrijas imperatoru Franci I un valdīja līdz savai nāvei 1835. gadā. Bija arī Ungārijas un Bohēmijas karalis, kā arī Vācu konfederācijas prezidents kopš tās nodibināšanās 1815. gadā.

Būdams viens no galvenajiem Napoleona pretiniekiem, piedzīvoja vairākas smagas sakāves, un politisku iemeslu dēļ izdeva meitu Mariju Luīzi par sievu Napoleonam. Tomēr Sestās koalīcijas kara rezultātā Napoleons tika sakauts, un Vīnes kongresā Austrija, sevišķi tās kanclera Meterniha vadībā, bija viena no pēckara Eiropas iekārtas arhitektiem. Pēc kariem, sakarā ar Austrijas iesaistīšanos Svētajā Savienībā, Francis II tika uzskatīts par reakcijas balstu.

Hābsburgi

Hābsburgi jeb Habsburgi (vācu: Habsburg), viena no senākajām un plašākajām Eiropas karaliskajām dinastijām, kuru cilme meklējama Hābsburgas pilī tagadējās Šveices teritorijā. Gadsimtu gaitā dinastijas pārstāvji bijuši daudzu valstu valdnieki. Līdz 16. gadsimtam Hābsburgu dzimtai piederēja Tirole, Švābija, Elzasa, Nīderlande, Austrija, Štīrija, Karintija, Kraina, Čehija un daļa no Ungārijas, vēlāk tās varā nokļuva arī Spānija, Portugāle, Volīnija, Galīcija, Transilvānija, Toskāna, Parma un Modēna. No 1273. līdz 1806. gadam ar pārtraukumiem Hābsburgu dinastijas pārstāvji bija Svētās Romas impērijas imperatori. Vairāk nekā 1000 gadus Hābsburgi ietekmēja Eiropas vēsturi. Hābsburgu īpašumi bija tik plaši, ka 1556. gadā Kārlis V Hābsburgs sadalīja zemi savu dēlu starpā. Vienu daļu pārvaldīja viņa dēls Spānijas karalis Felipe II , bet otru — viņa brālis, vēlākais Svētās Romas impērijas imperators Ferdinands I.

Katrīna II Lielā

Katrīna II Lielā (krievu: Екатерина II Великая), (dzimusi 1729. gada 2. maijā, mirusi 1796. gada 17. novembrī) bija Krievijas impērijas ķeizariene. Viņas valdīšanas laiks ilga 34 gadus (no 1762. gada 28. jūnija līdz pat nāves dienai).

Kurzemes un Zemgales hercogi

Kurzemes un Zemgales hercogi, oficiāli Kurzemes un Zemgales hercogi Livonijā (latīņu: Deo Gracia in Livonia, Curlandiae et Semigalliae Dux, vācu: Von Gottes Gnaden in Liefland, zu Curland und Semgallen Herzog — Ar Dieva žēlastību Livonijā, Kurzemes un Zemgales hercogs), īsāk Kurzemes hercogi, bija valdnieki Kurzemes un Zemgales hercogistē (1562-1795).

Pirmais Kurzemes un Zemgales hercogs un Livonijas vietvaldis saskaņā ar Viļņas ūnijas noteikumiem bija pēdējais Livonijas ordeņa meistars Gothards Ketlers, kas turpināja valdīt savā vecajā rezidencē Rīgas pilī, tad Sēlpilī un Kuldīgas pilī, visbeidzot Jelgavas pilī. Kurzemes hercogu statuss bija līdzīgs Prūsijas hercogu statustam — viņi bija Polijas-Lietuvas karaļu vasaļi ar pienākumu piedalīties Polijas-Lietuvas kopvalsts karos ar savu karaspēku. Ketleru dzimta saradojās ar Mēklenburgas, Pomerānijas un Prūsijas valdnieku dzimtām.

Hercogs Jēkabs savā ilgajā valdīšanas laikā (1642—1682) veidoja pret Zviedrijas karaļiem vērstu savienību ar Brandenburgas-Prūsijas valdniekiem un Nīderlandes Republikas provincēm. Pēc Lielā Ziemeļu kara un Ketleru dinastijas vīriešu līnijas izbeigšanās iestājās starpdinastiju periods (1711—1763). Kurzemes landtāgs ievēlēja piecus hercogus, kas bija atkarīgi no Krievijas impērijas un Polijas-Lietuvas kopvalsts sāncensības.

Pēc 1763. gada varu ieguva vietējas izcelsmes Bīronu dinastija, kas pēc Polijas dalīšanas bija spiesta atteikties no Kurzemes troņa par labu Krievijas ķeizariem. Pirmā pasaules kara laikā Padomju Krievija atteicās no Kurzemes par labu Vācijas impērijai. 1918. gada 8. martā Kurzemes Zemes padome proklamēja Kurzemes un Zemgales hercogistes atjaunošanu. Hercoga kroni piedāvāja Vācijas ķeizaram Vilhelmam II. 1918. gada augustā Kurzemes pārvaldes apgabalu paplašināja uz Vidzemi un Igauniju, Apvienotās Baltijas hercogistes tronis tika piedāvāts Mēklenburgas hercogam Ādolfam Frīdriham.

