Bronzas laikmets

Bronzas laikmets ir civilizācijas attīstības periods ap 1500.-6. gs. p.m.ē., kurā cilvēki iemācījās veidot vara un alvas sakausējumu - bronzu. Bronzas laikmets ir viens no trim lielajiem aizvēstures periodiem, kas lielākajā daļā pasaules sekoja tūlīt pēc neolīta. No bronzas pamatā gatavoja darbarīkus un ieročus, lai gan ir atrasti arī rituālie priekšmeti.

Pāreja no bronzas laikmeta uz sekojošo dzelzs laikmetu notika pakāpeniski, piemēram, Latvijā par šīs pārejas noslēgumu pieņem 1. gadu p.m.ē. Bronzas laikmetā akmens laikmeta Auklas keramikas kultūras izplatības areāla Baltijas daļā pakāpeniski izveidojās atšķirīgas baltu (dienvidos) un somugru (ziemeļos) arheoloģiskās kultūras, kas Latvijas teritorijā intensīvi mijiedarbojās.

IE2500BP
Galveno indoeiropiešu valodu grupu izplatība bronzas laikmetā (ap 500. gadu p.m.ē.). Baltu valodu areāls iezīmēts gaiši brūnā krāsā, indoirāņu valodas - sarkanā, ģermāņu valodas - violetā, ķeltu valodas - zaļā, latīņu valodas - zilā, grieķu valodas - dzeltenā, pārējās - brūnā krāsā.

Bronzas laikmeta tehnoloģija

Bronzas laikmeta galvenā pazīme ir metalurģijas (vara un bronzas apstrādes) apgūšana. Tas bija milzīgs apvērsums cilvēku zināšanās, darba un dzīves organizācijā. Metalurģija civilizācijas vēsturē uzskatāma arī par pirmo uz zināšanām balstītu tehnoloģiju. Kopumā šī tehnoloģija bija arī integrēts daudzu inovāciju komplekss, atšķirībā no atsevišķiem, daļējiem to vai citu darbarīku un sadzīvē izmantojamo priekšmetu uzlabojumiem iepriekš.

Vara un bronzas metalurģijas un liešanas tehnoloģijas apgūšana ļāva izgatavot daudz sarežģītākus, diferencētākus un efektīvākus darbarīkus un ieročus. Bronzas un vara tehnoloģijas attīstība tādēļ bija viens no galvenajiem Neolīta revolūciju veicinošiem faktoriem. Kausēšanas un liešanas tehnoloģijas apgūšanu atviegloja tas, ka praksē jau pastāvēja krāsnis māla apdedzināšanai, kas arī uzskatāms par nozīmīgu inovāciju un, kuras nedaudz pilnveidojot, varēja piemērot metalurģijas prasībām.

Bronza ne tikai aizstāja agrākos darbarīku, ieroču un ceremoniālo priekšmetu izgatavošanas materiālus, - no tās varēja izgatavot daudzas tādas lietas, kas nebija iespējams no akmens laikmeta materiāliem. Eiropā bronzas laikmets aizsākās ap 2000. gadu p.m.ē. un beidzās ap 700. gadu p.m.ē. Vidējos Austrumos tas sākās daudz ātrāk - ap 5000. gadu p.m.ē.

Vara rūdas bija pieejamas dažādās Vidējo Austrumu un Eiropas vietās. Piemēram, rūdas iegulas pie Rudna Glava Serbijā tika izmantotas jau kopš 4500. gada p.m.ē. Šahtas šeit sasniedza 20 m dziļumu. Turklāt vara rūdas slāņi mijās ar malahīta dzīslām. Lielas vara rūdas atradnes bija Kiprā, kuras nosaukums arī cēlies no grieķu vārda varš.

Taču vara pielietošanai bija arī savi trūkumi. Attiecīgo rūdu iegulas dabā atrodamas daudz retāk, nekā akmens, kas ir pieejams gandrīz visur. Varu gan varēja viegli kalt pat nesakarsētu, bet arī tas īstenībā bija trūkums, jo darbarīku un ieroču virsmas tad bija pārāk mīkstas un to efektīva izmantošana tādēļ bija visai ierobežota. Tomēr drīz vien arī šī tehnoloģija tika pilnveidota, metalurģiskajā procesā varam piejaucot ap 10 procentu alvas un rezultātā iegūstot bronzu. Tādējādi tika būtiski atvieglots arī pats metāla liešanas process, jo bronzas sakausējums ir plastiskāks (labāka viskozitāte).

