Ariānisms

Ariānisms ir kristoloģisks uzskats, kas nosaukts tā slavenākā veicinātāja Aleksandrijas prezbitera Ārija vārdā. Šis termins dažkārt tiek attiecināts uz netrinitārām teoloģiskām sistēmām vispār. Ārijs, balstoties Bībelē un loģikā apgalvoja, ka Tēvs ir pirms Dēla, tāpēc Dievu nemaz nevar saukt par Tēvu, iekams tam nav radies Dēls, tādējādi Dievs ir vienīgais mūžīgais un neradītais un bija laiks, kad Dēla nebija.[1] 319. gadā Ārijs publicēja darbu Thalia[2] (kurš gan nav saglabājies), izraisot ļoti plašu teoloģisku diskusiju, kurā nācās iesaistīties pat Romas imperatoram Konstantīnam, kurš sasauca un vadīja pirmo ekumenisko koncilu Nīkajā 325. gadā, lai saglabātu baznīcas vienotību un formulētu attiecības starp Tēvu un Dēlu. Tomēr ariānisms turpināja attīstīties, līdz imperators Teodosijs I to pilnībā aizliedza 380. gadā un sasauca otro ekumenisko koncilu Konstantinopolē 381. gadā (kad beidzot oficiālā baznīca ar lielām grūtībām un pēc neskaitāmiem piegājieniem mēģināja formulēt Trīsvienības dogmu, tomēr šīs dogmas pabeigšanai bija nepieciešami vēl vairāki koncili, piemēram, Efesā (Marija pasludināta par Dieva dzemdētāju) un Halcedonā 451. gadā (kas pasludināja, ka Jēzum ir divas dabas)). Lai gan Romas impērijā ariānisms tika likvidēts, tas turpināja dzīvot ārpus impērijas, jo ariānismu pieņēma ģermāņi: rietumgoti, austrumgoti, vandaļi, gepidi, burgundi, langobardi. Tomēr šīs ciltis vēlāk pakļāva franki, kuri bija asimilējušies ar Gallijas romiešiem un pieņēmuši impērijas atļauto reliģiju. Ariānisma idejas atdzima līdz ar reformāciju, tomēr to paudēji tika vajāti. Tās bija pazīstamas arī Apgaismības dižākajiem domātājiem, piemēram, Ņūtonam un Spinozam. Lūk ko raksta Spinoza:

Ja kāda no baznīcām apgalvo, ka Dievs ir pieņēmis cilvēka dabu..tad man šķiet, kas tas ir tikpat bezjēdzīgi kā tas, ja kāds gribētu teikt, ka aplis ir pieņēmis kvadrāta formu[3].

Bet Ņūtons septiņpadsmitā gadsimta septiņdesmitajos gados pēc rūpīgas iepazīšanās ar Trīsvienības doktrīnu nonāca pie secinājuma, ka

Ārijam, kā izrādās, bijusi taisnība[4]

Baptism of Christ - Arian Baptistry - Ravenna 2016
Ariānisma simbolika saglabājusies Ravennā

Ārijs

Ārijs raksturots ļoti cildinoši. Viņš bijis izglītots, slaids, askētisks, ar malanholisku sejas izteiksmi un dziļu krūšu balsi apveltīts mācītājs no Aleksandrijas, kurš baudījis vispārēju cieņu. Sievietēm viņš paticis ar savām manierēm un izturētību, bet vīriešiem ar savu intelektu[5]. Viņš bija dzimis 256. gadā, bet 310. gadā viņa kalpošanas vieta bija lielā un ietekmīgā Aleksandrija. Ārijs bija mācījies pie Antiohijas Lukiāna, kas stāvēja pie ietekmīgās Antiohijas skolas dibināšanas un ko katoļi ir pasludinājuši par savu svēto. Tomēr ironiski, bet tieši Lukiāna mācība deva Ārijam pamatu pacelt jautājumu par Dieva būtību. Ārijs ļoti labi pārzināja Svētos rakstus un bija ļoti labi sagatavots diskusijai. Viņam bija tādi ietekmīgi domubiedri kā Nikomēdijas Eisebijs, bet arī oponenti, kā Aleksandrijas diakons Atanāzijs, kurš vadīja uzbrukuma fronti Nīkajas koncilā un kura pusē nostājās imperators, Saules kulta piekritējs Konstantīns. Tomēr drīz vien atklājās, ka Atanāzija mācība ir pilna ar pretrunām un situācija mainījās par labu Ārijam. 336. gadā Konstantīns pat lika uzņemt Āriju atpakaļ Aleksandrijas draudzē, un kad Atanāzijs iebilda, tas tika izsūtīts. Tomēr šajā gadā Ārijs, iespējams, tika noindēts, lai to nepieļautu.