Kārlis Lielais

Kārlis Lielais (latīņu: Carolus Magnus, franču: Charlemagne, vācu: Karl der Große; dzimis 742. gada 2. aprīlī, miris 814. gada 28. janvārī) bija franku karalis, Karolingu dinastijas pārstāvis. 800. gadā Romā pāvests viņu kronēja par pirmo Svētās Romas imperatoru. No Kārļa Lielā vārda (Carolus) cēlies vārds "karalis" ar tā locījumiem dažādās baltu (Karalis, Karalius) un slāvu valodās (Král, Król, Kralj, Krůl, Крал, Краљ, Король), kā arī ungāru (Király) un turku valodā (Kral). Kārļa Lielā valdīšana iezīmējas ar Rietumeiropas varas koncentrāciju, t.s. Karolingu renesansi kultūrā un Rietumeiropas kopējās identitātes izveidi.

Kārlis V Hābsburgs

Kārlis V (vācu: Karl V), Spānijā — Karloss I (spāņu: Carlos I, dzimis 1500. gada 24. februārī Ģentē, miris 1558. gada 21. septembrī San Heronimo de Justē (San Jerónimo de Yuste) Estremadūrā), bija Svētās Romas impērijas imperators (1519—1556), pirmais apvienotās Spānijas karalis (1519—1556), Hābsburgu dinastijas pārstāvis.

Kārlis V bija Hābsburga Filipa Skaistā un Huanas Trakās vecākais dēls. Viens no varenākajiem valdniekiem Eiropā. Tieši vai pastarpināti valdīja mūsdienu Spānijā, Beļģijā, Nīderlandē, Dienviditālijā, Austrijā, Vācijā.

Pārzināja vairākas valodas un uzskatīja sevi par visas kristīgās pasaules svarīgāko valdnieku. Kārļa V laikā Ernans Kortess un Fransisko Pisarro iznīcināja attiecīgi Acteku impēriju un Inku impēriju. Pats Kārlis V karoja ar Franciju, Osmaņu impēriju.

Tomēr, cenšoties iznīdēt Vācijā radušos reformāciju, pēc Augsburgas miera bija spiests atteikties no troņa.

Napoleons Bonaparts

Napoleons Bonaparts, arī Franču imperators Napoleons I (franču: Napoléon Bonaparte/Napoléon Ier; dzimis Napoleons di Buonaparte (Napoleone di Buonaparte) 1769. gada 15. augustā, miris 1821. gada 5. maijā), bija Francijas militārais un politiskais līderis. Tiek uzskatīts par vienu no visu laiku izcilākajiem karavadoņiem.

Napoleons bija republikāņu ģenerālis Franču revolūcijas laikā. Viņš bija Francijas Pirmās republikas pirmais konsuls (Premier Consul) no 1799. gada 11. novembra līdz 1804. gada 18. maijam, pēc tam bija Franču imperators (Empereur des Français) un Itālijas karalis kā Napoleons I.

Osmaņu dinastija

Osmaņu dinastija (turku: Osmanlı Hanedanı, arī Osmaņu impēriskais nams) bija Osmaņu impērijas valdnieki no 1281. līdz 1923. gadam. Par dinastijas pirmo pārstāvi uzskata Osmanu I (neskaitot viņa tēvu Ertugrulu), lai arī dinastija tika proklamēta tikai 1383. gadā, kad Murads I sevi pasludināja par sultānu. Līdz tam cilti, jeb dinastiju, pazina ar nosaukumu Soguti (Söğüt), bet par godu Osmanam I to pārdēvēja par Osmaņiem (Osmanlı).

Sultānam vienīgajam piederēja absolūtā vara un viņš, vismaz oficiāli, bija valsts un valdības galva. Dažkārt vara faktiski nokļuva citu valsts amatpersonu rokās (pamatā arī viņi visi bija tieši pakļauti sultānam). Vara it īpaši bieži bija lielvezīra rokās un visu valdību sauca lielvezīra pils vārtu vārdā: Lielā Porta, kamēr sultāna rezidence Topkapi pils (turku: Topkapı Sarayı) bija tikai serāls, jeb harēms.

Pjastu dinastija

Pjasti (poļu: Piastowie, vācu: Piasten) ir poļu pirmā valdnieku dinastija. Valdījuši no neatkarīgas Polijas valsts nodibināšanas līdz 1370. gadam. Līdz 1526. gadam valdīja Mazovijā, bet līdz 1675. gadam — Silēzijā.