Bronzas priekšmeti

Gold Mask (黄金面罩)
Apzeltīta bronzas maska no Ķīnas Saņsjindui kultūras, ap 1100 g.p.m.ē.
Yetholm type shield, South Cadbury 01
Bronzas laikmetā izgatavots bronzas vairogs. Atrasts Lielbritānijā

Galvenais uzlabotās tehnoloģijas ieguvums bija tas, ka no bronzas izgatavotie priekšmeti bija daudz cietāki un izturīgāki nekā no vara. Tai pat laikā bronzas priekšmetu galvenās priekšrocība slēpās ne tik daudz cietībā un izturībā — mūsdienu eksperimenti parādījuši, ka šinī ziņā no bronzas izgatavotas virsmas īpašības sevišķi neatšķiras no krama virsmām. Izšķirošā bronzas tehnoloģijas priekšrocība bija iespēja izgatavot diferencētus, specializētus un samērā precīzas konfigurācijas priekšmetus. Kļuva iespējams izstrādāt asas un smailas priekšmetu formas, kas ir izšķirošs apstāklis darbarīku un ieroču izgatavošanā. Turklāt nodeldētos asmeņus varēja viegli uzasināt un tie atkal kalpoja tāpat kā jauni. Tādējādi bronzas tehnoloģija, runājot mūsdienu terminoloģijā, pēc savas būtības izrādījās ļoti inovatīva, jo tā pavēra ceļu neskaitāmām inovācijām visdažādākajās dzīves jomās un tām masveidā uzkrājoties, vienai otru papildinot, nodrošināja tik strauju cilvēces attīstību un tās iespēju paplašināšanos, kāds iepriekšējā akmens laikmetā bija neiedomājams.

Bronzas tehnoloģiskā apvērsuma sekas

Sociālās sekas

Bronzas tehnoloģiskā apvērsuma efekts bija tik nozīmīgs, ka tas izraisīja Neolīta revolūciju un kvalitatīvas, dziļas izmaiņas sabiedrības dzīves pamatos. Cilvēka darbs kļuva tik ražīgs, ka Eiropā strauji sāka pieaugt iedzīvotāju skaits, aktivizējās migrācija, sākās arī sabiedrības noslāņošanās. Par to liecina daudzas senās kapu vietas. Ja kapu vietās, kur apglabāti nabadzīgāki iedzīvotāji, veicot arheoloģiskos izrakumus, atrodami pārsvarā māla vai akmens (krama) priekšmeti, tad bagātnieku kapu vietās netrūkst bronzas, sudraba un zelta izstrādājumu.

Ekonomiskās sekas

Bronze age weapons Romania
Bronzas laikmeta ieroči. Atrasti Rumānijā

Vara un vēl jo vairāk alvas rūdu iegulu vietas gan Āzijā, gan Eiropā ir samērā retas. Tādēļ bronzas tehnoloģija veicināja plašu tirdzniecības attīstību ar bronzas izstrādājumiem. Bronzas rūdu atradnes, bronzas metalurģijas un amatniecības centri, tirdzniecības vietas un ceļi kļuva par stratēģiski svarīgiem objektiem, kas veicināja cīņu par kontroli pār tiem. Tas, kura rīcībā bija šādi objekti, ieguva milzīgu ekonomisko potenciālu, militāro spēku un politisko ietekmi.

Tomēr, pateicoties plašai tirdzniecībai, bronza kļuva pieejama arī tām sabiedrībām, kuru rīcībā nebija vara un alvas rūdas, piemēram, Skandināvijā. Skandināvijā bronza un tās izstrādājumi tika importēti lielā skaitā, iespējams, apmaiņā pret dzintaru, kas bija plaši iecienīts visur Eiropā un Āzijā.