Mācība

Ārijs, tāpat kā viņa skolotājs, Antiohijas Lukiāns, savus uzskatus balstīja uz veselo saprātu un izmantoja filosofiskos konceptus. Ņemot vērā to, ka Dievs ir viens un nedalāms, Viņš nevarētu dalīties savā būtībā. Vēstulē bīskapam Aleksandram Ārijs raksta:

Dievs ir vienīgais neradītais, mūžīgais, vienīgais sākotnējais [6]

Fakts, ka Jēzus Dievu sauc par savu Tēvu, norāda uz atšķirību, jo paternitāte pēc sava rakstura ietver agrāku eksistenci un pat zināmu pārākumu salīdzinājumā ar Dēlu. Tomēr tādējādi Ārijs ne mazākā mērā necentās graut Jēzus reputāciju. Paklausot Jēzum, cilvēki varētu kļūt Dieva bērni, garīgā ziņā pietuvināti Dievam, kāds bija Jēzus [7]. Tikmēr Atanāzijs bija pilnīgi pretējās domās. Viņš uzskatīja, ka Dievam jākļūst matērijai, lai matērija varētu pastāvēt mūžīgi, un nekrist atpakaļ nebūtībā, no kurienes tā esot cēlusies[8]. Nīkajas koncils pirmo reizi to apstiprināja arī oficiāli — matērija radusies no nekurienes ex nihilo, un, lai to glābtu, Dievam jāmaterializējas, un tas nozīmē, ka Kristum, jeb logos cilvēka veidolā, tāpat kā viņu Tēvam, vajadzētu būt Dievam. Vienīgie, kas Nīkajas koncilā zem šīs domas neparakstījās, bija Ārijs un divi viņa mācekļi.

Atanāzijs ieviesa apzīmējumu homoousion (tās pašas substances), tomēr nespēja izskaidrot, kādā veidā logos var būt veidots no tās pašas subsances un tai pašā laikā nepastāvēt otra Dieva statusā. Kāds Marcels ieteca pretrunīgo homoousion aizstāt ar terminu homoiousin (līdzīgas dabas). Tomēr tas vēl vairāk izraisīja laikabiedru nicinājumu, ja jau baznīcas vienotību var izjaukt tikai viena nepareiza divskaņa lietojums. Taču Marcelam ar Atanāziju izdevās apvienoties pret ariāņiem, kā brāļiem, kuru domas atšķiras vienīgi terminoloģijā. Diemžēl kristietībā līdz ar to sāka iezīmēties dogmatiska neiecietība, kas pareizo jeb ortodoksālo simbolu lietojumu padara par vienigo iespējamo un tātad obligāto. Un tā Nīkajas ticības apliecībā jau varam lasīt

Tos, kuri saka, ka bija tāds laiks, kad Viņa(Jēzus) nebija... tos visus vispārīgā baznīca nolād [9]

Izcelsme

Jau tūlīt pēc Jēzus krustā sišanas kristietība sadalījās jūdaiskajā un helēniskajā[10]. Nav noslēpums, ka Jēzus bija jūds, tomēr helēniskie kristieši pasludināja Jēzus tiešos sekotājus, jūdeokristiešus par herētiķiem. Tiesa, judeokristieši sevi tā neapzīmēja, bet sauca sevi par ebionītiem [11], kas ir pagodinošs terminins nabadzīgajiem. Starp helēniskajiem kristiešiem un judeokristiešiem pastāvošās nesaskaņas ir redzamas jau Bībelē, kad helēniskajam kristietim Pāvilam no Tarsas Jeruzālemē bija jāpiedzīvo vajāšanas un pazemojumi no Jēkaba puses, kā arī no vēl dzīvo apustuļu puses[12]. Ir saglabājušās rakstiskas liecības, ka viņi Pāvilu saukuši pat par viltus apustuli. Tomēr tieši heleniskā kristietība sāka savu uzvaras gājienu, pasludinot Jēzu par Dievu, kas apustuļiem un judeokristiešiem galīgi nebija saprotams. Šīs domas Romā darīja zināmas kāds Bizantijas Teodots, kurš aprakstīja Kristus un Dieva attiecības šādi

Tikai Jēzus kristības brīdī Kristus spēks nāca pār viņu [13]

Šis uzskats ieguva dinamiskā monarhiānisma nosaukumu un sastopams vēlākos laikos kā racionāls kristietības izskaidrojums, arī kā viens no unitārajiem pamatkonceptiem. Visievērojamākais dinamiskā monarhiānisma pārstāvis bija Samosatas Pāvils, ietekmīgās Antiohijas bīskaps 260. gadā. Viņa mācībā Logoss pielīdzināts saprātam, kas var piemist arī cilvēkam. Viņš uzskatīja, ka Logoss nav atsevišķa hipostāze. Samostatas Pāvila mācību savos uzskatos ietvēris arī Ārija skolotājs, svētais Antiohijas Lukiāns.