Leģenda vēstī, ka Pjasti cēlušies no leģendārā Lielpolijas poļānu zemnieka Pjasta, kurš sāka valdīt Gņezno apkārtnē. Pjasts pirmoreiz pieminēts Galla Anonīma rakstos 1113. gadā.

Ap Poznaņu un Gņezno veidojās pirmā Polijas valsts. Kad Polija XII - XIII gs. piedzīvoja sadrumstalotības periodu, par atsevišķo kņazistu valdniekiem pēc nerakstīta likuma tika atzīti Pjastu dinastijas pārstāvji.

Īsu brīdi (1003-1004) Pjastu dinastijas pārstāvis (Boļeslavs I) bijis arī Čehijas karalis.

Kaut arī visi Pjasti apzinājās savu radniecību, pats jēdziens ir XVII gs. vēsturnieku radīts, pamatojoties uz Silēzijas vēstures izpēti.

Polijas valdnieku uzskaitījums

Polijas valdnieki bija augstākās varas turētāji (kņazi, lielkņazi, karaļi) Polijas valsts teritorijā kopš tās izveides 10. gadsimtā. Visilgāk valdošās valdnieku dinastijas bija — Pjasti (apm. 960—1370) un Jagelloni (1386—1572). Bieži vien Poliju pārvaldīja kāds valdnieks no citas valsts, kam tajā periodā bija pakļauta Polijas teritorija. Jagellonu dinastijas valdīšanas laikā Polijas karaļi kļuva arī par Lietuvas dižkunigaišiem, bet pēc Viļņas ūnijas noslēgšanas arī par Livonijas hercogiem. Pēc Polijas dalīšanas Polijas caru titulu piesavinājās Krievijas impērijas ķeizari.

Pēc Polijas Republikas 1918. gadā izveides Polijas valsts augstākās amatpersonas ir Polijas prezidenti.

Sigismunds III Vāsa

Sigismunds III Vāsa (poļu: Zygmunt III Waza, lietuviešu: Zigmantas Vaza, baltkrievu: Жыгімонт Ваза, zviedru tradīcijā saukts vienkārši par Sigismundu zviedru: Sigismund; dzimis 1566. gada 20. jūnijā, miris 1632. gada 30. aprīlī) bija Vāsu dinastijas Polijas karalis un Lietuvas lielkņazs, kā arī nominālais Livonijas lielhercogs no 1587. gada līdz savai nāvei 1632. gadā un Zviedrijas karalis no 1592. gada līdz 1599. gadam, kad tika gāzts no troņa. Pretendēja arī uz Krievijas cara troni.

Sigismunds II Augusts

Sigismunds II Augusts (poļu: Zygmunt II August, lietuviešu: Žygimantas II Augustas, baltkrievu: Жыгімонт Аўгуст; dzimis 1520. gada 1. augustā, miris 1572. gada 7. jūlijā) no 1548. gada līdz savai nāvei 1572. gadā bija pēdējais Jagellonu dinastijas valdnieks - Polijas karalis un Lietuvas dižkunigaitis. Pēc Lietuvas-Livonijas reālūnijas noslēgšanas bija pirmais Livonijas hercogs (1566-1572).

Svētās Romas impērijas imperatoru uzskaitījums

Šajā uzskaitījumā apkopoti Svētās Romas impērijas imperatori arī ķeizari (latīņu: Imperatores Romani Sacri, vācu: Römisch-deutscher Kaiser, no vārda "cēzars"). Pirmais Eiropas rietumu daļas Romas imperators (latīņu: Imperator Romanorum) pēc Rietumromas impērijas sabrukuma bija 800. gadā kronētais Kārlis Lielais. Viņa mantinieku laikā imperatora tituls zaudēja nozīmi un kļuva par Itālijas karaļa pretendentu cīņu objektu. 962. gadā Otons I Romā tiek kronēts par imperatoru un sākas Svētās Romas impērija. Pirmos gadsimtus imperatoru kronēšana notika Romā, ja dažādu iemeslu dēļ tas nebija iespējams, impērijas valdnieks valdīja kā Romiešu karalis. Dažreiz no ievēlēšanas par Romiešu karali līdz kronēšanai par imperatoru pagāja vairāki gadi. Hābsburgu dinastijas imperatori tika kronēti impērijas zemēs, nedodoties uz Romu.

Zviedrijas valdnieku uzskaitījums

Šajā uzskaitījumā apkopoti kristītie Zviedrijas valdnieki, kopš aptuveni 970. gada. Sāgās un hronikās pirms viņiem minēti arī pagāniskie zviedru ķēniņi, kuru eksistencei nav rakstisku pierādījumu.

Citās valodās

This page is based on a Wikipedia article written by authors (here).
Text is available under the CC BY-SA 3.0 license; additional terms may apply.
Images, videos and audio are available under their respective licenses.