Pateicoties starpniecībai un tirdzniecībai ar bronzas un citiem izstrādājumiem uzplauka Baktrija - sena irāņu izcelsmes cilšu apdzīvota valsts starp Hindukuša kalniem un Amudarjas upi. Tās teritorija daļēji aptvēra triju mūsdienu valstu — Afganistānas, Uzbekistānas un Tadžikistānas zemes. Baktrija bija Mezopotāmijas, Ēģiptes, Indas ielejas un Ķīnas seno civilizāciju laikabiedrs. Neskatoties uz ne visai labvēlīgo Baktrijas atrašanās vietu - tuksnešu un stepju reģionā - caur šo reģionu gāja svarīgs tirdzniecības maršruts, kas savienoja Eiropu un Āziju un ielika pamatu vēlākajam slavenajam Zīda ceļam.

Arī citās bronzas laikmeta pilsētās attīstījās amatniecība un amatnieku darbs kļuva arvien profesionālāks, izgatavojamie priekšmeti kvalitatīvāki, estētiskāki un to pielietošana efektīvāka.

Tai pat laikā bronzas tehnoloģijas pielietošanai bija arī negatīvi rezultāti. Daudzos antīko civilizāciju apdzīvotos reģionos palielinājās zemes ekspluatācija. Pieauga augsnes erozija. Piemēram, Kiprā, mežu izciršanas un intensīvas zemes apstrādes rezultātā plānā, jutīgā augsne uz pauguru nogāzēm tika gandrīz pilnībā iznīcināta vēl agrīnajā bronzas laikmetā. Ūdens, kas lietus laikā plūda no atkailinātajām nogāzēm, nesa līdzi sedimentu - kalnu iežu nogulas - kas piesārņoja kādreiz bagāto ieleju augsni. Rezultātā lauksaimniecības produktivitāte šeit strauji kritās. Tādējādi izrādījās, ka bronzas tehnoloģija (kā daudzas citas senas un mūsdienu tehnoloģijas), ir kā abpusēji griezīgs zobens — tās sniegtās iespējas, nekontrolēti izmantotas, var pārvērsties neatgriežamos zaudējumos.

Bronzas laikmeta tehnoloģija būtiski izmainīja arī militāro stratēģiju un taktiku. Parādījās pilnīgi jauni ieroču veidi, piemēram, zobens, kas bija viens no efektīvākajiem kaujas ieročiem daudzu gadsimtu laikā. Rezultātā kari kļuva daudz asiņaināki, bojāgājušo skaits krasi pieauga.

Bronzas laikmets Latvijā (1500.-1. gads p.m.ē.)

Balto-Slavic lng
Ar violetu krāsu iezīmēts ģeogrāfiskais areāls, kura robežās atrastās agrīnā bronzas laikmeta (ap 1500-1000 gadu p.m.ē.) arheoloģiskās kultūras tiek saistītas ar hipotētisko Baltu-slāvu pirmvalodā runājošo cilšu izplatību. Sosņicas kultūra Daugavas un Dņepras augštecē tiek saistīta ar baltu (letgaļu, lietuvju, prūšu u.c.) valodās runājošo izplatību šajā laikmetā. Sarkanie punkti apzīmē arhaiskos slāvu hidronīmus Pripetes upes baseinā.

Agro metālu periodā - jau 2.-1. g. t. p.m.ē. mijā etnisko procesu gaitā bija konsolidējušās kā baltu, tā somu etniskās grupas ar katrai raksturīgiem kultūras pieminekļiem. Šo pieminekļu izplatība, tāpat baltiem raksturīgās švīkātās keramikas un somiem tipiskās tekstilās keramikas atradumu vietas Latvijas teritorijā labi iezīmē abu šo etnisko grupu saskarsmes zonu. Kurzemē tā ir Ventas-Abavas līnija, kas iet apmēram uz Lapmežciemu pie Rīgas līča. Vidzemē šī josla sākas pie jūras ap Pēterupes ieteku, tad gar Vidzemes augstienes dienvidu daļu iet virzienā uz Lubāna ezera dienvidiem. Tālāk austrumu virzienā šo joslu noteikt nevar, jo trūkst pētījumu. [1]

Skatīt arī

Atsauces

  1. Graudonis J. Agro metālu periods 1500.-1.g.pr.Kr. // Latvijas senākā vēsture 9. g. t. pr. Kr. - 1200. g. Rīga: Latvijas vēstures institūta apgāds, 2001. - 183. lpp.
Aizvēsture

Aizvēsture ir cilvēces vēstures periods, par kuru nav saglabājušās rakstiskas liecības. Tas ir vēstures senākais posms no cilvēka rašanās brīža līdz pirmās civilizācijas izveidošanās laikmetam.