Sekotāji

Visievērojamākais Ārija sekotājs bija Vulfila (310-383). Viņš ieviesa gotu alfabētu, pārtulkoja gotiem Bībeli un ariānismam pievērsās kā goti, tā arī citas ģermāņu ciltis. Ariāņi bija gan gepidi, gan vandaļi, gan burgundi, gan langobardi. Ariānismu pieņēma arī irāņu tautas, piemēram, alani. Visievērojamākais ariāņu valdnieks bija ostgotu valsts izveidotājs Teodoriks Lielais (454-526), kura laikā Ravennā uzcēla gan ariāņu baznīcas, gan bapistēriju un kurš ir saistīts arī ar Latviju, jo rakstos ir fiksēta viņa pateicība aistiem (iespējams, kuršiem) par dzintaru.[nepieciešama atsauce]

Atsauces

  1. Athanasius, Selected Treatises of St. Athanasius, Archbishop of Alexandria, in Controversy with the Arians. Trans. not indicated (Oxford: John Henry Parker, 1844, p. 185.)
  2. Charles S. J. Kannengiesser, "Arius," in The Encyclopedia of Religions, edited by Mircea Eliade. (New York: Macmillan Publishing Company, 1987), Vol. 1., p. 412
  3. Andris Rubenis, Absolūtisma un apgaismības laikmeta kultūra, Zvaigzne ABC, 328 lpp
  4. K.Ārmstronga, Dieva vēsture, Avots, 525.lpp
  5. Carroll, A History of Christendom, II, 10
  6. Arius, Epistle to Alexander, 2
  7. Arius, Epistle to Alexander, 6.2
  8. Athanasius, Against the Heathen, 41
  9. H.N. Bate, History of the Church to 325, 2nd edn. London: Rivingtons, 1924, 124 [1]
  10. Z.Kosidovskis, Evaņģēlistu stāsti, 110
  11. Encyclopedia of Religion on Ebionites
  12. 2. vēstule korintiešiem 11. nodaļa, 5, 13, 16, 24 panti
  13. Early Christian Writings, Excerpts of Theodotus

Bibliogrāfija

  • Teoloģijas vēsture, Bengts Heglunds, Augsburgas Apliecības Institūts, 1997
  • Evaņģēliskā dogmatika, Voldemārs Maldonis, Klints, 1996
  • Pasaules reliģijas, Zvaigzne ABC, ISBN 9984-17-731-9
  • Dieva vēsture, Karena Armstronga, Avots, 2001, ISBN 9984-700-20-8
  • Kristietisma sākumi, Ambrodžo Donīni, Zinātne, 1984
  • Evaņģēlistu stāsti, Zenons Kosidovskis, Zinātne, 1982

Ārējās saites

Huneriks

Huneriks jeb Honeriks (latīņu: Huniricus); dzimis ap 420. gadu, miris 484. gadā), bija vandaļu karalistes karalis no 477. līdz 484. gadam. Valsts galvaspilsēta bija Kartāga.

Lielākoties nodarbojās ar iekšpolitiku. Būdams ariānietis, vajāja katoļus. Bija precējies ar Austrumromas impērijas imperatora Valentiniāna III meitu Eidokiju. Valdīšanas beigās sacēlās Oresas kalnu pamatiedzīvotāji.

Justiniāns I

Justiniāns I, pazīstams arī kā Justiniāns Lielais (latīņu: Flavius Petrus Sabbatius Justinianus, grieķu: Μέγας Ιουστινιανός, dzimis ap 482. gadu, miris 565. gada 14. novembrī) bija viens no varenākajiem Bizantijas imperatoriem. Tiek uzskatīts par svēto pareizticīgo baznīcā. Pēdējais Bizantijas imperators kuram dzimtā valoda bija latīņu.

Justiniāns kļuva par imperatoru 527. gada 1. augustā. Savas valdīšanas laikā organizēja karagājienus, lai atjaunotu vienotu Romas impēriju. Atņemot ostgotiem Romu, Justiniāns bija tuvu savam mērķim.