Arheoloģija

Arheoloģija (grieķu: ἀρχαῖος (arhaīos) — ‘sens’; -λογία (-logiā) — ‘mācība’) ir vēstures zinātnes nozare, kas pēta vēsturi, izmantojot lietiskos vēstures avotus — arheoloģiskos pieminekļus (senlietas, senās celtnes, apbedījumus). Šīs liecības parasti iegūst arheoloģiskajos izrakumos. Kaut gan pirmie arheoloģiskie izrakumi izdarīti tālā senatnē (6. gadsimtā p.m.ē.), par zinātni arheoloģija izveidojās tikai 18. gadsimta beigās un 19. gadsimta sākumā.

Par lielāko daļu cilvēces vēstures nav nekādu rakstisku liecību — rakstība parādījās tikai pirms 5000 gadiem, turklāt tikai atsevišķām civilizācijām. Šīs civilizācijas, protams, šobrīd ir vispazīstamākās — vēsturnieki tās ir varējuši pētīt jau ilgu laiku. Bet arī par vietām, no kurām saglabājušās rakstiskas liecības, zināms maz — bieži tās apraksta tikai valdnieku un augstāko šķiru situāciju un viedokli.

Tā kā arheoloģija ir plaša zinātne, tad to mēdz sīkāk iedalīt vai nu pēc perioda, piemēram, aizvēstures vai jauno laiku arheoloģijā, vai nu pēc ģeogrāfiskās vietas, piemēram, klasiskajā vai Senās Divupes arheoloģijā. Dažreiz arheoloģijas apakšnozares ir praktiski neatkarīgas nozares, piemēram, zemūdens arheoloģija, kas pēta kuģu vrakus vai citas ūdenī atstātas cilvēces darbības pēdas, un arheologiem ir jābūt prasmīgiem ūdenslīdējiem. Arheoloģiju dažreiz jauc ar paleontoloģiju, kas pēta aizvēsturiskos augus un dzīvniekus nevis cilvēkus un to priekštečus.

Balti

Balti (lietuviešu: baltai, jaunprūšu: baltan) ir indoeiropiešu cilšu un tautu grupa, kas senāk apdzīvoja plašu reģionu no Polijas līdz Viduskrievijai. Baltiem raksturīgajās indoeiropiešu valodu saimes baltu valodās mūsdienās runā tikai vidusbalti — latvieši un lietuvieši. Rietumbalti un austrumbalti gadsimtu laikā vai nu izmira vai tika pārtautoti.

Latvijas Saeima un Lietuvas Seims 2000. gada 18. maijā pieņēma lēmumu par Baltu vienības dienas gadskārtēju atzīmēšanu 22. septembrī, Saules kaujas gadadienā. Tās mērķis ir veicināt latviešu un lietuviešu — vienīgo baltu valodu runātāju, tuvināšanos un draudzību.

Baltijas somi

Baltijas somi ir kopīgs apzīmējums somugru valodās runājošām ciltīm Baltijas jūras piekrastē. Viņi bija vēlāko igauņu, līvu, somu, karēļu, ižoru, votu, vepsu un setu tautu priekšteči.

Biskupina

Biskupina ir sena Lužickas kultūras apmetne, kas atrodas Polijā uz Biskupinas ezera pussalas, Gonsavas gminas teritorijā (Žņinas apriņķis, Kujāvijas-Pomožes vojevodiste), apmēram 40 km. uz dienvidrietumiem no Bidgoščas pilsētas.

Bronza

Bronza ir metālu sakausējums, kura galvenā sastāvdaļa, vismaz 75% no sakausējuma, ir varš un kā piedeva tiek izmantota alva. Bronzā var būt iekausēti arī citi metāli kā alumīnijs, mangāns, niķelis vai cinks, kā arī pusmetāli, piemēram, arsēns, fosfors un silīcijs. Piekausētie metāli padara bronzu cietāku nekā tīru varu, kā arī piešķir tai citas noderīgas fizikālās īpašības kā elastīgumu. Par bronzu tiek saukti arī vara sakausējumi ar alumīniju vai svinu, bez alvas.Bronza bija pirmais sakausējums, kuru intensīvi izmantoja cilvēki. Par bronzas izcelsmes vietu tiek uzskatīti Tuvie Austrumi: tagadējā Irānas teritorija, Senā Divupe un Senā Ēģipte, kur to sāka izmantot ap 3500 gadu pirms mūsu ēras. Laikmetu, kad intensīvi tika izmantota bronza, sauc par bronzas laikmetu. No bronzas tika darināti darbarīki, ieroči, rotaslietas, vēlāk arī zvani. Viens no septiņi pasaules brīnumiem — Rodas koloss — pamatā sastāvēja no bronzas.

Bronzas laikmeta apmetnes Latvijā

Bronzas laikmeta apmetnes Latvijā ir Bronzas laikmeta (aptuveni 1600.-1. gadā p.m.ē.) Latvijas iedzīvotāju mītņu paliekas, kas intensīvi pētītas kopš 20. gadsimta vidus.

Šajā periodā pakāpeniski konsolidējās Baltijas somu un baltu etniskās grupas ar katrai raksturīgiem kultūras pieminekļiem. Baltiem raksturīgās švīkātās keramikas un somiem tipiskās tekstilās keramikas atradumu vietas Latvijas teritorijā labi iezīmē abu šo etnisko grupu saskarsmes joslu.

Kurzemē tā ir Ventas — Abavas upju līnija, kas sasniedz Rīgas līča pie Lapmežciema. Savukārt Vidzemē šī josla sākas Saulkrastos pie Pēterupes ietekas jūrā, tad gar Vidzemes augstienes malu iet virzienā uz Lubāna ezera dienvidiem. Tālāk austrumu virzienā šo joslu noteikt nevar, jo trūkst pētījumu.

Dziesmotā revolūcija

Dziesmotā revolūcija (Latvijā arī Trešā Atmoda) bija laika posms Baltijas valstu (Latvija, Lietuva, Igaunija) vēsturē starp 1986. un 1991. gadu, kas beidzās ar pilnīgu valstiskās neatkarības atjaunošanu visās trijās valstīs. 1989. gada 23. augustā notika Baltijas ceļš.

Elama

Elama (elamītu: Haltamti) bija Seno laiku pirms irāņu civilizācija mūsdienu Irānas dienvidu un rietumu teritorijās, uz austrumiem no Senās Divupes. Tā pastāvēja aptuveni no 2700. gada p.m.ē. līdz 539. gadam p.m.ē., kad to pilnībā pakļāva Ahemenīdu impērija. Elamas administratīvais centrs jeb galvaspilsēta bija Sūsa, tādēļ šī civilizācija (reti) tiek dēvēta par Sūsiānu. Informācija par šo civilizāciju ir ļoti nepilnīga, tā galvenokārt ir nākusi no Senās Divupes avotiem.

Erlitou kultūra

Erlitou kultūra (ķīniešu: 二里头文化, Èrlǐtóu Wénhuà) ir Ķīnas Bronzas laikmeta kultūra, kas pastāvēja laikā starp 1900. un 1500. g.p.m.ē. Atrastie priekšmeti un pilsētu palieku apjoms liecina, ka šī bija pirmā valsts Ķīnā.

Erlitou arheoloģisko izrakumu vieta atrodas Henaņas provincē, netālu no Jaņši pilsētas. Erlitou kultūras paliekas atrastas arī blakus esošajās Šaņsji, Šaaņsji un Hubei provincēs.

Ķīnas arheologi ir izvirzījuši hipotēzi, ka Erlitou atraktās celtņu paliekas ir uzskatāmas par mītiskās Sja dinastijas valsts galvaspilsētu.Erlitou atklāja 1959. gadā. Šeit atrastas pils kompleksa un karalisko kapeņu paliekas. Atklātas daudzas bronzas priekšmetu darbnīcas, jo šeit vairumā izgatavoja rituālos bronzas traukus ding. Arheoloģiskā zona ir ap 3 kv.km liela.