Justiniāns I pazīstams kā tiesību sakārtotājs un t.s. Corpus Iuris Civilis radītājs. Šis tiesību avots ir atstājis ievērojamu iespaidu uz jurisprudences atdzimšanu viduslaiku Eiropā, kanoniskajām tiesībām, bet jo īpaši uz civiltiesību attīstību caur romiešu tiesību recepciju kontinentālajā Eiropā.

Reliģijas jomā uzstājās kā pagānisma, citu reliģiju un kristietības novirzienu apspiedējs. 553. gadā imperatora vadībā notika Otrais Konstantinopoles koncils, kurā tika nosodīts ariānisms, nestoriānisms un monofizītisms. 529. gadā Justiniāns I slēdza hellēnistu filozofu skolas un akadēmijas. Justiniāna valdīšanas laikā 537. gadā Konstantinopolē tika pabeigta tā laika pasaules lielākā baznīca - Svētās Sofijas katedrāle.

Augstāko uzplaukumu viduslaiku pirmajos gadsimtos Bizantija piedzīvoja imperatora Justiniāna I (527-565) valdīšanas laikā. Viņa lielākais sapnis bija Romas impērijas pabālējušā spožuma un varenības atjaunošana. Lai to piepildītu, bija jāveic iekšējas reformas un jāpakļauj barbaru valdnieki, kas valdīja bijušajās Rietumromas impērijas zemēs.

Langobardi

Langobardi (garās bārdas) bija viena no ģermāņu ciltīm, kas apdzīvoja zemes uz ziemeļiem no Alpiem. Šī bija viena no mežonīgākajām un nežēlīgākajām ģermāņu ciltīm. Pēc huņņu izzušanas no vēstures skatuves, langobardi vēl apmēram gadsimtu kārtoja savstarpējās pretenzijas ar gepidiem un avāriem. Pēc gotu sagrāves kontroli pār Itālijas pussalu bija pārņēmusi Austrumromas impērija. Tomēr šī kontrole nebija ilgstoša, jo 572.g. pāri Alpiem Ziemeļitālijā iebruka langobardi un savu galveno atbalsta punktu izveidoja Pāvijā. Kopš šī brīža Itālijas pussala kļuva par trīs galveno reģiona spēku cīņas objektu. Tie bija langobardi, bizantieši un arvien spēcīgāki kļūstošie franki.

Sākumā langobardi pakāpeniski izspieda bizantiešus gandrīz no visas Itālijas teritorijas. Tāpat kā gotiem, langobardu reliģija bija ariānisms, kas ar laiku nonāca arvien lielākā konfliktā ar katoļiem. Langobardi centās Itālijai uzspiest savu reliģiju, bet tas nebija tik vienkārši - tam pretojās ne tik vien paši Itālijas pamatiedzīvotāji, tas bija pilnīgi nepieņemami arī Romas pāvestam, kura vara, pateicoties katoļu reliģijas izplatībai Eiropā pa šo laiku, bija ievērojami nostiprinājusies. Lai gan arī langobardi pakāpeniski sāka pāriet katolicismā, viņi nebija apmierināti ar pieaugošo Romas pāvesta neatkarību un autoritāti un vēlējās to pakļaut sev. Pāvesta rīcībā nebija stipras armijas lai aizsargātos, bet langobardi atklāti gatavoja izrēķināšanos gan ar pāvestu, gan katoļticības centru Romu. Tādēļ viņš bija spiests griezties pēc palīdzības pie citas ģermāņu cilts - frankiem, kas bija paspējusi pilnībā pieņemt katoļticību jau gadsimtu agrāk. Franki bija gatavi aizsargāt pāvestu, jo viņu karaļiem bija nepieciešama baznīcas svētība savas varas nostiprināšanai, ko Romas pāvests līdz šim vilcinājās piešķirt. Franki uzsāka cīņu ar langobardiem un 774.g. pēdējie tika pilnībā sakauti, bet franki uzņēmās garantijas par Romas un līdz ar to arī Itālijas drošību. Romas pāvests pildīja arī savu solījumu - 800.g. Ziemassvētkos franku valdnieks Kārlis Lielais tika kronēts par Romas imperatoru.

Odoakrs

Odoakrs (latīņu: Odoacerus; dzimis 433. gadā, miris 493. gadā) bija pirmais Itālijas karalis. Viņa valdīšanas sākums tiek uzskatīts par Rietumromas impērijas beigām.