Indas ielejas civilizācija

Indas ielejas civilizācija, arī Harapas civilizācija, bija Bronzas laikmeta civilizācija, kas līdzās Senajai Ēģiptei un Mezopotāmijai bija viena no trim vissenākajām pasaules civilizācijām.

Kanaāna

Kanaāna (Canaan) bija sens nosaukums reģionam uz rietumiem no Jordānas upes. Vēlāk tas kļuva pazīstams kā Palestīna. Kanaānas teritorija aptvēra mūsdienu Izraēlu, kā arī daļu Libānas un Jordānijas. Kanaānieši uzskatāmi par vienu no vecākajām Tuvo Austrumu tautām. Tā bija semītu cilts, kas ieradusies Vidusjūras austrumu piekrastē no Arābijas pussalas un sajaukusies ar citiem šī reģiona pirmiedzīvotājiem, par kuriem ziņas ir skopas. Daži vēsturnieki gan uzskata, ka kanaānieši nav bijuši viena etniskā grupa, bet gan vairāku grupu kopums, kas ietvēra perizītus, hetus un hivītus. Kanaānieši ir ievērojami ar to, ka ar viņiem šajā reģionā aizsākās bronzas laikmets. Šī reģiona straujā ekonomiskā attīstība izskaidrojama gan ar bronzas tehnoloģijas ieviešanu, gan arī ar to, ka, tāpat kā citās plašā Vidusjūras reģiona daļās, arī Palestīnā klimats senatnē bija daudz mitrāks un auglīgāks, nekā tas ir mūsdienās.

Apmēram 3. tūkstošus gadu p.m.ē. kanaānieši sāka apmesties pilsētās un no jau agrāk izveidotām nocietinātām apmetnēm attīstījās vairākas pilsētvalstis, tai skaitā Jērika. Viņi arī tiek uzskatīti par alfabēta pirmajiem izgudrotājiem (dažreiz gan par tiem uzskata feniķiešus - kanaāniešu pēcnācējus). Kanaāniešu ticējumos meklējamas arī mūsdienu lielāko reliģiju - jūdaisma, kristietības un islāma saknes.

Daži vēsturnieki uzskata, ka senebreju valoda izveidojusies uz kanaāniešu valodas pamatiem. Savukārt feniķiešu valoda uzskatāma par senebreju valodas agrīno formu.

Kiklādu salas

Kiklādu salas (grieķu: Κυκλάδες) ir Grieķijas salu arhipelāgs Egejas jūras dienvidu daļā. To veido vairāk nekā 200 salas, kas izvietotas vairākās salu virknēs virzienā no ziemeļrietumiem uz dienvidaustrumiem. Salu kopējā platība ir gandrīz 2,6 tūkstoši km². Lielākā Kiklādu sala ir Naksa (428 km²). Salās plaši attīstīts tūrisms. Kiklādu vārdā ir nosaukta makula uz Jupitera pavadoņa Eiropas.

Koknese (valsts)

Koknese (latīņu: Kukonouyes, Kukonois, vācu: Kokenhusen) bija seno latgaļu ķēniņvalsts (latīņu: regnum) pie Daugavas ūdensceļa. Tās pārvaldes centrs atradās Kokneses pilī.

Mīnojiešu civilizācija

Mīnojiešu civilizācija bija Egejas bronzas laikmeta civilizācija, kas radās Krētas salā un uzplauka laikā no 27. gadsimta p.m.ē. līdz 15. gadsimtam p.m.ē. To 20. gadsimtā no jauna atklāja britu arheologs Arturs Evanss. Šī ir senākā civilizācija Eiropā.

Ogists Rodēns

Fransuā Ogists Renē Rodēns (franču: François-Auguste-René Rodin, izrunā: [ogyst ʁɔdɛ̃], dzimis 1840. gada 12. novembrī, miris 1917. gada 17. novembrī) bija franču tēlnieks, viens no impresionisma pamatlicējiem tēlniecībā. Viņš skulptūras galvenokārt veidoja no bronzas un marmora. Pēc dažu kritiķu domām, Ogists Rodēns ir dižākais skulptūru portretists vēsturē.

Starp slavenākajām Rodēna skulptūrām ir "Bronzas laikmets" (L'Âge d'airain, 1877), "Domātājs" (Le Penseur, 1880), "Skūpsts" (Le Baiser, 1889), "Kalē pilsoņi" (Les Bourgeois de Calais, 1889).

No 1880. gada līdz pat savai nāvei 1917. gadā Rodēns strādāja pie sava monumentālā darba "Elles vārti" (La Porte de l'Enfer), kas attēloja Dantes Aligjēri poēmas "Dievišķā komēdija" pirmajā daļā Inferno aprakstīto elli. Rodēna darbs tā arī palika līdz galam nepabeigts. Vairākus tēlus no "Elles vārtiem" Rodēns izstrādāja arī kā atsevišķas skulptūras, kā piemēram "Domātājs".

Stonhendža

Stonhendža (angļu: Stonehenge) ir neolīta un bronzas laikmeta piemineklis, kas atrodas Lielbritānijā tuvu Eimsberijai, kas atrodas Anglijas Viltšīras grāfistē, ap 13 km attālumā uz ziemeļiem no Solsberijas. Stonhendža ir veidota no riņķa veidā izvietotiem milzīgiem akmeņiem un ir viena no aizvēsturiskajām vietām pasaulē. Arheologi domā, ka šie stāvošie akmeņi tika uzcelti starp 2500. un 2000. gadu p.m.ē., kaut gan apkārtējais zemes valnis un grāvis ir veidoti ap 3100. gadu p.m.ē. Stonhendža pēc zinātnieku un astronomu domām ir veidots kā senais Mēness un Saules kalendārs. Šo akmeņu izvietojums pieļauj, ka noteiktā laikā Saule spīd caur noteiktiem akmeņiem. Stonhendža ir 4000 gadu veca.

Vara laikmets

Vara laikmets jeb eneolīts ir agrīns bronzas laikmeta posms, kurā tehnika, kur varam pielej alvu, lai iegūtu bronzu, tā laika metāla kalējiem vēl nebija zināma. Vara laikmets ir zināms kā pārejas posms no neolīta uz bronzas laikmetu.

Eiropā pirmās vara laikmeta liecības ir datētas jau no 7500. gada p.m.ē. Vara laikmets Eiropā ilga līdz pat 3. tūkstošgadei p.m.ē. Citās pasaules vietās tas bija vēlīnāks vai arī tāda nebija.

Velna laivas

"Velna laivas" jeb Laivveida akmens krāvuma senkapi ir ļoti senas Bronzas laikmeta (ap 950—750. gads p.m.ē.) apbedījumu vietas Kurzemes ziemeļu daļā. Šādas apbedīšanas tradīcijas bronzas laikmetā un līdz par vikingu laikiem bija izplatītas arī citās Baltijas jūras reģiona zemēs, galvenokārt Gotlandes salā, kā arī Igaunijas un Somijas rietumu daļā, Zviedrijas dienvidu daļā, Vācijas ziemeļu daļā un Dānijā.

Kurzemes "Velna laivas" celtas no lieliem, stāvus liktiem granīta akmeņiem, krāvuma gali un "laivu" duļļu vietas iezīmētas ar īpaši lieliem akmeņiem. "Laivu" garums ir 9—15 metri, platums 2,5—4,5 metri. Krāvuma centrā izraktās bedrēs novietotas māla urnas, kurās sabērti sadedzināti mirušo kauli, dažreiz urnas novietotas no plakaniem akmeņiem veidotās kamerās. Vienā "velna laivā" varēja būt 4—12 apbedījumu.

Laivu kapeņu iekšējā uzbūve ir visām puslīdz vienāda: zem velēnas visā laivas iekšienē izlikts akmeņu klāsts; pats kaps atrodas laivas vidū: zem lielas akmens plāksnes še izbūvēti viens, divi, vai vairāki akmens šķirstiņi, kuros novietoti māla trauki, urnas ar pelniem un sadedzināto miroņu kaulu drumstalām; nekādas citas senlietas šais kapos nav atrastas.

Akmens laikmets
Bronzas laikmets
Dzelzs laikmets

Citās valodās

This page is based on a Wikipedia article written by authors (here).
Text is available under the CC BY-SA 3.0 license; additional terms may apply.
Images, videos and audio are available under their respective licenses.