Origens

Origens (grieķu: Ὠριγένης, Ōrigénēs) jeb Origens Adamantijs (grieķu: Ὠριγένης Ἀδαμάντιος, Ōrigénēs Adamántios; 184/185–253/254), bija agrīns kristiešu teologs un ražīgs rakstītājs. Askēts un Baznīcas tēvs. Origens grieķu valodā komentēja un apcerēja svētos rakstus. Viņa darbi mūsdienās reizēm vērtēti kā tekstuālais kriticisms, ekseģēze, hermeneitika, filozofija vai arī sludināšana.

Vulgātas autors Hieronims nosaucis Origenu par "lielāko baznīcas vadītāju pēc apustuļiem," bet vairāki Origena viedokļi tika apstrīdēti, un Katoļu baznīca viņu neiecēla svēto kārtā, jo viņa darbi nesakrita ar apustuļu, īpaši Pāvila un Jāņa, mācību. Viņa mācības par reinkarnācijai līdzīgu dvēseles eksistenci pirms ieņemšanas "līdz viss būs atjaunots" (Apustuļu darbi 3:21; apokatastasis), un par ariānismam līdzīgu Dieva Dēla pakārtošanu Dievam Tēvam bija īpaši strīdīgas.

Pirmais Konstantinopoles koncils

Pirmais Konstantinopoles koncils tiek atzīts kā otrais kristīgā baznīcas ekumēniskais koncils. Koncilu sasauca Romas imperators Teodosijs I 381. gadā, lai no jauna apstiprinātu Nīkajas ticības apliecību. Koncils notika Sv.Irēnas baznīcā no 381. gada maija līdz jūlijam.

Pirmais Nīkajas koncils

Pirmais Nīkajas koncils bija pirmais vispārējais kristīgās baznīcas koncils, kurš notika 325. gadā Nīkajā, Bitīnijas provincē (tagad Iznika, Turcijā). Tas tiek saukts par pirmo ekumēnisko koncilu.

Teodoriks Lielais

Teodoriks Lielais (gotu: Þiudareiks, latīņu: Flāvius Theodericus, grieķu: Θευδέριχος; dzimis 454. gadā, miris 526. gada 30. augustā) bija ostgotu valdnieks. Spēcīgas ostgotu valsts izveidotājs Itālijā.

Trīsvienība

Trīsvienība ir doktrīna kristietībā par Dievu kā vienotu būtni, kuru veido trīs personas – Dievs Tēvs, Dievs Dēls un Dievs Svētais Gars.

Ārijs

Ārijs[nepieciešama atsauce] jeb Arejs (grieķu: Ἄρειος; dzimis 256. gadā, miris 336. gadā) bija berberu izcelsmes Aleksandrijas kristiešu garīdznieks, kurš radīja teoloģisku doktrīnu, kas pazīstama kā ariānisms, ko kristīgā baznīca atzina par ķecerību. Ārijs savus uzskatus definēja ap 323. gadu sarakstītajā darbā Thalia, no kura mūsdienās saglabājušies daži fragmenti.

Dzimis Kirenaikā, mācījies pie Antiohijas Lukiāna. Pirms 311. gada ieradās Aleksandrijā, kur izvirzījās par vienu no kristiešu līderiem. Izplatoties Ārija mācībai, Aleksandrijas bīskaps Aleksandrs izslēdza Āriju no baznīcas, tomēr līdz ar viņu baznīcu pameta ievērojams skaits sekotāju. Ārijs devās uz Palestīnu, kur turpināja izplatīt savus uzskatus. 325. gadā imperatora Konstantīna organizētajā Pirmajā Nīkajas koncilā Ārija uzskati tika nosodīti, bet pats Ārijs tika izsūtīts uz Ilīriju. Vēlāk Ārijam tika ļauts atgriezties no izsūtījuma, tomēr drīz pēc tam viņš pēkšņi mira.

Ķecerība

Ķecerība (no vācu: Ketzer, kas savukārt no grieķu: καθαρός (katharós) — 'tīrs', 'šķīsts') jeb herēze (no grieķu: αἵρεσις (airéōis) — 'izvēle') — maldu mācība, apzināta novirze no vispārpieņemtā ticības kanona un atšķirīgs, attiecīgi „nepareizs“ pamatpostulātu traktējums.

Attiecīgi:

Heresiarhs (αιρεσιάρχης (airesiárchis)) — ķeceru kopienas, sektas garīgais vadonis;

Ķeceris jeb herētiķis, (αἱρετικός (airetikós)) — ķeceru kopienas loceklis, ķecerības piekritējs.

Citās valodās

This page is based on a Wikipedia article written by authors (here).
Text is available under the CC BY-SA 3.0 license; additional terms may apply.
Images, videos and audio are available under their respective licenses.